ILVARS KOSCINKEVIČS viennozīmīgi lielai daļai Latvijas saistās ar žurnālistiku un, protams, futbolu. Ilvars nāk no Madonas puses, precīzāk, no Lauteres, kur, dzīvojot vecāku mājās un mācoties Kusas pamatskolā, aizsākās kaislīgā futbolmīļa ceļš sporta žurnālistikā. Tomēr pēc nostrādātajiem 12 gadiem šajā profesijā pagājušā gada septembrī Ilvars nolēma no rakstošās žurnālistikas aiziet, kļūstot par Latvijas Futbola federācijas (LFF) Komunikācijas nodaļas vadītāju. Aicināju Ilvaru uz sarunu par paveikto 12 gados un par nospraustajiem mērķiem jaunajā amatā.
– Pirms intervijas teici, ka ikreiz, pirms kaut ko dari, tev ir uztraukums, bet, līdzko sāc darīt, viss notiek pats no sevis un atliek tam tikai ļauties. Tā bija arī ar žurnālistiku?
– Jau no bērna kājas atceros, ka pavisam mazs jau blenzu televizorā un skatījos visas sporta pārraides pēc kārtas, aizrautīgi sekoju līdzi sporta jaunumiem, īpaši jau futbolam, kad augu lielāks. Ar nepacietību gaidīju, kad pastniece atnesīs laikrakstu „Stars", „Latvijas Avīzi", „Sporta Avīzi", lai varētu izlasīt visus rakstus par sportu. Kādā 8. klasē sāku domāt, ka nākotnē varētu kļūt par žurnālistu, bet, mācoties Madonas pilsētas ģimnāzijā, šis lēmums bija izkristalizējies pilnībā.
– Tev salīdzinoši īsā laika periodā ir izdevies daudz paveikt. Kas ir tā pamatā?
– Šķiet, ka vienmēr esmu zinājis, ko vēlos sasniegt, un tas man arī ir ļāvis strauji virzīties uz priekšu. Atceros, ka agrāk par to vien sapņoju, ka tad, kad man būs 55 gadi, es gribētu komentēt savu pirmo futbola spēli tikpat fantastiski, kā to dara Anatolijs Kreipāns. Sanāca tā, ka nebija jāgaida tie 50 gadi, lai komentētu… Bet visa pamatā ir lielā aizraušanās ar žurnālistiku un mīlestība pret futbolu. Protams, nav trūcis arī garu un smagu darba stundu, kuras vijušās ar lielu gribasspēku paveikt vairāk un labāk.
– Tu tik daudz esi ieguldījis žurnālistikā, kādēļ nolēmi aiziet?
– Mana pēdējo 10 gadu dzīve ir sastāvējusi no diviem lieliem žurnālistikas blokiem: rakstošās žurnālistikas, kad strādāju „Baltic News Service" ziņu aģentūrā, laikrakstā „Diena", kā arī „Sporta Avīzē", un no otra lielā bloka – komentēšanas, kas arī ir žurnālistikas veids, no kura neesmu aizgājis prom, lai gan komentējamo spēļu skaitu esmu samazinājis. Pieņemt lēmumu par aiziešanu no rakstošās žurnālistikas nebija viegli, bet zināju, ka man ir nepieciešams restarts. Piedāvājums vadīt LFF Komunikācijas nodaļu īstenībā nāca tieši laikā, jo tā bija iespēja būt vēl tuvāk futbolam, un tas mani vienmēr ir uzrunājis.
– Kādi ir tavi jaunie darba pienākumi?
– Darbalauks ir ārkārtīgi plašs – rīkoju pasākumus un dažādas tikšanās, slēdzu līgumus, veidoju nodaļas budžetu un uzraugu izpildi, analizēju mediju saturu, reaģēju uz dažādiem notikumiem, kas kaitē futbola tēlam. Tīri saturiski darbs šeit arī ir saistīts ar žurnālistiku, jo ikdienā daudz sastrādājos ar žurnālistiem. Katru dienu kāds man piezvana, pajautā kaut ko – faktus par futbolu vai futbola federāciju, palūdz, lai palīdzu nointervēt kādu sportistu, cits vienkārši pajautā viedokli par notiekošo futbolā. Tāpat arī es ik pa brīdim uzrakstu kādu interviju ar mūsu futbolistiem, kuras tiek publicētas LFF mājas lapā.
– Samērā bieži gadās dzirdēt, ka futbols ir aizmirsts un ka līmenis tajā ir diezgan zems, kāds ir tavs viedoklis?
– Šobrīd futbolam ir grūti laiki, bet uz to var skatīties divējādi – mums ir daudz sporta veidu, kuros nav baigā līmeņa, bet tik un tā, kad laukumā iziet nacionālā izlase, visi dzīvo tam notikumam līdzi. Un tas ir tikai tāpēc, ka cilvēks mīl savu zemi un cīnās par to. Gadu nostrādājot LFF, redzu, cik patiesībā daudz tur tiek darīts un ka izteikumi, ka tur tikai sēž un neko nedara, ir tīrākais mīts. LFF ir arī smadzenes, un es zinu, ka kādā brīdī futbols ies uz augšu. Kad man prasa, kad tas būs, atbildu, ka pēc gadiem 10, jo tie puikas, kuri ir astoņus un desmit gadu veci, pēc šī laika posma spēs parādīt kaut ko ļoti labu.
– Tad kādēļ tagadējā situācija nav tik iepriecinoša?
– Pašlaik var redzēt to, ka pa vidu ir bijis kāds ļoti vājš posms, un tādēļ tagad mēs esam iepakaļus. Rezultāti ir tikai tad, ja ir smags darbs, nekas no gaisa nenokrīt. Katrs, kas dara savu darbu, agrāk vai vēlāk dabū pēc nopelniem. Protams, ir gadījumi, kad kādam vienkārši veicas, bet, ja darbs arī turpmāk uz priekšu ies kā tagad, tad viss būs labi. Treneri ar katru gadu kļūst aizvien augstāka līmeņa. Madonas treneris Jānis Rukmanis mazos futbolistus ir aizvedis līdz elites grupai, kas ir liels sasniegums. Prieks, ka gadu gaitā ir sakārtojusies sistēma Latvijā, pašlaik talantīgiem zēniem ir lielākas iespējas izsisties un tikt ievērotiem. Mazpilsētu treneriem ir liela atbildība, jo viņiem ir jāspēj saredzēt to mirkli, kad mazais puika ir pāraudzis šo vietu un viņam ir vajadzīgs, kas vairāk, ka ir nepieciešams meklēt ceļus uz lielākiem klubiem. Ja esi pirmais čalis ciemā, tas neko nenozīmē. Protams, tad, kad jaunais puika nonāks elites grupā, tur dos pa muti, bet arī tam ir jāiziet cauri. Būtu baigi forši, ja Madonā parādītos kāds talants.
– Kas tiek darīts, lai futbols ietu uz augšu?
– Pēdējos gados daudz tiek ieguldīts treneru izglītībā. Futbols ir jākultivē. Tam nav jābūt nezin kādā līmenī, taču tas ir labāk kā apkārt demolēties. Nākamgad plānojam braukt pa Latviju un ļaut mazajiem spēlēt ar futbola treneriem, spēlētājiem: Māri Verpakovski, Kasparu Gorkšu un citiem. Ja katrs savam vaļaspriekam pavilktu vēl kādu līdzi, Latvijā viss ietu tikai uz augšu. Futbola spēļu translācijas ir atgriezušās radio, par ko ir liels prieks.
– Bieži dodies skatīties amatieru futbolu?
– Biju uz spēli Madona-Rēzekne, varētu šķist, ka nekas īpašs, otrā līga un 50 skatītāji, bet es to pasākumu tā izbaudīju! Tāpat arī šovasar apmeklēju Aronas pagasta sporta svētkus, uzspēlēju ar saviem klasesbiedriem, čomiem, iesitu savos vecajos futbola vārtos. Tajā visā ir kas neizskaidrojams, esmu spēlējis arī „Skonto" stadionā, tomēr uzspēlēt savā pirmajā laukumā ir kas daudz vairāk. Es pats spēlēju Rīgā, „Alberts" komandā, un, kad vien ir iespēja, cenšos apmeklēt šādas spēles, jo tajās ir kas īpašs.
– Tavas ikdienas gaitas ir ārkārtīgi piepildītas, kur paliek ģimene?
– Šā gada atvaļinājums bija īsta fantastika, jo ar bērniem sanāca pavadīt ļoti daudz laika. Varu būt pateicīgs par to, ka esmu saticis tādu cilvēku kā mana sieviņa, viņa saprot manu kaislību, un tā ir ļoti liela veiksme. Ir jābūt pacietībai, lai izturētu to skarbo režīmu. Ja mums nebūtu tik ciešas saiknes, tur nekas nesanāktu. Ģimene manam darbam ir daudz ziedojusi. Tādēļ pēdējos divus gadus esmu centies mainīt savu ritmu. Arī tas bija viens no iemesliem, kādēļ piekritu jaunajam darba piedāvājumam. Tāds režīms, kāds man bija, nevarēja vairs ilgāk turpināties, kāds vienkārši neizturētu. Paldies manai sieviņai, kas ir nākusi pretim, jo ir skaidrs, ka, lai paveiktu ko lielu, ar darbu no pulksten 8 līdz pulksten 17 nepietiek. Es gribēju būt labs žurnālists, man bija daudz jāraksta, jālasa un jārunā ar cilvēkiem. Protams, ik pa laikam uznāk škrobe par to, ka esmu aplaupījis savu ģimeni, bet tagad cenšos viņiem dot atpakaļ. Maksimāli daudz laika veltu bērniem. Septiņgadīgā meita Samanta ir liela māksliniece, daudz zīmē, man kā tētim jau šķiet, ka ir ļoti skaisti, savukārt dēls Gatis, kam ir trīs gadi, arī ir liels futbolmīlis.
– Kā tu izmanto sev atrasto laiku?
– Kad pavisam viss ir apnicis, izbraucu no Rīgas vai izeju paskriet krosu. Tā man ir labākā relaksācija, kad divas stundas esmu noskrējis, man ir ļoti labi. Kad skrienu, neklausos mūziku, negribas sevi piebāzt vēl ar kaut ko, man patīk vienkārši plūst, skatīties ainavas. Sports vienmēr glābj. Vēl labi atpūšos, kad rakstu dzeju, kas ir labs sevis sakārtošanas process. Dzejoļus rakstu jau kopš pamatskolas, ģimnāzijas laikā to sāku darīt nopietnāk. Dzejas rakstīšana ir kas ļoti personisks, un man pēdējā laikā gribas to visu apkopot. Es lasu citu autoru darbus, un dažkārt tajos var rast labas domas, kas man reizēm ir palīdzējušas. Protams, nepretendēju uz baigo Ziedoņa līmeni – bet, ja manas idejas kādam var palīdzēt, būšu tikai priecīgs.
– Kāda ir pēcgarša par aizvadītajiem 12 gadiem?
– Principā ir tā, ka cilvēks, kas aizstāv sabiedrību un tās intereses, pats ir neaizsargāts, jo nav neviena, kas aizstāvētu žurnālista intereses. Tā ir mana lielākā vilšanās, man tas šķiet ļoti netaisnīgi. Žurnālistika ir arī sniegusi fantastisku iespēju pabūt daudzās vietās. Esmu bijis Amerikā, Kanādā, izbraukājis teju visu Eiropu. Daudz esmu redzējis tikai tādēļ, ka esmu žurnālistikā. Tā ir pieredze, kuru nevar nopirkt, tam visam līdzi nāk valoda un iepazītie cilvēki, redzētais, jauni kontakti, ir piedzīvotas dažādas situācijas. Man ir izjūta, ka izdarīju pietiekami daudz rakstošajā žurnālistikā, komentēšanā gan es vēl gribu diezgan paveikt. Aiziešana no rakstošās žurnālistikas bija pareizs lēmums, man vajadzēja ko jaunu, taču ne prom no futbola.
– Šķiet, ka tev datums pasē ir tikai cipars un skrejošais laiks tevi neskar. Kā tev tas izdodas?
– Man parasti nedod vairāk par 27 gadiem, lai arī šobrīd man ir 32 gadi. Es daudz sportoju, spēlēju futbolu, skrienu, pēdējos septiņus gadus to daru arī līdz mīnus 10 grādiem. Kad strādāju laikrakstā „Diena", uz darbu braucu ar riteni. Uzskatu, ka mūsdienu civilizācijas lielākais izaicinājums ir prast samenedžēt savu laiku. Pašlaik var izdzīvot tikai ļoti gudrs cilvēks, kas saprot, ko grib, un vēlas strādāt, lai to sasniegtu. Sēžot portālā Facebook, ir iespējams tur pavadīt visu dzīvi – pat ja nevēlies, vari uzsēsties uz adatas un nemaz nepamanīt, ka, ritinot to lenti uz leju, jau ir pagājušas trīs stundas. Ir jābūt ārkārtīgi prasmīgam cilvēkam, lai nepazaudētu kvalitatīvas dzīves pavedienu.
13.10.2017.