Zinību diena katru gadu saistās ar kā jauna sākumu. Šogad Madonas novadā jauns sākums ir Madonas pilsētas vidusskolai, kas juridiski savu darbu sākusi vien pirms mēneša, apvienojoties Madonas pilsētas 1. vidusskolai un Madonas pilsētas 2. vidusskolai. Jauns sākums tas būs ne tikai aptuveni 100 pirmklasniekiem, kuri uzsāks skolas gaitas Madonas pilsētas vidusskolā, bet arī skolas direktorei INESEI STRODEI, kuru 1. septembra priekšvakarā aicinājām uz plašāku sarunu.
– Ar kādām izjūtām šogad sagaidāt 1. septembri?
– Šodien (30. augustā. – Aut.), uzrunājot vairāk nekā 100 kolēģu, aizdomājos, ka droši vien tas atšķirsies no citiem gadiem, taču kopumā Zinību dienu sagaidu ar mieru, jo pasākumi, kuri veikti visa iepriekšējā mēneša garumā un jo īpaši pēdējo divu nedēļu laikā, ir viesuši pārliecību, ka šobrīd vienā mācību iestādē apvienojas divi spēcīgi kolektīvi. Ir rasti sadarbības punkti un kopīgi mērķi, kuri mācību procesu padarīs daudz interesantāku, atraktīvāku un bērniem saistošāku. Protams, galvā vēl raisās doma par to, ka
1. septembrī pilsētas centrā – Saieta laukumā – kopā sanāks vairāk nekā 1000 vidusskolas audzēkņu, un satraukums ir par to, kā viņi iejutīsies jaunā vidē, taču mana pārliecība ir, ka būs labi.
– Abu skolu kolektīvu saplūšana noris mierīgi?
– No pedagogiem šobrīd jūtama pozitīva attieksme. Noslēdzoties konkursam uz direktora amatu Madonas pilsētas vidusskolā, aprunājos ar katru Madonas pilsētas 1. vidusskolas pedagogu, un katrs pauda savu redzējumu, apliecināja vēlmi strādāt arī jaunizveidotajā izglītības iestādē. Šo sarunu gaitā apzinājos, cik spēcīgs kolektīvs stāv aiz manis. Tuvojoties rudenim, šādas individuālas sarunas ir bijušas arī ar Madonas pilsētas 2. vidusskolas kolēģiem. Ar katru izrunājos, izprotot, kāda ir bijusi līdzšinējā situācija un kā strādāt pēc apvienošanās. Pozitīvās emocijas noteikti ir ņēmušas virsroku, un nekas neliecina, ka sastrādāties būs grūti. Jā, iespējams, nedaudz baida lielais skolēnu skaits un tas, ka sākotnēji mācību process vēl noritēs trijās ēkās, un, lai gan skolēniem staigāt nenāksies, pedagogiem būs jāpārvietojas no vienas ēkas uz citu. Iespējams, ka ir pat labāk, ja pārejas periodā atrodamies nevis vienā ēkā, bet vairākās, kurās mācības noritējušas jau līdz šim, jo ierastā vide var palīdzēt vieglāk pielāgoties pārmaiņām. Šajā laika periodā skolā ienāk ļoti daudz dažādu lietu, kuras būs pilnīgi jaunas mums visiem, un tās nenovēršami nomaina jau ierastās. Taču no tā nevajag baidīties – modernai pieejai un jaunam skatījumam, rīcībai ir jābūt. Tās tradīcijas, kuras bija vērtīgas, nekur nepazudīs, tās saglabāsies.
Abu apvienoto skolu pedagogi darbu ir saglabājuši. Daži pedagogi gan devušies pensijā; tiesa, klāt ir nācis viens jauns pedagogs – Laura Strode, kas ir mācījusies gan Madonas pilsētas 2. vidusskolā, gan Madonas pilsētas 1. vidusskolā. Pagaidām viņa vēl mācās 4. kursā, līdz ar to darbu vidusskolā, pasniedzot informātiku un programmēšanu, uzsāks, izejot pie mums praksi. Priecē, ka jaunu speciālistu izdevies piesaistīt jomā, kuru jau līdz šim vidusskolā esam centušies attīstīt, – modernajās tehnoloģijās.
– Kas Madonas pilsētas vidusskolas bērniem un skolotājiem fundamentāli izmainās, sākoties jaunajam mācību gadam?
– Viena uzreiz jūtama tehniska izmaiņa ir tā, ka mācības sāksies pulksten 8.10, nevis 9. Vēl viena izmaiņa – pilsētas vidusskola piedāvās vairākas izglītības programmas, kuru līdz šim nebija – specializētā izglītība, vidusskolas posma dabaszinību un tehnikas virziens, kā arī tāds pakalpojums kā koriģējošā vingrošana. Plašāks būs arī atbalsta personāla sastāvs skolā. Daudzas skolas nevar lepoties ar vairākiem logopēdiem, psihologiem un sociālajiem pedagogiem, mums šo darbinieku būs vismaz desmit. Sākotnēji jāpierod būs arī pie tā, ka vairāk mācību procesā ienāks modernās tehnoloģijas.
– Izskanot iebildēm pret pilsētas skolu tīkla optimizāciju, nereti dzirdēju viedokli, ka reorganizācija nepieciešama tikai tādēļ, ka pieejams Eiropas struktūrfondu finansējums. Ko dod šī nauda?
– Pašvaldībai diemžēl nav alternatīvu avotu, kā piesaistīt tik lielus līdzekļus, ko investēt izglītības jomas sakārtošanai. Uzskatu, ka mums šī iespēja jāizmanto un, pārdomāti rīkojoties, šie līdzekļi jāiegulda, gūstot pēc iespējas lielāku atdevi. Ja izdosies īstenot to, kas ieplānots, Madonas pilsētas vidusskola būs modernajām tehnoloģijām aprīkota, bērnam draudzīga mācību iestāde. Šajā brīdī neieguldot līdzekļus, mēs spertu soli atpakaļ vismaz uz 20 vai pat 30 gadiem. Tā ir mana izjūta. Šobrīd ir noslēgušies projektēšanas darbi, lai sakārtotu mācību vidi pēc iespējas augstākā līmenī. Skolas sporta zāle remontu nav pieredzējusi kopš iestādes atklāšanas. Arī sporta laukumu nepieciešams atjaunot, un līdzīga situācija ir ar skolas ēdamzāli/aktu zāli. Visi šie darbi, kā arī savu laiku nokalpojušo komunikāciju nomaiņa būtu agrāk vai vēlāk veicama, neatkarīgi no skolu apvienošanās, tikai pilnībā jau par pašvaldības finansējumu. Arī aprīkot ar modernajām tehnoloģijām mācību vidi bez ārēja finansējuma piesaistes būtu iespējams daudz pieticīgākā apjomā.
– Izglītības joma valstī kopumā vienmēr ir bijis viens no sāpju bērniem. Kā vērtējat pašreizējo valsts politiku attiecībā uz nozari – stabila vai ar viļņiem?
– To noteikti var raksturot kā viļņojošos. Piemēram, šobrīd Izglītības un zinātnes ministrijas ierosinājums noteikt agrāku skolas gaitu sākšanas vecumu, paredzot, ka 1. klasē skolēni varētu doties jau sešu gadu vecumā. Vienreiz uz šī grābekļa jau uzkāpām. Pamēģinājām un no tā atteicāmies, neizprotu, kādēļ bija nepieciešams veikt pētījumu un censties to visu atkārtot. Arī piedāvājums par kompetenču pieeju mācību saturā, kas tika prezentēta izglītības speciālistu konferencē. No vienas puses, projektā iekļautās idejas ir labas, un daudzas no tām vērtēju pozitīvi, taču skolas, kuras piedalās šā projekta aprobācijā, vēl šobrīd vaicā, kad būs redzama kopaina, pieejami mācību materiāli utt. Man tas nešķiet pareizi. Arī iepriekšējo reformu laikā tika piedāvāts ieviest jaunus mācību priekšmetus, taču tiem pat lāgā mācību grāmatas netika izdotas. Un šajā gadījumā runa ir par valsts apstiprinātām mācību programmām.
Ik pa laikam diskusija atjaunojas arī par mācību gada pagarināšanu. Es aicinātu nesabojāt jau esošā mācību gada noslēgumu. Jānosaka, ka eksāmenus sāk kārtot nevis 12. maijā, bet jūnijā, un nekas nav jāpagarina, un skolās būs iespējams nodrošināt normālu mācību procesu. Par to ir runāts gadiem, taču katru gadu situācija paliek nemainīga. Nevar Latvijas skolas akli pārņemt citu valstu pieredzi, jo jāapzinās, ka mums ir cita ekonomiskā, klimatiskā un vēsturiskā situācija.
– Aizejošā vasara jūsu dzīvē saistās arī ar cita veida pārmaiņām – līdztekus Madonas pilsētas vidusskolas direktores amatam iegūts arī Madonas novada pašvaldības domes deputātes statuss.
– Jau vairākus gadus tiku mudināta kandidēt pašvaldību vēlēšanās ar domu, lai lielākā izglītības iestāde novadā tiktu pārstāvēta domē. Sadarbībā ar domi savu viedokli varējām paust arī iepriekš, taču šobrīd, atrodoties domē, saprotu, cik būtiski ir pašai būt klāt pie lēmumu pieņemšanas un pārstāvēt mācību iestādi, kurā strādā vairāk nekā 100 pedagogu un mācās vairāk nekā 1000 skolēnu. Kā domes deputāte varu jau daudz tiešāk iestāties par viņu interesēm. Prieks, ka jau līdz šim pašvaldība ir sniegusi lielu atbalstu izglītības jomai un paudusi apņēmību to darīt arī turpmāk. Izglītība ir tā sfēra, kurā arī pati plānoju domē visvairāk darboties, taču iedziļināšos arī citos jautājumos, kuri būs domes darba kārtībā.
Pirmie mēneši domē man saistās ar nelieliem pārsteigumiem, un darbs noteikti nebūs viegls. Man vēl ir daudz neskaidrību par vairākiem saimnieciskajiem jautājumiem. Pieļauju, ka katram no tiem ir sava priekšvēsture un zemūdens akmeņi, kuri nav radušies un droši vien arī netiks atrisināti vienā dienā. Neatrisināts šobrīd ir arī Madonas pilsētas 2. vidusskolas administrācijas jautājums. Raksturojot savu darbu un pieeju, varu teikt, ka, strādājot skolā, gūtā pieredze ir mācījusi, ka pirmais solis vienmēr ir saruna. Nevis personiskās ambīcijas un konflikts, kas var novest pat līdz tiesvedībai. Ir jāmācās veidot sarunu un rast risinājumus pie sarunu galda. Gan skolā, gan domē nereti darbs balstās uz emocijām, taču tās ir jāmācās savaldīt.
– Kāds ir jūsu vēlējums tiem 1000 bērniem, kā arī viņu vecākiem un 100 pedagogiem, kuri 1. septembrī pulcēsies Saieta laukumā?
– Es vēlētu, lai mēs visi kopā veidotu šo skolu par savu. Neviens cits mūsu vietā to par savu nepadarīs – to ir jāvēlas pašiem bērniem un kolektīvam. No malas apziņu, ka tā ir mūsu skola, neradīs un skolas jauno identitāti neveidos. Šodien, uzrunājot pedagogus, izskanēja vārds „latvietība", kā dziedot valsts himnu – sajūti trīsas. Līdzīga izjūta man ir brīžos, kad jārunā par savu skolu, jo atceros laiku, kas šeit pavadīts, pedagogus, kuriem pateicoties tik daudz esmu ieguvusi. Šīs asociācijas ir pozitīvas, tādēļ vēlētos, lai mums visiem kopā izdotos šādu vidi radīt arī jaundibinātajā skolā un lai skolēni pēc mācību noslēguma turpmāk dzīvē ar lepnumu varētu teikt, ka ir mācījušies Madonas pilsētas vidusskolā.
01.09.2017.