Pēc astoņiem darba gadiem kultūras nodaļas vadītāja postenī Madonas novada pašvaldībā JĀNIS KĻAVIŅŠ ar 4. oktobri pašvaldības struktūrā vairs nestrādā. Tā ir viņa brīva izvēle, aizvien vairāk sirdi ieliekot citā kaislībā – dažādu pasākumu producēšanā gan Rīgā, gan visā Latvijā.
– Šim solim briedu jau pasen, – komentē Jānis Kļaviņš. – Objektīvi skatoties uz savu dzīvi un darbu, aiziešana no pienākumiem pašvaldībā notika likumsakarīgi. Pat negribu producēšanu dēvēt par darbu, tas man ir dzīvesveids, jo šī lieta tiešām patīk un interesē. Ar to nodarbojos jau sen, ne tik sen – pirms četriem gadiem – nodibināju savu kompāniju. Visa sākums bija 90. gadi Ļaudonā. Analizējot izaugsmi, man pašam šķiet, ka no mazām lietām arī jāsāk. Šobrīd daudzi jaunās paaudzes ļaudis, kas beidz augstskolas un kļūst diplomēti producenti vai menedžeri, šai jomā nemaz nepaliek un nedarbojas. Viņu priekšstatos pasākumu producēšana ir mūžīgie svētki, bet realitātē tā, protams, nav. Tie, kas šai jomā darbojas, saprot, ka tas ir sūrs un grūts darbs ar lielu enerģijas un nervu patēriņu, jo strādājam ar māksliniekiem, radošām personībām, kas nekad nav vienkārši. Katrs ir individualitāte, katram vajadzīga sava pieeja.
– Pieļauju, ka tava producēšanas kompānija aug arī skaitliski, jo aug producēto pasākumu klāsts.
– Bieži vien, kad savu komandu paplašinu un mēģinu atrast cilvēkus, kas būtu piemēroti un varētu palīdzēt, saskaros ar jautājumu – cik man par to būs, cik saņemšu? Netiek stāstīts, ko konkrētais cilvēks var piedāvāt, kādi ir viņa talanti, bet uzdots viens vienīgs jautājums.
Ja es pirms 20 gadiem būtu līdzīgā situācijā, skaidri apzinos, ka būtu laimīgs no tā vien, ka varu būt Paula vai Brauna, vai Rezņika koncerta 36. asistents. Priecātos tikai pienest krēslu, un to darītu brīvprātīgi – pat prātā neienāktu sākt sarunu par naudas lietām. Šobrīd laiki un cilvēki ir citi. Strādājot pašvaldības kultūras nodaļā, arī saskāros ar ko līdzīgu – pie manis praksē nāca jauni cilvēki, un pa visiem šiem gadiem tikai divos saskatīju potenciālu. Vēlāk tas arī attaisnojās un piepildījās – satiktā meitene atrada darbu kompānijā, kas rīko pasākumus. Jau prakses laikā viņa bija cilvēks, kam dega acis no šī darba uzdevumiem, nevis kā citiem, kas tikai skatījās pulkstenī, kad laiks rādīs 17 un prakses diena būs galā.
– Tavs ceļš producēšanas jomā iesākās ar mazām lietām un nu izaudzis līdz Latvijas mēroga pasākumiem.
– Jā, turklāt bija arī popmūzikas periods, kas deva zināmu pieredzi – bija labi panākumi un fani, līdz sapratu, ka esmu no tā noguris un šo jomu vairs nevēlos balstīt. Tā nebija mūzika, ko pats ikdienā klausos, līdz ar to pieliku punktu.
Skatoties, kā mūzikas industrija Latvijā attīstās, milzīgs prieks rodas no tā, ka publika pie mums ir izaugusi un apmeklē patiešām kvalitatīvus sarīkojumus. Sēnalas un lētā gala pasākumi sāk izmirt. Šobrīd, piemēram, turpinām ģitārista Mārča Auziņa koncerttūri ar programmu „Viens". Pirms pāris gadiem neviens, iespējams, nevarētu iedomāties, ka ģitārists var noturēt auditorijas uzmanību pusotras stundas garumā – viens un pat nedziedot, tikai spēlējot. Mārcis visā Latvijā savāc pilnas zāles, esam jau izsludinājuši papildkoncertus un braucam uz tiem.
– Mārcis Auziņš ir ne tikai tavs sadarbības partneris profesionālajās gaitās, bet arī draugs.
– Ar Mārci plecu pie pleca esam kopā darbojušies jau ilgus gadus. Viņš ir līdzās arī manos citos projektos, darbojas kā muzikālais direktors. Vēl interesanti, ka Augstākais spēks mani atvedis pie lielajām Latvijas leģendām. Strādāju gan ar Raimondu Paulu – ar viņu veidoju jau otro programmu, gan Mārtiņu Braunu, Borisu Rezņiku, Jāni Lūsēnu un citiem komponistiem. Tā kā pats esmu no Madonas, daudzus savus projektus cenšos atvest arī uz mūsu pilsētu. Madonā gan ir viens mīnuss – kultūras nama zāle ir salīdzinoši maza. Programmā „Ielūdz Maestro Raimonds Pauls" komponists uz skatuves izies ar jauno vokālistu paaudzi – Kristīni Prauliņu, Mārtiņu Ruski, Dināru Rudāni. Muzikālo sastāvu vadīs ģitārists un aranžētājs Mārcis Auziņš, spēlēs arī Kristaps Vanadziņš, Toms Poišs un Rūdolfs Dankfelds.
– Nav noslēpums, ka radošie ļaudis vismaz agrākos laikos saskārās ar atkarības problēmām. Visvairāk no alkohola, arī narkotikām. Kādas ir šī darba aizkulises šobrīd?
– Gribu teikt, ka ir notikusi paaudžu maiņa, un šobrīd mūziķi savam darbam pieiet ļoti nopietni. Nekāda bohēma nenotiek, cilvēki strādā ar pilnu atdevi, jo konkurence ir liela. Publika šais laikos ir pieradusi pie kvalitātes, un tā no māksliniekiem tiek saņemta, nav vecie laiki. Domāju, ka agrāk bohēma bieži notika ne jau aiz „neko darīt". Bija dzelzs priekškars, kas radīja nervu spriedzi, un bohēmā bija vērojams arī zināms protests.
Šobrīd glāzes netiek cilātas. Tas gan nenozīmē, ka kādreiz kaut ko nepasvinam, bet svētki un atpūta vienmēr tiek stingri nodalīti no darba.
– Viens no taviem ilggadējiem sadarbības partneriem ir arī pasākumu režisors Valdis Pavlovskis.
– Valda specifika ir lielie koncerti – kā mūsu kopdarbs pie Mārtiņa Brauna jubilejas tūres „Darbi un nedarbi", kas aizgāja ar labiem panākumiem. Strādājām arī pie Borisa Rezņika jubilejas koncerta „Mana mūža melodijas" un citiem. Šobrīd meklēju jaunus izteiksmes līdzekļus. Dzīve savedusi kopā ar komponistu Jāni Lūsēnu, un pāris gadus atpakaļ pārņēmu Latvijas menedžmentu grupai „Zodiac", kas ir instrumentālā mūzika un ko Madonas pilsētas svētkos ne tik sen varējām novērtēt. Šobrīd kopā ar Jāni Lūsēnu top divas jaunas koncertprogrammas – viena ir programma „Vilsons, Lūsēns, Skalbe. Pasakas", kur aktieris Mārtiņš Vilsons lasīs Kārļa Skalbes pasakas un Jānis Lūsēns tās apvīs ar klavieru, zvanu un citu instrumentu mūziku. Tas varētu būt bibliotēku, muzeju, mazu, intīmu pasākumu formāts – ļoti skaists un mājīgs. Jānis Lūsēns Austrijā ir iegādājies pārvietojamās klavieres, un uz jebkuru vietu tagad var aizbraukt ar īstu klavieru (nevis elektronisku) skanējumu.
Otrs projekts, ko nākamā gada 8. martā atvedīsim arī uz Madonu (šai datumā mūsu pilsētas kultūras namā organizēju koncertus jau vairāku gadu garumā), būs Jāņa Lūsēna programma ar Noras Ikstenas izvēlēto latviešu dzejnieču dzeju, ko izpildīs Ineta Rudzīte. Instrumentālajā pavadījumā skanēs vijole, čells, klavieres, basģitāra, akordeons un bungas. Paralēli koncerttūrei tiks izdots mūzikas ieraksta albums, Mazmežotnes muižā sadarbībā ar režisori Ilzi Jansoni tikko nofilmējām projekta videoversiju. Sievietes stāsts ar dziļu dzeju – tā gribas raksturot šo programmu, ko klausītājiem atklāsim nākamā gada februārī.
– Kas ir tavi konkurenti producēšanas jomā? Cik liela profesionāļu brigāde esat?
– Konkurentus īsti nesaskatu, ar daudziem esam labi draugi. Reizēm pat plānojam, ko kurš dara, lai piedāvājums nepārklātos. Situācija šobrīd ir tāda, ka mūzikas tirgus Latvijā ir neliels un pat pilsētu kultūras nami nevar izturēt sacensību. Producentiem ir izdevīgāk četrus koncertus pārdot lielajās Latvijas koncertzālēs – „Gors", „Liepājas dzintars" vai Vidzemes koncertzālē Cēsīs, nevis programmu vest uz pilsētu klubiem.
– Esi aizgājis no darba pašvaldībā, vai neaiziesi arī no līdzšinējās dzīvesvietas – Madonas?
– Rīgā dzīvokli īrējam jau kādu gadu, jo izbraukāt uz mājām, veicot saspringto producēšanas darbu, ir pagrūti. Kad Rīgā darba pienākumu nav, esmu atpakaļ Madonā. Šobrīd līdz ar to dzīvoju starp Madonu un Rīgu. Par nākotni – skatīšos. Dēls Kristaps beigs Madonas Valsts ģimnāzijas 12. klasi, kādi būs viņa plāni – redzēs. Katrā ziņā Madonas novadā ir manas vectēva lauku mājas, te dzīvo brālis, vecāki, draugi, tā ka saikne ar dzimto pusi būs vienmēr.
Kad nācu darbā uz pašvaldību, mans uzdevums bija pārraudzīt visu kultūras nozares laukumu, lai tiktu sniegts atbalsts dažādiem žanriem un jomām – gan akadēmiskajai un populārajai mūzikai, gan grāmatu izdošanai un mākslas izstādēm. Ir prieks par sadarbību ar Mārtiņu Bergu, Andreju Cepīti – mums ir daudz lielisku kolektīvu un to vadītāju. Gribu pateikties ikvienam kultūras jomā strādājošajam, ar kuru izveidojās lieliska sadarbība un pleca izjūta. Nāk simtgades Dziesmu svētki, kur novadam atkal būs svarīgi sevi labi parādīt. Ir lietas, kuras Madonā vēlos arī pabeigt, kurās vēlos piedalīties. Esmu apstiprinājis savu dalību darba grupā saistībā ar Madonas estrādi. Šobrīd ir padomā risinājums, kāda tā varētu izskatīties, lai būtu konkurētspējīga kā brīvdabas koncertzāle. Latvijā ir akūti nepieciešama vēl kāda koncertzāle ar jumtu virs skatītājiem, jo laikapstākļi vasarā ir tādi, kādi ir. Jelgavā, starp citu, jau top brīvdabas koncertzāle, un arī šai pusē kas tāds ir nepieciešams. Skaidrs, ka to nevarēs uzbūvēt uzreiz, ir jāiet soli pa solim, kārtu pa kārtai, bet jāredz mērķis, uz ko iet.
Vēl turpināšu darboties Lielās dziesmu vietas projektā jeb Haralda Medņa muzeja izveidē. Pie šīs idejas šūpuļa stāvējis mūzikas skolas kādreizējais direktors Artis Kumsārs, skolotājs novadpētnieks Jānis Bērziņš, un ir svarīgi, lai projekts tiktu turpināts, lai tam būtu nākotne.
06.10.2017.