Par starptautisku folkloras festivālu to nosaukt būtu diezgan grūti, jo tad, kad ieraudzījām dalībnieku sarakstu, pamanījām trīs deju kopas no Igaunijas, sešus deju kolektīvus no Latvijas, dziedošu dāmu grupu no Sunākstes, un tad vēl mēs –
tiešām folkloras kopa no Madonas – „Vērtumnieki". Vēl festivālu kuplināja deju kopa no Izraēlas un, protams, bērnu un pieaugušo gruzīnu kolektīvi.
Braucienam gatavojāmies diezgan ilgi, rūpīgi atlasot repertuāru, lai parādītu savu lokālo tradīciju un demonstrētu arī to, kas kopīgs mums un gruzīnu tautai – tas ir burdona dziedājums. Paldies arī Ivetai, kura sameklēja un mums iemācīja gruzīnu valodā šīs tautas šūpuļdziesmu Chrello pepela (dziesma par taurenīti, kurš aizlaižas). Šī dziesma mūs pavadīja visur – gan garajā pārbraucienā no Tbilisi uz Račas reģiona pilsētu Ambrolauri, gan ekskursijās un pārgājienos augstu kalnos, gan katrā koncertā. Izpildot šo dziesmu pirmajā koncertā, daži vietējie gruzīni domāja, ka dzied viņu grupa (šo faktu mums pārstāstīja dejotāji), bet pēc tam bija pārsteigti par mūsu pareizo izrunu (tur nedaudz piestrādāja mūsu mājas saimniece, pie kuras mēs dzīvojām). Arī turpmākajos koncertos publika mūs sagaidīja ar mīlestību, skaļām ovācijām un līdzdziedāšanu.
Astoņās Gruzijā pavadītajās dienās baudījām skarbo dabu augstu kalnos, kur tikām vesti pa pilnīgiem bezceļiem, uz kuriem vienādas tiesības pārvietoties ir gan rukšiem, gan govīm, gan automašīnām. Vērojām džigitu sacensības, viņu izrādīšanos un jāšanas prasmi. Baudījām lauku viensētas saimnieku (un arī organizatoru) viesmīlību un spēju īsā laikā pabarot ar īpaši ceptajiem šašlikiem un apreibināt ar vietējo čaču un vīnu gandrīz 300 dalībnieku.
Baudījām arī gruzīnu mieru situācijās, kurās mēs sen jau būtu „sagājuši ragos"- piemēram, pilnīgi normāli likās, ka var ap 70 cilvēku aizvest visas dienas ekskursijā uz klosteri (īpašu) un uz kalnu alām, nenoskaidrojot, ka pirmdienās alas ir slēgtas, toties tās veiksmīgi tika nomainītas ar otras lielākās Gruzijas pilsētas Kutaisi apmeklējumu.
Pilnīgi normāli likās, ka svētku gājienam jāsākas pulksten 18, mums uz vietas jāierodas 17.30. Igauņu un latviešu precīzie bāleliņi rikšiem – ka tikai nenokavētu – ierodas skvērā, bet no organizatoriem ne vēsts. Ūdens nav, tualešu nav. Ir tikai mežonīgs karstums – ap 40 grādu. Pēc stundas ierodas kāds no organizatoriem un jautā: ko jūs šeit darāt? Mēs atbildam, ka gaidām gājiena sākumu. Un tagad iedomājieties krievu valodu ar gruzīnisku piesitienu! Nu salušai! Kto v takuju žaru idjot v pohod! Poidjom v 19.30! Un tagad tulkošu, lai nebūtu pārkāpusi valsts valodas likumu: „Klausies! Kurš tādā karstumā iet gājienā! Iesim 19.30!" Un izžuvušajiem baltiešu bāliņiem vairs nav ko teikt. Bet ziemeļnieku spīts vārās, un kaut kur tam jāizlaužas. Protams, koncertā! Visi kolektīvi uzstājās vienkārši lieliski!
Kā saldais ēdiens pēdējā dienā bija ekskursija pa burvīgo, neatvairāmo, pārsteigumiem pilno Gruzijas galvaspilsētu Tbilisi.
Viena no lielākajām gruzīnu bagātībām ir viņu viesmīlība, to baudījām ik uz soļa Ambrolauri pilsētā, to baudījām no mūsu mītnes saimniekiem. Starp citu, saimnieces vārds bija Dezdemona (jāpiebilst gan, ka saimnieku nesauca Otello). To baudījām arī noslēguma dienā Tbilisi, sekojot mūsu gidei un klausoties, ar kādu mīlestību un lepnumu viņa stāsta par savu zemi.
Daudz kopīga ir mums un gruzīniem – savas zemes mīlestība, skaistas dziesmas, cīņa par neatkarību astoņdesmitajos un deviņdesmitajos gados (Gruzija to izjuta daudz skarbāk nekā mēs), lepnums par saviem ļaudīm. Varētu rakstīt un rakstīt, bet kuram gan pietiek pacietības visu izlasīt līdz galam?
Esam gandarīti par dalību šajā festivālā. Paldies kopas dalībniekiem par labo uzstāšanos! Paldies Madonas novada domei par mūsu nogādāšanu Rīgas lidostā un atpakaļ!
Madloba, Georgia! Paldies, Gruzija!
08.09.2017.