Vairāk nekā divus gadu desmitus daudziem Madonas novada un arī citu pašvaldību iedzīvotājiem ANDREJA CEĻAPĪTERA vārds ir bijis nesaraujami saistīts ar pašvaldības vadīšanu – vai tā būtu Praulienas pagasta padome, Madonas pilsētas dome vai Madonas novada pašvaldības dome, laika gaitā vadot arī Madonas rajona padomi. Pēc pašvaldību vēlēšanām šis posms viņa dzīvē ir noslēdzies un šobrīd var jau pamazām uz to atskatīties.
– Neilgi pirms pašvaldību vēlēšanām, to laikā, kā arī pēc tām jūs sabiedrībā esat bijis maz sastopams.
– Šis laika periods saistās ar cīņu par mūsu dēla Jura veselību. Viss aizsākās 25. maijā, kad operāciju zālē apstājās viņa sirds un ārsti cīnījās un darīja to ļoti veiksmīgi. Mēnesi mēs pavadījām reanimācijā, mēnesi – nodaļā. Šobrīd, pateicoties ārstu prasmei un zināšanām, Juris ir uz kājām, kaut arī jālieto daudz medikamentu un reizi nedēļā jādodas uz Bērnu klīniskās universitātes slimnīcu, kur tiek veiktas pārbaudes un iziets ārstēšanās kurss. Dēla veselība ir sasniegusi pirmskrīzes līmeni, un ārsti plāno tālāko rīcību. Vēlos pateikties visiem tiem cilvēkiem, kuri snieguši atbalstu, draudzēm, kuru locekļi turpina lūgties par Jura veselību, un, protams, ārstiem. Priekšā vēl ir garš ceļš uz izveseļošanos.
– Aiz muguras ir vairāk nekā divu desmitgažu ilgs posms, kurā esat vadījis kādu no pašvaldībām. Ar ko jums saistās šie dzīves periodi?
– Pats sākums 1994. gadā, kad kļuvu par Praulienas pagasta padomes priekšsēdētāju, gan finansiāli, gan organizatoriski bija ļoti grūts. Tobrīd valsts tikko bija atguvusi neatkarību, veidojās likumdošana utt. Daļēji tas pat bija labi, ka viss nebija reglamentēts, kas ļāva pašvaldībām strādāt radoši, lai noturētu pagasta infrastruktūru un sociālo jomu, taču tas laiks nebija viegls. 90. gadu beigas un 2000. gadu sākumu vērtēju kā atjaunotnes periodu, kad tika piesaistītas pirmās investīcijas un veikta daudzu objektu pārbūve, tai skaitā slimnīca, bibliotēka, skolas. Atskatoties uz šiem gadiem, kas sakrīt ar Madonas pilsētas domes vadīšanu, man ir liels gandarījums par paveikto. Gandrīz visa tā infrastruktūra, kas pilsētā kopš 1926. gada tika uzbūvēta, ir uzlabota, pārbūvēta un modernizēta. Manis kā priekšsēdētāja – pilsētas un novada domes – darbības laikā ir uzaugusi viena paaudze. Pašam no šī laika visvairāk spilgtā atmiņā ir saglabājies 2000. gadu vidus, kad gan pilsētas domes sastāvā, gan iedzīvotājos bija vērojams izteikts emocionāls pacēlums, un šādā atmosfērā darbs bija ļoti ražīgs. Tolaik paveikto varam un varēsim baudīt ilgtermiņā.
– Kas no paveiktā sniedz lielāko gandarījumu?
– Tas ir viss, ko par pašu līdzekļiem un pašvaldībai piesaistītajām aptuveni 60 miljonus eiro lielajām investīcijām šo gadu gaitā izdevies paveikt. Visu nemaz nevar uzskaitīt, un šis tas no paveiktā ikdienā pat nav pamanāms. Tālredzīgi rīkojāmies, kaut arī tika saņemti pārmetumi, sakārtojot komunikācijas – siltumapgādi un ūdenssaimniecību. Daudz paveikts arī par pilsētvides finansējumu, kas, ja nebūtu bijusi iespēja tolaik pa tiešo komunicēt ar nozares ministru, būtu pagājis Madonai un daudzām citām pilsētām garām. Jā, ar šo projektu ieviešanu klājās smagi, taču ir izdevies sakārtot pilsētas galvenās ielas, kā arī rekonstruēt divus lielākos pilsētas bērnudārzus. Gandarī tas, ka nestrādājām tikai vienai dienai, bet raugoties ilgtermiņā, un arī šobrīd, atverot šā gada marta domes sēdes lēmumu par investīciju programmu, var redzēt, ka turpmākajiem darbiem jau ir sarūpēti aptuveni 15 miljoni eiro, kuri pašvaldībai tagad jārealizē.
– Vai pašlaik, vairs neatrodoties domes priekšsēdētāja amatā, pietrūkst darba procesa, kas ar to bija saistīts, un vai šis laiks, kas ir pavadīts ārpus domes, ir ļāvis iekšēji kaut ko pārvērtēt?
– Ja runājam par to, kā pietrūkst… pietrūkst vienas lietas. Apziņas, ka esi atstājis novadu drošās rokās cilvēkiem, kuri ir stiprāki par tevi. Neesmu cilvēks, kuram amats pats par sevi ir prioritāte. Atrašanās amatā sniedza lielas iespējas radīt, piesaistīt novadam investīcijas. Šis amats, manuprāt, ir nepieciešams ideju un izvirzīto mērķu realizēšanai, nevis lai ar to tīksminātos un apliecinātu savu sociālo statusu.
– Viena no versijām, kas izskanēja vēlēšanu laikā un vēlāk, ir, ka jūs pastāvējāt tikai uz domes priekšsēdētāja amatu, noraidot piedāvājumu strādāt kā vietniekam.
– Tas, kurš to saka, melo vai izplata izdomātas baumas. Protams, man tas nesagādātu lielu gandarījumu, taču, redzot, kā iedzīvotāji balsojuši, loģiskākais risinājums būtu veidot plašu, līdz pat 15 deputātiem lielu koalīciju. Par šādu iespēju runāju ar NA deputātiem, Andris Dombrovskis par to runāja ar Agri Lungeviču, jo, manuprāt, tas būtu loģiskākais risinājums. Ultimāta no manas puses par priekšsēdētāja amatu nebija, jo neesmu ar uzmanības deficītu apdalīta persona, kurai priekšsēdētāja amats būtu vienīgais noteicošais faktors, lai strādātu pašvaldībā. Tālākā notikumu gaita jau visiem ir zināma. Lai nodrošinātu vairākumu, tika izveidots nevajadzīgs vietnieka amats (jājautā, vai novadā darba apjoms pēkšņi ir palielinājies?). Lai visās komitejās iegūtu pozīcijas vairākumu, tika samazināts komitejas locekļu skaits no 8 uz 7. Kā nonsensu vērtēju to, ka Andris Dombrovskis – viens no lielākajiem uzņēmējiem novadā – tika izbalsots no uzņēmējdarbības komitejas. Izskanējušais gadījums par priekšsēdētāja un pilnas slodzes vietnieka akceptēta un izpildīta rīkojuma atcelšanu pēc vietnieka Ivara Miķelsona prasības rada jautājumu par to, kurš ir īstais domes vadītājs – Agris Lungevičs vai Ivars Miķelsons.
– Ir viedoklis, ka plašo koalīciju neizdevās izveidot tāpēc, ka jūsu vadības stils bija pārāk autoritārs un šāds koalīcijas modelis radās kā pretreakcija uz to.
– Esmu uz kolektīvu darbu un demokrātisku lēmumu pieņemšanu orientēts cilvēks. Tam, ka mans darba stils varētu šķist autoritārs, varu piekrist. Kāpēc? Balstoties uz plašo informatīvo bāzi un pieredzi, man vienmēr ir bijis risinājumu piedāvājums, ko paudu un argumentēju nereti jau pašā sākumā, ko, iespējams, kāds iztulkoja kā autoritārisma izpausmi. Oponenti šo uzskatu par autoritārismu arī tiražēja. Uzskatu, ka vadītājam ir jābūt gan ar savu viedokli, gan problēmu risinājumu priekšlikumiem. Ja runā par manu un Agra Lungeviča konfliktu – no manas puses nebija nekāda konflikta. Tas bija vēlēšanu kontekstā provocēts mīts, lai ļautu Agrim pozicionēties kā patstāvīgam līderim. Tam šis izdomātais konflikts arī bija nepieciešams. Protams, vairākkārt jutos emocionāli sagrauts, redzot, ka jautājumi, kurus es iniciēju vai par kuru virzību esam vienojušies, pēkšņi tiek torpedēti. Kā vienu no pēdējiem varu minēt Madonas sporta centra cokolstāva pārbūvi.
– Vai, jums atgriežoties domē, dalījums pozīcijā un opozīcijā nostiprināsies un sekos arī automātiski balsojumi pret koalīcijas priekšlikumiem?
– Madonas novadā automātisku „pret" balsojumu nav un arī nebūs. Mēs balsosim pret nepareizām lietām vai muļķībām. Savukārt jautājumos, kuri ir būtiski un nepieciešami, atbalstīsim un nekad neatļausimies demonstratīvi veidot pozīcijas/opozīcijas formātu. Gluži pretēji – darbosimies, lai Madonas novadam būtu pēc iespējas vairāk ieguvumu. Ir jautājumi, pie kuriem, arī neesot domē savā pašreizējā statusā, turpinu strādāt, runājot gan ar ministriem, gan attiecīgo ministriju pārstāvjiem. Šobrīd ir jautājumi, kuru virzība man nav saprotama un pieņemama, un, atgriežoties aktīvajā komiteju un domes sēžu apritē, mēģināšu šo procesu ietekmēt. Tas, ko jau šobrīd saskatu, ir jaunās vadības nespēja novērtēt spēcīgo administrācijas darbinieku devumu novada attīstībā. Zinu, ka kultūras nodaļas vadītājs Jānis Kļaviņš ir uzrakstījis atlūgumu, kas novadam ir liels zaudējums. Jānis ir visā Latvijā pieprasīts kā kultūras jomas speciālists – producents, bet acīmredzot jaunajai vadībai tas nešķiet būtiski. Vienmēr esmu uzskatījis, ka nav svarīgi, cik stundu darbinieks nosēž aiz rakstāmgalda, bet gan kāds ir viņa darba rezultāts. Arī vadības izvērstās negatīvās aktivitātes pret uzņēmējdarbības un tūrisma attīstības nodaļas vadītāju Romānu Hačatrjanu, kas arī ir veiksmīgi strādājošs jauns, bet jau atzinību ieguvis gan novadā, gan valstī speciālists. Palikt bez šāda līmeņa darbiniekiem novadam ir liels zaudējums.
– Jūsu vārds vairākkārt tika minēts, izvērtējot, kas varētu būt ilggadējā Latvijas Pašvaldību savienības (LPS) vadītāja Andra Jaunsleiņa pēcteči šajā amatā. Vai tikāt uzrunāts?
– Tiku uzrunāts. Saņēmu zvanus no vairākiem kolēģiem, ar kuriem šo jautājumu pārrunāju. Neesmu radis strādāt ar pusjaudu. Ievēlēšanas gadījumā jau no pirmās dienas būtu ar pilnu jaudu jādarbojas, jo LPS risināmo jautājumu netrūkst. Tas, ka iepriekš minēto iemeslu dēļ nevarēšu, strādājot Rīgā, sevi simtprocentīgi veltīt darbam, mani arī atturēja, un aicināju manu kandidatūru nevirzīt. Ja nebūtu dēla veselības problēmu, droši vien būtu piekritis, jo esmu LPS valdē strādājis jau vairākus sasaukumus. Jāatzīst, ka nekad ne uz vienu amatu neesmu rāvies, drīzāk ir pat bijis otrādi. Atgriežoties vēsturē, ar pozitīvām emocijām atceros visus savus priekštečus. Praulienas pagasta padomē Lidija Škoļnija sniedza pozitīvu atbalstu un mani kā jauno vadītāju ievadīja darbos. Rajona padomē kontaktu ar kolēģiem veiklāku padarīja Uldis Arents, savukārt pilsētas domē lielu atbalstu saņēmu no Pētera Runča. Ceru, ka šie un daudzi citi cilvēki, kuri mani savulaik ir iedrošinājuši un atbalstījuši kā komandas biedri, un tie daudzie cilvēki, kuri balsojuši, nav vīlušies.
AGRA VECKALNIŅA foto
22.09.2017.