Blaumaņa vēstules? Kam tās šodien vajadzīgas? Var jau pameklēt Kopoto rakstu 7. un 8. sējumu (1959, 1960) un tur palasīt, ja grib. Apmēram tā varētu sākt teikt kāds skeptiķis, runājot par Līvijas Volkovas darbu „Rūdolfa Blaumaņa pašatklāsme: Rakstnieks un viņa adresāti vēstulēs un komentāros", ko nupat izdevis apgāds „Zinātne" (672 lpp.). Bet cik bibliotēkās šis sešdesmitgadīgais izdevums vēl ir atrodams?
Literatūrvēsturniece Līvija Volkova līdz jaunajai grāmatai ir gājusi ilgi. Vairāk nekā desmit gadu viņa nostrādājusi toreizējā Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzejā, tad neilgi E. Veidenbauma muzejā „Kalāčos", R. Blaumaņa „Brakos" (1976-1978), A. Upīša muzejā Skrīveros un Rīgā. Memoriālmuzejos viņa vienmēr meklēja to, kas varēja dot impulsu rakstnieka daiļradei, – vidi, kādreizējos tās puses cilvēkus, pievēršot uzmanību šķietamiem sīkumiem. Viņa pamanīja „Braku" pagalmu un saimes istabu „Indrānos" un „Skroderdienās Silmačos"; priecājās, ka kādreizējais vadītājs Jānis Ķirškalns parādījis mežābeli – iespējamo krustābeli („Sestdienas vakarā" Pupiņai govis pie krustābeles ieskrējušas kaimiņa auzās); lūdza no Madonas muzeja biezo 1825. gada Bībeli, lai atšķirtu Makabeju grāmatas 11. nodaļas beigas, jo tās 74 pantus lasīja Vēju saimnieks „Brīnumzālītē"; kopā ar studentēm sakopa vietu ap akmeni, uz kura jaunais rakstnieks gaidījis brāli no skolas nākam un rakstījis noveli „Pērkona negaiss".
L. Volkova sastādījusi R. Blaumaņa recenziju, rakstu, vēstuļu fragmentu kopojumu „Sijājot, skalojot zeltu" (1981), viņas pētījumi „Tapšana" (1988) un „Pilnbriedā" (1999) vēlāk iestrādāti monogrāfijā „Blaumaņa zelts" (2008).
Uz „Blaumaņa zelta" aizmugures vāka rakstīts: „Gandrīz viss par Blaumani". Tātad vēl bija, ko darīt, un zinātniece ķērās pie vēstuļu apstrādes.
Vēstules ir īpašs personības atklāsmes veids, turklāt, ja sarakste bijusi tik regulāra un intensīva kā R. Blaumanim, tajās var izlasīt ļoti daudz. Rakstnieka vēstules ir garas, atklātas, tās atspoguļo gan ieinteresētību adresāta liktenī, gan dažādus notikumus tuvākajā apkārtnē un plašākā sabiedrībā, gan autora paša darbību, viņa uzskatus, izjūtas un pārdzīvojumus.
Jaunajā darbā, ko atvēra oktobrī Rīgas Grāmatu svētku laikā, pirmoreiz apkopotas visas šobrīd pieejamās 355 R. Blaumaņa vēstules. Parādās vairāk nekā desmit agrāk nezināmas, tām desmit vēstulēm, kas līdz šim bija lasāmas tikai vāciski, dots tulkojums. Teksti salīdzināti ar rokrakstiem un pirmiespiedumiem, atjaunojot autora valodas un rakstības īpatnības. Atbilstoši mūsdienām labotas vienīgi pieturas un garumzīmes.
Nozīmīgākā daļa, manuprāt, ir komentāri aiz katras vēstules – par ikvienu adresātu vai pieminēto personu un notikumu meklētas ziņas, dati, skaidrojumi, ko varam lasīt gandrīz kā atsevišķu interesantu grāmatu. Atsevišķu komentāru tapšanā tika lūgta kolēģu palīdzība. Vecākā zināmā vēstule puslappuses garumā 1887. gada 20. augustā rakstīta kalējam, avīžu korespondentam Kārlim Skabargam (1887-1947). Tās komentārs – divas lappuses sīkākiem burtiem. Teksts iespiests pēc Vietalvā dzimušā, Ērgļos dzīvojušā literāta Osvalda Akmentiņa publikācijas žurnāla „Latvju Mēnešraksts" 1942. gada septembrī, kur ir triju vēstuļu fotoattēli. K. Skabargas tēvs arī bijis kalējs, viņi dzīvojuši „Āķēnos", tātad tuvu „Brakiem". 1920. gadu zemes reformas gaitā viņš iegūst amatnieka zemīti pie Itālijas kroga, kur uzceļ savu māju ar smēdi „Veserus". Ja no O. Akmentiņa raksta izriet, ka K. Skabarga bijis tuvs rakstnieka draugs, tad vēstuļu stils, lietotā uzruna „Jūs", kaut viņi ir viengadnieki un paziņas, ļauj šo ciešo draudzību apšaubīt. Pirms kādiem 25 gadiem Madonas muzeja ekspedīcijas laikā kaimiņi stāstīja, ka kalējs miris apmēram gadu pēc kara, arī tuvinieki bija aizsaulē. Trimdas presē kā miršanas gadi dažādos avotos minēti 1947. un 1948. gads. Nācās lūgt mūsu novada dzimtsarakstu nodaļas palīdzību, un jau pēc neilga laika saņēmu Līgas Calmānes atbildi, ka Kārlis Andreja dēls Skabarga miris „Veseros" 1947. gada 11. martā.
Jāpiezīmē, ka šogad Vācijā, Bīlefeldē, izdota grāmata, kurā lasāmi Blaumaņa 17 vāciski rakstītie stāsti „Frost im Fr¸hling" („Salna pavasarī").
2018. gada 1. janvāris būs rakstnieka 155. dzimšanas diena.
15.11.2017.