ROBERTO TARZIERIS, kas ir dzimis, uzaudzis, izmācījies, 55 gadus nodzīvojis Venecuēlā, ir latvietis. 56. dzimšanas dienu viņš sagaidīja Latvijā, jo kopš šā gada viņš ir ieguvis Latvijas pilsonību, un kopš marta viņš dzīvo Latvijā, Rīgā, jo ir atgriezies sava tēva dzimtenē uz pastāvīgu dzīvi. Atgriešanos valstī, kur dzimis un uzaudzis viņa tēvs, var uzskatīt par vienu no Latvijas simtgades stāstiem par Latvijas ļaužu likteņiem.
Viņa vectēvu sauca Roberts, kas ir apglabāts Biksēres kapos, arī tēvu sauca Roberts, kas, dzimis Latvijā, 17 gadu vecumā nokļuva vācu armijā gaisa izpalīgu vadā, bet pēc kara vajadzēta emigrēt, jo Latvijā palikt nevarēja. Nokļuva Venecuēlā, kur iepazinās, iemīlējās un apprecējās ar venecuēlieti. Viņiem ar sievu Īriju piedzima divi dēli, un vienam no viņiem tika dots vārds Roberto (latviski būtu Roberts).
Ar Roberto Tarzieri satikāmies un viņu uz sarunu aicinājām nesen, kad viņš viesojās pie onkuļa ģimenes mājās Dzelzavas pagasta "Birzniekos".
Venecuēlā galvenā valoda ir spāņu valoda, bet "Birzniekos" mūsu ciemošanās laikā skanēja gan latviešu, gan krievu, gan angļu valoda, jo Roberto tēvabrālis Jānis Kalējs runāja latviski, sieva Valentīna Kalēja – krieviski. Kamēr latviešu valodu vēl mācās, ar Roberto Tarzieri par viņa latvietības apzināšanos un pilsonības iegūšanu sarunājāmies angļu valodā, precīzākā tulkošanā piepalīdzēja gide Signe, kam arī ir tāds pats uzvārds, kas abus ir savedis kopā. Ir nopirkta latviešu valodas mācību grāmata un katru dienu viņš klausās arī audio stundas internetā, Signe ar Roberto cenšas runāt latviski.
– Kā nolēmāt iegūt Latvijas pilsonību un atgriezties uz dzīvi Latvijā?
– To izlēmu tikai tagad, un šis ir mans pirmais brauciens uz Latviju. Kā pirmo reizi šogad martā atbraucu uz Latviju, tā arī uz palikšanu. Kad piedzimu, nekas tāds nebūtu bijis iespējams, jo Latvija bija PSRS sastāvā, neatkarīga valsts neeksistēja. Dzīvojot Venecuēlā, man bieži prasīja, no kurienes esmu cēlies, es atbildēju, ka no Latvijas. Neviens nezināja, kas ir Latvija un kur tāda valsts vispār atrodas. Būt latvietim un atgriezties mājās bija mans sapnis, pasaka, tikai agrāk tas nebija iespējams. Dzīvojot Venecuēlā, biju filmu mūzikas komponists. Kaut gan Venecuēlā nav Latvijas vēstniecības, skatoties vienu filmu, Latvijas vēstnieks titros bija ieraudzījis manu vārdu un kādudien piezvanīja, lai pajautātu par manu uzvārdu, kas šķietot latvisks. Es atbildēju: "Jā, mans tēvs ir latvietis." Tad viņš prasīja: "Kad jūs atbrauksiet uz Latviju?" To es uztvēru kā ielūgumu. Par pilsonības iegūšanu domāju, bet baidījos, ka tas būs sarežģīti vai nebūs iespējams. Ilgus gadus biju nodzīvojis Venecuēlā ar Latvijas sapni, un nu tam bija lemts piepildīties. Izvēlējos atbraukt, un pasaka kļuva par īstenību. Man visur, kur vien esmu pārcēlies uz dzīvi, līdzi bijusi un pie sienas atradusies fotogrāfija, kur redzama vecāmāte ar manu tēvu, kam bija 7 gadi. Viņi kādreiz dzīvoja "Birzniekos". Tas varēja būt ap pagājušā gadsimta trīsdesmitajiem gadiem. Tēvu 1944. gada jūnijā 17 gadu vecumā savāca vācieši gaisa izpalīgos. Esmu uz šo fotogrāfiju stundām noraudzījies, vēloties uzzināt ko vairāk, kā ir bijis.
– Pastāstiet par savu ģimeni!
– Man ir divas meitas, viena dzīvo Argentīnā, otra – Spānijā, bet es atkal esmu neprecēts (smaida). Mans brālis jau ir mūžībā.
Tēvs vēlējās, lai galdā būtu arī latviskie ēdieni, un mājās Venecuēlā to trūkumu nejuta, jo mana māte tik ļoti mīlēja tēvu, ka mācījās, kā pagatavot to, ko viņš bija pieradis ēst Latvijā. Bija gan skābētie gurķi un kāposti, gan pīrāgi, gan aukstā gaļa u. c. Ja man prasa par nacionālajiem ēdieniem, prātā nāk Latvija, nevis Venecuēla. Kopš bērnības protu izcept speķa pīrāgus, mājās sasiet Līgo sieru iemācījos šajos Jāņos. Latvijas maize vispār ir kas apbrīnojams, līdzīgi kā frančiem siers, un es, ēdot maizi, ļoti novērtēju garšas nianses. Man ir fotogrāfija, kur māte redzama latviešu tautastērpā, ko gatavoja Baumaņu ģimene no Latvijas, ar kuru kopā tēvs atbrauca uz Venecuēlu. Priecājos, ka esmu Dzelzavā saticies ar tēva brāļa ģimeni, Jāni Kalēju, ar ko ilgus gadus tēvs un pēc tam es apmainījāmies vēstulēm. Šogad "Birzniekos" svinējām arī Jāņus. Cesvainē satiku arī savu brālēnu Edmundu.
– Vai tas bija viegli – dabūt Latvijas pilsonību?
– Salīdzinot ar to, lai saņemtu Venecuēlā pasi un visus citus dokumentus, tas, kas bija Latvijas vēstniecības pārziņā, notika bez kavēšanās. Protams, Venecuēlā tas būtu daudz grūtāk, jo papīru lietas prasa laiku un darbu. Konsulāts Latvijā mani tikai pasauca: "Nāc, nāc, nāc!" Ar Signi mēs sadraudzējāmies, un viņa man palīdzēja dabūt visus dokumentus no Madonas dzimtsarakstu nodaļas Latvijas pilsonības pierādīšanai. Gribēju, lai pasē ieraksta vārdu Roberts, jo tas ir vārds paaudžu paaudzēs mūsu ģimenē. Neizdevās, jo manā pasē bija Roberto, ko arī atstāja nepārveidotu.
– Kā jūtaties, kļūdams latvietis, saņemot Latvijas pilsoņa pasi?
– Jūtos tā, kā atgriezies mājās. Būtību varu pateikt trijos vārdos – man ir svarīga šī zeme, ģimene un mīlestība. Esmu atgriezies uz palikšanu. Kad lidmašīna naktī bija nolaidusies Rīgā, Signe mani nevis pa taisno aizveda uz mājām, bet izvadāja pāri tiltiem, kas bija tik skaisti, un to nekad neaizmirsīšu. Jau iepriekš biju fotogrāfijās apskatījies Brīvības pieminekli. Priecājos, ka varu mīlēt to pašu, ko latvieši – Brīvības statuju, Rīgu, Latviju, mūziku.
Protams, ka es izskatos citādāk, tomēr jūtos kā īpašs latvietis. Puse asiņu manī rit no Latvijas. Mana ģimene ir bijusi pasargāta no politikas, kariem, konfliktiem. Vēlos dzīvot tā, ka visa ir gana, ne par ko nesatraukties, pamazām iepazīties ar Latviju, ar tās cilvēkiem. Pēc profesijas esmu pavārs. Man ir arī aktiera profesija, kādus 10 gadus strādāju Venecuēlas vadošajā aktieru trupā Rahatable. Piedzimu un uzaugu pilsētiņā džungļos, kas saucās Machiques (Mačikesa) La Sierra de Perija apvidū, kas no 1978. gada ir nacionālais parks. Trīspadsmit gadu vecumā jau drosmīgi zināju, kā dzīvo čūskas, aligatori (smaida). Esmu dzīvojis arī pie jūras Karību reģionā. Tagad vēlos ne tikai zināt dažus vārdus latviski, ne tikai iemācīties latviešu valodu, bet arī atklāt Latvijas "slepeno kodu". Uzskatu, ka tiem, kas ir latvieši, ir savs "slepenais kods". Man ir svarīgi iepazīt zemi, kur dzīvojusi mana vecāmāte un tēvs. Svarīgi bija pastrādāt tā, kā tēvs to darījis – pārnesu akmeņus. Esmu ieradies Latvijā ar sūtību – dot. Sajūtu, ka ir atšķirība, vai atrodos Rīgā vai laukos. Kur jūtos labāk? Tas ir tāpat kā jautāt – vai vēlies saldējumu vai šokolādi. Atbildēšu, ka vēlos abus. Man patīk Latvijas daba, puķes, ozoli…
– Īsumā raksturojiet savas mūziķa un komponista gaitas!
– Spēlēju četru stīgu ģitāru, ko sauc par kvatro. Tā ir maza ģitāra, bet saucas nacionālais instruments. Ar to var izdabūt arī skaņas, kas ir līdzīgas latviskajai koklei. Vienu latvisko dziesmu "Aijā, žūžū" arī varu nospēlēt. Spēlēju paša komponētās dziesmas, piedalījos arī Cesvaines pilsētas svētku koncertā, kur uzspēlēju labi zināmas dziesmas no Venecuēlas, kā arī vienu mīļāko dziesmu angļu valodā, ko veltīju savai vecaimātei Zojai – viņa (no portreta) mani visur pavadīja.
Saista skaņas, ko citi dēvē par trokšņiem. Pilsētas skaņas ir tramvajs, vilciens, automašīnas. No mūzikas esmu gatavs pagatavot jebko (mans nacionālais ēdiens un dzēriens ir mūzika). Ja man iedotu tikai āmuru vai urbi, arī no tā taptu mūzikas skaņas. Mani aizrauj dažādas skaņas, ko cenšos atdarināt. Māksliniekam jau neprasa, kā to dara, jo svarīgi ir sajust emocijas. Atvedu līdzi arī divas Džona Pertizelli (Venecuēla) filmas, kam esmu komponējis mūziku. Viena no tām – "Barbara" – mazam ļaužu lokam jau vienreiz tika izrādīta Rīgā.
11.08.2017.