Ļaudonieša ARTŪRA PORTNOVA dzīvesstāsts ir kā pieradījums katram – neatlaidīgi ejot uz saviem mērķiem, tie paši var sākt nākt pretī. Lai arī rit jau septiņpadsmitais gads, kopš par mājām tiek saukta Rīga, kur Artūrs strādā par sabiedrisko attiecību un mārketinga nodaļas vadītāju Latvijas Basketbola savienībā, viņš tik un tā ar lielu lepnumu un īstenu patriotismu caurcaurēm ir uzticīgs Ļaudonai.
– Samērā agri pārcēlies uz dzīvi Rīgā, kāds tam bija iemesls?
– Uz Rīgu devos basketbola dēļ. Jau kopš bērnības biju sapņojis, ka kļūšu par basketbolistu. Pirmās sešas klases mācījos Ļaudonā, kur arī „saslimu" ar šo sporta veidu. Man nekas cits neeksistēja, viss bija tikai ap un par basketbolu. Vēlējos nopietni trenēties, bet Ļaudonā tādas iespējas tobrīd īsti nebija. Lai savu sapni piepildītu, biju izdomājis, ka jau sestajā klasē došos uz Rīgu, biju pat atradis skolu, kurā mācīšos, bet mans plāns neizdevās, jo sestklasnieks viens pats Rīgā – skanēja kaut kā apšaubāmi (utopiski)… Tā vietā aizgāju mācīties uz Madonu, kur pabeidzu pamatskolu un trenējos basketbolā. Pēc 9. klases beigšanas sapratu, ka vēl joprojām gribu palikt šajā sporta veidā un ka gribu vēl nopietnāk trenēties, un tādu iespēju var dot skola lielajā Rīgā. Sameklēju skolu Rīgā un braucu iestāties. Tā arī kūlos pa lielpilsētu viens pats. No mācībām un treniņiem brīvajā laikā katru nedēļu braucu uz Ļaudonu. Mācoties 12. klasē, biju jau nonācis pie atziņas, ka Rīga īsti nav mana pilsēta, biju pat gatavs uz tādu mazo avantūru atgriezties Ļaudonā un pabeigt vidusskolu te, bet tas gan nerealizējās, skolu pabeidzu Rīgā. Arī tad, kad mācījos augstskolā, ik reizi, kad bija brīvs laiks, devos uz Ļaudonu, jo manā sirdī manas mājas ir Ļaudona. Arī šobrīd ir izjūta, ka tuvākajā nākotnē es varētu atgriezties dzimtajā pusē, jo Rīgā esmu sevi pierādījis, daudz sasniedzis un – galvenais – ieguvis lielu pieredzi.
– Tas nozīmē, ka jau pavisam drīz atkal būsi ļaudonietis?
– Jā, apsveru domu par pārcelšanos uz dzīvi Ļaudonā, ticu un zinu, ka arī te noteikti man atradīsies kāds darbiņš, ko darīt. Ļaudonā ir daudz iespēju – te ir skola, rezervāts, ļoti skaista daba, stadions, izremontēta sporta zāle, skolas ēdnīca, kura strādā visu gadu. Ir iespējams realizēt dažādus Eiropas fondu projektus, rīkot nometnes. Galvenais, ka te ir aktīvi un darboties griboši jaunieši. Tādēļ ir vajadzīgs kāds, kurš viņus pavelk uz foršiem darbiem. Tas būtu jauns izaicinājums pašam sev. Kad esmu Ļaudonā un aizeju uz balli, man ir izjūta, ka esmu ieradies lielas dzimšanas dienas svinībās pie kāda tuvinieka, jo visi tur ir pazīstami, ar visiem vari parunāt. Cilvēki, kuri iet pa ielu, visi ir pazīstami, zinu, ko katrs dara. Man kā lauku zēnam tāda vide ir ļoti svarīga. Rīgā šo izjūtu nenoķert.
– Arī saviem kolēģiem tikpat patriotiski stāsti par Ļaudonu?
– Rīgā dzīvoju kopš 2000. gada, un ikviens cilvēks, kurš mani te pazīst, zina, kas ir Ļaudona. Caur mani arī viņiem šī vieta ir kļuvusi mīļa. Ikreiz, kad kāds mani satiek, noteikti pajautā, kas jauns Ļaudonā. Ja kāds brauc pa Ļaudonas ceļu vai atrodas Ļaudonā, regulāri atsūta tur uzņemtas fotogrāfijas. Arī basketbola vidē visi zina, kas ir Ļaudona, jo es ar šo vietu ļoti lepojos. Jau 10. gadu Rīgā aktīvi darbojas manis dibinātā basketbola komanda „Ķekari", kur sākotnēji spēlēja jaunieši, kurus biju uzrunājis no Madonas un Ļaudonas. Tagad tie, kuri ir atgriezušies Madonā un spēlē šeit komandā, ir līderi. Daudziem jauniešiem, kuri atnāk uz Rīgu, ne vienmēr ir skaidrs, kā saturīgi pavadīt brīvo laiku, un, runājoties un satiekoties ar novadniekiem, sapratu, ka jāpalīdz, jo es jau salīdzinoši ilgi biju Rīgā dzīvojis un ka man jāvar palīdzēt, tieši šādu apstākļu dēļ esmu izveidojis šo komandu, jo Rīgā ir maz sporta zāļu, kur trenēties, un tur, kur tāda iespēja ir, jāmaksā diezgan lielas naudas summas. Prieks, ka visi, kuri pie manis ir spēlējuši, ir izauguši par labiem cilvēkiem, kas sevi dzīvē ir atraduši.
– Un kā tu nonāci Latvijas Basketbola savienībā?
– Pēc studiju beigšanas sāku strādāt bankā, kur nostrādāju piecus gadus. Man tur bija ļoti labs darbs, biju izcīnījis savu vietu. Karjera attīstījās, alga bija laba, darba apstākļi arī, un tā arī varēja turpināties, tikai iekšēji bija izjūta, ka tas nav īsti tas, ko gribētu darīt visu mūžu. Es daudz domāju par to, ko gan citu vēl varētu iesākt. Kad mani uzrunāja un piedāvāja strādāt IT uzņēmumā, to pieņēmu kā jaunu izaicinājumu un kā kaut ko pavisam citu, interesantu. Kad tur sāku strādāt, interesanti bija tas, ka mana darbavieta atradās koridora labajā pusē, bet Latvijas Basketbola savienība, kas pamatā ir visa mana dzīve, – kreisajā pusē. Un katru rītu, dodoties uz darbu, es par to vien domāju – cik labi būtu iet pa kreisi, nevis pa labi. Tik ļoti gribēju nokļūt basketbola savienībā, ka sāku pastiprināti sekot tur izsludinātajām vakancēm, jo biju sapratis, ka sports un konkrēti viss, kas saistīts ar basketbolu, ir sirdij tuvāks nekā programmēšana. Kad šāda iespēja radās, ilgi nedomādams, ienesu LBS savu CV. Tā kā basketbola vidē visi cits citu pazīst, svešiniekam, kāds tobrīd tur biju es, dabūt darbu nebija lielu izredžu. Kad ienesu savu CV, visi lielām acīm skatījās uz mani apmēram ar jautājumu: „Kas tu tāds?" Ilgi man neviens nezvanīja, tādēļ saņēmos un piezvanīju viņiem pats. Darbiniece atbildēja, ka man neesot pieredzes un tādēļ nekas nesanākšot. Bet, to dzirdot, nepadevos, atradu informāciju, ka Basketbola savienība meklē brīvprātīgos. Tad nu atkal gāju uz LBS un teicu, lai dod man iespēju iegūt to pieredzi. Tā arī sāku strādāt, no pašas apakšas, kā brīvprātīgais, bez algas, bez kādiem citiem labumiem. Un tieši pēc pusgada cilvēks, kurš tika pieņemts tajā amatā, uz kuru es iesniedzu savu kandidatūru, no darba aizgāja, un tā vieta atbrīvojās man.
– Vai nebija bail no jaunās vides un atbildības?
– Agrāk bija tā, ka, piemēram, ejot aizstāvēt diplomdarbu, man trīcēja rokas, kājas, nezināju, ko teikt, kā pasniegt informāciju. Tagad es vadu pasākumus, komentēju spēles. Basketbola savienībā esmu komunikāciju, sabiedrisko attiecību un mārketinga nodaļas vadītājs, līdz ar to man sanāk daudz sastrādāties ar plašsaziņas līdzekļiem, lielākoties, protams, tie ir sporta mediji. Tomēr stāsts ir par to, ka, ja sākumā zināmas grūtības bija ar uzstāšanos auditorijas priekšā, sarunu uzturēšanu, jo tādas pieredzes vienkārši man nebija, tagad 12 tūkstošiem skatītāju organizēju spēli. Tā jau ir, kad sāc kaut ko darīt, tās lietas aiziet.
– Kādreiz biji domājis par to, ka puisis no Ļaudonas būs viens no populārākajiem komentētājiem Latvijā?
– Es nekad nebiju domājis, ka komentēšu spēles. Patlaban aizņemtības dēļ man pat sanāk atteikt to darīt, bet agrāk visu laiku ar to vien nodarbojos. Kad vēl nestrādāju Basketbola savienībā un ar draugiem skatījāmies spēles, bieži vien pat tika izslēgta skaņa televizoram un viņi paši komentēja spēli. Es, protams, starp komentētājiem nebiju, jo biju tas kautrīgais. Šovasar arī pirmo reizi komentēju radio, par to arī ir liels prieks, tā bija jauna pieredze. Šķiet, ka pie vainas ir tas, ka es vispirms piekrītu un tikai tad sāku domāt, kā to izdarīt. Esmu sapratis, ka katrs cilvēks var paveikt visu, it īpaši tad, ja jau esi uz to parakstījies, jo vairs nav atkāpšanās ceļa. Ir jādara un viss.
– Šovasar lielu popularitāti guva sauklis „Mūsu zeme – Latvija", zinu, ka esi tā autors.
– Es vairāk esmu tās ziņas nesējs, ne autors. Man kā izlases preses sekretāram daudz laika sanāk pavadīt kopā ar spēlētājiem. Kapteinis Jānis Blūms pirms un pēc treniņiem ar komandu saliek rokas, un viņš saka – „Mūsu zeme", visi pārējie spēlētāji sauc – „Latvija". Kad atgriezos birojā, izstāstīju šo ideju kolēģiem, jo mārketinga daļas uzdevums ir izveidot ko lipīgu un cilvēkiem atmiņā paliekošu. Arī viņiem šī ideja patika, tādēļ izveidojām dizainu šim sauklim, pielikām klāt trīs zvaigznes, veikalam Sportland piedāvājām ražot fanu atribūtiku. Un tā „Mūsu zeme – Latvija" aizgāja. Par to bija neizsakāmi liels prieks. Tā ir kolosāla izjūta, kad vairāk nekā 11 tūkstoši cilvēku izjūt emocionālu saviļņojumu kā tāda dēļ, ko daļēji esmu radījis.
– Atskatoties uz paveikto, par ko ir vislielākais prieks?
– Man visu jaunību un bērnību bija divas aizraušanās. Pirmā no tām bija basketbols. Ļaudonā manā istabā viss bija ar basketbolistu plakātiem: Edgaru Šnepu, Ainaru Bagatski un citus basketbolistus es vienkārši dievināju. Bet tagad ir tā, ka es ar viņiem runājos, sveicinos, mēs esam kolēģi. Svarīgākais tajā visā – mani tik un tā nepamet izjūta, ka tad, kad runāju ar kādu no viņiem, es sarunājos ar savu elku. Un ir ļoti, ļoti svarīgi nepazaudēt šo izjūtu, nevajag ieslīgt pašapmierinātībā. Ir sanācis komunicēt ar Kristapu Porziņģi, kas ir NBA spēlētājs. Agrāk iedomāties to, ka latvietis varētu spēlēt NBA, jau vien šķita kas tāls. Esmu izbaudījis basketbola visas gammas. Protams, liels izaicinājums pašam sev bija organizēt vasarā Latvijas vīriešu izlases spēles „Arēnā Rīga", kur viss izdevās, kā iecerēts un bez aizķeršanās. Viens liels un ļoti liels projekts šajās spēlēs bija 3D projekcija uz laukuma pirms spēles un viss šovs kopumā, kas ne tikai Latvijā, bet arī Eiropā ir kas vēl nebijis un iespaidīgs. Otra mana aizraušanās bija aktiermāksla. Šajā jomā arī savu sapni nesen piepildīju, filmējoties Latvijas simtgadei veltītajā filmā „Dvēseļu putenis", kur tēloju strēlnieku Cintiņu un kuras pirmizrāde paredzēta 2019. gada 11. novembrī.
– Šķiet, ka Rīgas dzīve tev ir ļoti piepildīta, nebūs žēl to visu pamest?
– Esmu ģimenes veidošanas procesā, un tas ir viens no iemesliem, kādēļ vēlos dzīvot laukos. Es gribu, lai mani bērni izaug veselīgā vidē, ēdot pārtiku no sava dārza, skrienot pa pļavām. Man šķiet, ka tie bērni, kuri nāk no laukiem, dzīvē prot skatīties uz lietām daudz plašāk un viņi vienmēr cīnās līdz galam. Lai arī daudz sportoju, man nav bijušas smagas traumas. Uzskatu, ka par to ir jāpateicas tam, ka esmu audzis laukos, ēdis veselīgi, daudz bijis svaigā gaisā. Ja laukos nav ko darīt, pašam ir jāizdomā, ko darīt, un cik interesanti izdomāsi (piemēram, gāzt kokus), tik arī jautri pašam būs. Būdams Indonēzijā, redzēju, ka tur, kad cilvēks vēlas pabūt viens, viņš uzkāpj uz jumta, lai atpūstos, jo viņam nav citas savas privātās telpas, tāda tur ir pārapdzīvotība. Bet šeit, aizejot līdz veikalam, es satieku vienu cilvēku un redzu divas mašīnas. Mums ir jānovērtē mūsu fantastiskā vide, gadalaiki, tas, ka pie mums nav lielu dabas stihiju. Kad ārzemniekiem stāstu par Latviju, viņi saka, ka dzīvoju paradīzē, un es viņiem vienmēr atbildu – jūs pat iedomāties nevarat, kādā paradīzē dzīvoju.
– Ko tu vēlies parādīt vai iemācīt citiem?
– Pirms pāris gadiem izlasīju kādu gudru atziņu, ka, lai dzīvē viss izdotos, ir jāmāk zaudēt, jāmāk būt pacietīgiem un jāmāk piedot. Es pēc šīm trim lietām dzīvē arī vados. Un cilvēkiem man gribas parādīt, ka nav svarīgi, no cik mazas vietas tu nāc, ir svarīgi, ko un cik daudz tu gribi sasniegt, ar kādu sirds piegājienu tu dari lietas.
1.12.2017.