Par madonieti OJĀRU KRŪMIŅU jau nesen rakstījām saistībā ar SIA „OJC" grupu. Šajā intervijā ar puisi runāju par viņa dzīves uzskatiem, nākotnes mērķiem, hobijiem un, protams, par neseno iesaistīšanos politikā.
– Straujiem soļiem tuvojas 1. septembris, cik zinu, arī tu pēc daudzu gadu pārtraukuma atgriezīsies skolas solā?
– Jā, tā ir. Līdz augusta beigām jāsakārto visi dokumenti, un tad sāksies mācības programmēšanas un datortīklu administrēšanas programmā Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmijā, Madonas filiālē. Šķiet, ka man ir pavērusies kolosāla iespēja bez maksas apgūt nākotnes profesiju, pēc kuras pieprasījums tikai augs un augs. Tehnoloģiju nozare visstraujāk attīstās, šie speciālisti jau pašlaik ir pieprasīti, vēlāk vajadzība pēc viņiem noteikti tikai palielināsies. Principā, lai ko patlaban cilvēks darītu, teju visur būs nepieciešamas šādas zināšanas. Patīkams ir arī fakts, ka mācības notiek nedēļas nogalēs, tātad būs vieglāk apvienot mācību procesu ar citiem darbiem. Jau tagad zinu, ka būšu ieguvējs, lai gan mazliet ir satraukums par to, kā tad būs pēc tāda pārtraukuma atkal atgriezties lekcijās.
– Kā savstarpēji saistās tava studiju izvēle ar to, ko dari pašlaik?
– Uzņēmums uzstāda vārtus, žogus, durvis un arī mēbeles. Pašlaik principā jebkura virtuves vai kāda cita iekārta ir jāuzprogrammē, uzņēmumi, kas nodarbojas ar to izgatavošanu, teju strādā tikai ar robotu palīdzību. Protams, minimālas manuālas darbības vēl tiek veiktas, bet salīdzinot, kā bija agrāk, tas ir ļoti niecīgs procents. Šķiet, ka drīz viss sakārtosies tā, ka cilvēki varēs strādāt baltos cimdos. Tādēļ arī nolēmu, ka jāstudē ir šādā virzienā, jo iegūtās zināšanas būs labs pamats nākotnei.
– Esi no tiem cilvēkiem, kuri izvirza mērķus un cītīgi iet uz tiem?
– Es cenšos sastādīt mērķus nedēļai, mēnesim un tuvākajiem pieciem gadiem. To daru, lai man būtu, pie kā pieturēties, un lai es neaizslīdētu kaut kur prom. Mans plānotājs vienmēr ir aizrakstīts no augšas līdz lejai tādēļ, ka, ja nepierakstīšu veicamos darbus, noteikti par kādu no tiem aizmirsīšu, jo darāmā patiešām nav maz, un otrs iemesls – cenšos kontrolēt to, ko daru, jo dažkārt uzņemos tik daudz veicamo darbu, ka pašam ir juceklis galvā. Pie tā gan vainojams ir tas, ka man patīk uzzināt jaunas lietas un, ja dzirdētais iepatīkas, vajadzēs arī mesties iekšā tai procesā. Bet kopumā neesmu no tiem, kuri ilgi pārdzīvo, ja kaut kas nesanāk, kā plānots. Dzīvoju ar uzskatu, ka jebkas, kas ar cilvēku notiek, nav nekas traks, ja tajā brīdī esi izdzīvojis. Ar neveiksmēm nekas nebeidzas, tās drīzāk ir kā otrā iespēja, lai apdomātu, kā izdarīt labāk, gudrāk. Lai kas arī notiktu, ir jāpriecājas par to, ka var dzīvot tālāk.
– Veiksme tev bieži uzsmaida?
– Parasti tajā, ko daru, panākumus uzreiz negūstu. Pie neveiksmēm esmu pieradis. Varbūt tādēļ man ir tik spēcīga pārliecība par to, ka bez kritumiem nav panākumu. Man nav baiļu zaudēt vai kļūdīties, tas viss šķiet ļoti cilvēcīgi. Protams, ir bijuši brīži, kad gribas visam atmest ar roku, bet tā jau ir visiem, tas pat šķiet normāli, ka tādas domas ir, jo manā izpratnē tas liecina, ka esi uz pareizā ceļa – tātad tev rūp tas, ko dari, un tu vēlies to izdarīt pēc iespējas labāk. Tāpat arī bez grūtībām uzvaras garša nebūtu tik salda. Zinu to, ka, ja nesanāks šodien, sanāks rītdien vai parīt.
– Un patiešām tik pozitīvi izdodas domāt visu laiku?
– Es cenšos uz visu tā skatīties, jo šāda attieksme man palīdz būt harmonijā pašam ar sevi. Reizēm gan ir tā, ka sanāk pateikt kādu asāku vārdu, un diemžēl parasti to pirmo triecienu saņem mana draudzene, bet tas laikam ir viens no dzīvesbiedru uzdevumiem – būt klāt un saprast arī tādas situācijas. Zinu, ka daudzi jaunieši 24/7 dzīvo ar domām, cik viss apkārt ir slikti, darbs slikts, darīt nav ko, problēmas var saskatīt ik uz soļa, bet, ja apzināti tās meklē, tad kas tur vairs par dzīvotprieku. Man patīk priecāties, jo tas man dod tonusu dzīvot laimīgāk, baudīt un izdzīvot notikumus. Uztraukties var bieži un vienmēr, tādēļ es izvēlos labāk pasmaidīt. Esmu iemācījies visu tik ļoti pie sirds neņemt, jo, ja kaut ko varēs mainīt, tad aiziešu un to izdarīšu, bet, ja situāciju labot nevar, nav arī ko iespringt uz to.
– Kādēļ nolēmi atgriezties Madonā?
– Rit ceturtais gads, kopš esmu atgriezies te uz dzīvi. Zināju, ka šī ir mana pilsēta. Tāpat samērā bieži braukāju maršrutā Rīga-Madona, Madona-Rīga, tad sapratu – kam gan tas vajadzīgs, var taču dzīvot tepat. Uz Rīgu vienmēr var aizbraukt. Dzīvojot un strādājot Madonā, var izdarīt daudz vairāk nekā atrodoties Rīgā. Protams, pamatā jau visi esam atkarīgi no valsts centra, bet es labāk izvēlos dzīvot sakoptā, zaļā un skaistā pilsētā. Patīk tas, ka dzīves ritms šeit ir mierīgāks, nav jāskrien nekur, sliktākajā gadījumā pilsētu var izstaigāt kājām un tas neprasīs daudz laika. Mazākā pilsētā lietas organizēt ir vieglāk, nav rutīnas, jo katru dienu ir jābraukā pie klientiem arī ārpus Madonas uz blakusnovadiem. Man ir grūti nosēdēt mierīgi, arī savu darba grafiku esmu kārtojis tā, lai daļu dienas varu pavadīt birojā un otru ārpus tā.
– Kāda bija tava motivācija, kandidējot pašvaldību vēlēšanās?
– Zinu, ka gribu palikt uz dzīvi savā novadā, tādēļ man ir svarīgi, kādā virzienā tas attīstīsies. Gadu pirms vēlēšanām sapratu – vai nu daru to tagad vai, iespējams, nekad. Nevienam jau nav ne jausmas, kas notiks pēc nākamajiem četriem gadiem, vai būs laiks, spēks un iespējas piedalīties tajā procesā. Aprunājos ar saviem draugiem, paziņām, bija daudz tādu, kuri bija par šo ieceri, tā savācāmies un sākām darboties. Iesaistoties pašiem, var tikai kaut ko uzlabot, žēl, ka vairāk nekā puse balsstiesīgo izvēlas vēlēšanas neapmeklēt. Tāda vienaldzīga attieksme izmaiņas neveicina. Zinu, ka politika daudziem asociējas ar kaut ko sliktu un netīru, bet reāli jau nav citas iespējas, kā mainīt notiekošo. Tādēļ arī nolēmu nestāvēt malā un mesties iekšā. Prieks, ka Madonā bija tik daudz cilvēku, kuri iesaistījās. Vēl lielāks prieks ir par jauno paaudzi, kas arī bija salīdzinoši plaši pārstāvēta. Tā bija laba pieredze, ir iegūti labi kontakti, sasmeltas idejas, plāni, ir lielāka saprašana par to, kā kas notiek. Motivācija ir tikai doties uz priekšu.
– Tas nozīmē, ka iecerētos mērķus turpināsiet īstenot?
– Jā, noteikti. Detaļās gan pagaidām nevēlos izplūst, bet teju katram ir radušās jaunas idejas, ko mēs varētu darīt. Tuvākajā laikā plānojam atkal sanākt kopā un darboties.
– Kādēļ izvēlējāties startēt zem Latvijas Reģionu apvienības (LRA)?
– Tobrīd tas šķita labākais variants, kuru nenožēlojam. Bija patīkami iepazīties ar Mārtiņu Bondaru. Vispār bijām priecīgi un arī pārsteigti, saņemot tik laipnu attieksmi. Nenožēloju, ka sadarbojāmies tieši ar šo partiju. Tomēr LRA ir arī vairāk zināma Latvijā, varbūt tas mums palīdzēja, varbūt arī ne, jo pieļauju domu, ka daudziem šī apvienība nepatīk. Protams, mūsu mērķis bija, lai vismaz viens pārstāvis no mūsu partijas iekļūtu domē, bet sanāca kā sanāca. Ar to nekas nebeidzas.
– Nav rūgtuma par to, ka netiki ievēlēts?
– Šī ir reālā situācija – tāda, kāda tā ir. Tie, kuri gāja un nobalsoja, savu izvēli ir izdarījuši. Izdarījām secinājumus un dzīvojam uz priekšu. Katrā ziņā neviens nav bēdīgs, ka tā notika, lai arī mērķis bija iekļūt domē. Un tā jau ir ar tiem mērķiem –
ja kaut ko neizdari, paliek nepabeigta darba sajūta. Tagad ir jānāk kopā un jāturpina strādāt. Galvenais ir ielikt darbu katrā lietā, ko dari, tad arī rezultāti būs. Tagad saprotam, ka dažās vietās varbūt vajadzēja rīkoties citādāk, bija apstākļi, kurus pārvērtējām, citus atkal nenovērtējām. Iespējams, aģitācijas taktiku vajadzēja veidot citādāku, bet vismaz tagad zinām, uz ko tiekties. Politika nav sprints, bet vairāk maratons, tādēļ domāju, ka viss vēl priekšā.
– Kā tu vērtē rezultātus?
– Jaunajam domes sastāvam galvenais ir atrast kopīgu valodu un strādāt kopā, mēģināt savas ambīcijas necelt pāri visam. Vēlēšanas ir beigušās, jāmāk atrast kompromisu, lai varētu strādāt komandā, lai ir vienoti mērķi. Ir ievēlēti spējīgi cilvēki, tagad atliek tikai likt galvas kopā, un tad jau noteikti varēs arī daudz paveikt. Es nebūt neuzskatu, ka maza valsts vai pilsētiņa būtu kaut kas slikts. Vienkārši ir jāpielāgojas situācijai un jāveido tāds darba modelis, lai var strādāt reālajai situācijai, ne vēlamajai, un varbūt arī tad sāksies augšupeja. Protams, vairāk būtu jādomā par to, kā atbalstīt un palīdzēt privātajam sektoram. Mazāks cilvēku skaits dod iespējas veidot individuālākas attiecības, reizēm arī tas nav mazsvarīgi.
– Ko dari brīvajā laikā?
– Agrāk daudz lasīju, tagad vairāk sportoju. Man patīk visi sporta veidi, bet vairāk spēlēju basketbolu. Tā var gūt jaunas un pozitīvas emocijas, sportojot jūtos labi. Protams, tas arī daudz dod veselībai, kas ir ļoti svarīgi. Brīvā laika pamatā man nav ļoti daudz, biežāk gribētos būt ar savu ģimeni, draudzeni, bet ne vienmēr sanāk tā, kā vēlētos.
– Esi atradis ceļu, pa kuru vēlies iet?
– Laikam jau melotu, ja teiktu – jā. Protams, gribas ģimeni, bērnus, māju pie ezera. Taču apzinos, ka dzīve ar to vien nebūs piepildīta. Varbūt arī tādēļ, ka vēl neesmu nosliecies uz vienu konkrētu lietu, iesaistos vairākās sfērās. Bieži vien ir tā, ka jaunieši nezina, ko grib, tādēļ izvēlas darīt „neko", ar mani ir otrādāk – cenšos izmēģināt vairākas lietas. Uzreiz nav jāuzkāpj virsotnē, bet redzēt, kas kā notiek, un to izvērtēt arī ir ļoti svarīgi. Izkāpt no savas komforta zonas un pamēģināt ko jaunu reizēm ir ļoti veselīgi un nepieciešami. Domāju, ka tā ir liela veiksme, ja cilvēkam vispār izdodas saprast, ko viņš no dzīves grib.
18.08.2017.