Pārnovadu mācību priekšmetu skolotāju metodisko apvienību vadītāji, krievu valodas un ekonomikas skolotāji šovasar devās mācību braucienā uz Latvijas kaimiņzemi Baltkrieviju.
Protams, šim braucienam sākām gatavoties laikus, gan apspriežot brauciena maršrutu, gan formējot vīzas, gan kontaktējoties ar Madonas novada sadarbības partneriem Logoiskas pilsētā. Brauciens varēja īstenoties, pateicoties novada izglītības nodaļas un pašvaldības atbalstam sadarbībā ar Varakļānu novada tūrisma firmu „Ripo", kura, savukārt, kopā ar Vitebskas tūrisma firmu „Ilva" bija izstrādājusi pārdomātu un piesātinātu brauciena programmu.
Braucienā pavadījām četras dienas, maršruts: Vitebska-Logoiska-Minska-Grodņa. Ceļā devāmies agri no rīta, uz robežas pavadījām aptuveni divas stundas, tika pārbaudīti gan dokumenti, gan izlases veidā līdzi vedamā bagāža. Ap pusdienlaiku bijām Vitebskā, satikām savu gidi un devāmies uz Iļjas Repina māju-muzeju, kas atrodas Zdravņevo. Iepazināmies ar ekspozīciju, gida pavadībā aplūkojām gleznas, fotogrāfijas, skices, mākslinieka grāmatas un vēstules. Izstaigājām alejas blakus mūsu pašu Daugavai. Pēc tam atgriezāmies pilsētā, lai apmeklētu Marka Šagāla māju-muzeju, kurā pagājuši slavenā mākslinieka bērnības un jaunības gadi.
Viena no lielākajām pilsētām – Vitebska
Sekoja iepazīšanās ar Vitebsku – pilsētu ar senu vēsturi, skaistiem dievnamiem. Apskatījām lielisko vasaras amfiteātri, kurā jūlijā parasti norit starptautiskais jauno talantu konkurss „Slāvu bazārs (tirgus)". Šī festivāla ietvaros notiek arī bērnu mākslas kolektīvu konkursi, piedalīties tajos tiekam aicināti nākamajā vasarā.
Mūsdienās šī ir viena no Baltkrievijas lielākajām pilsētām, tā ir rūpniecības un kultūras centrs. Ar Vitebsku saistās pagātnes domātāju un apgaismotāju daiļrade. Te jānosauc Francisks Skorina, Simeons Polockis, Aleksandrs Puškins, Janka Kupala, Jakubs Kolass, Rainis u. c.
Vitebska ir mākslinieku pilsēta. Bez Repina un Šagāla te savus darbus radījuši Jubels Pens, Kazimirs Maļevičs, Roberts Falks, Mtislavs Dobužinskis, Vladimirs Tamplins, Solomons Judovins u. c.
Sadraudzības pilsētā Logoiskā
Brauciena otrajā dienā agri no rīta devāmies uz Logoisku, Madonas sadraudzības pilsētu, kas atrodas netālu no galvaspilsētas Minskas (30 km). Pirmā tikšanās vieta – Pļeščeņicu 2. vidusskolā. Skola vairākkārt ir ieguvusi 1. vietu rajonā par labākajiem mācību sasniegumiem. Skolā ir 15 klašu komplekti, mācās 276 skolēni, strādā 32 skolotāji (ieskaitot amatu apvienotājus). Ir bezmaksas un maksas pulciņi.
Baltkrievu skolēniem jānāk uz skolu arī sestdienās, kad ir iespēja mācību priekšmetus apgūt fakultatīvi, un sestdienās notiek arī visi sporta pasākumi. 10.-11. klasē ir bāzes līmenis un integrētie profilkursi, piemēram, matemātika + angļu valoda, fizika + angļu valoda. Pabeidzot 9. klasi, jākārto trīs rakstiskie eksāmeni: baltkrievu valoda, krievu valoda, matemātika. Baltkrievijā ir divas valsts valodas: baltkrievu un krievu. Pēc vidusskolas jākārto četri eksāmeni. Tad var izvēlēties baltkrievu vai krievu valodu. Ir skolas ar baltkrievu un skolas ar krievu mācību valodu. Skolās ir 10 ballu sistēma, no 1 līdz 10 ballēm – viss ir pozitīvais vērtējums, tāpēc pārceļ nākamajā klasē, bet, lai uzlabotu vērtējumu, ir ļoti daudz individuāli jāstrādā pašiem. Stājoties universitātēs, tiek ņemti vērā eksāmenu rezultāti un atestāta vidējais vērtējums. Uz pedagoģiskajām augstskolām iet mācīties ar mērķa rekomendācijām, tiek slēgts līgums, pēc augstskolas jānostrādā obligāti daži gadi par skolotāju, tiek maksātas stipendijas.
Kopumā Logoiskas rajonā ir 46 mācību un pirmsskolas audzināšanas iestādes, kurās mācījās 5175 audzēkņi. Apmeklējām bērnudārzu „Ļesnaja skazka" („Meža pasaka"), ar kuru pamatoti lepojas Logoiskas iedzīvotāji. Logoiskas rajonā darbojas 21 pirmsskolas mācību iestāde. Logoiskas rajona izglītības, sporta un tūrisma nodaļas vadītāja iepazīstināja ar rajona pirmsskolas iestāžu darbu, bet bērnudārza vadītāja un metodiķe prezentācijā pastāstīja par „Ļesnaja skazka" ikdienu, kā arī par sadarbību ar pašvaldību un vecākiem.
Galvaspilsētā Minskā
Pēc pusdienām devāmies tālāk – uz Baltkrievijas galvaspilsētu Minsku. Braucot uz Minsku, apmeklējām „Staļina līniju", tagadējo Baltkrievijas kara vēstures brīvdabas muzeju. Baltkrievija ir zeme, kura smagi cietusi Otrā pasaules kara laikā, daudzviet ir pieminekļi šī kara dalībniekiem. Un ne tikai – ir arī ļeņinekļi, ielas un laukumi saglabājuši savus padomju laiku nosaukumus.
Pievakarē ieradāmies Minskā. Tajā ir vairāk iedzīvotāju nekā mūsu zemē. Izstaigājām vecpilsētas vēsturisko centru, gleznainās ieliņas, apskatījām 18.-19. gs. mājas, pieminekli Tirgotājiem, Rātsnamu, Svētā Gara katedrāli, Svētās Marijas baznīcu, Uzvaras laukumu, pasēdējām uz muzikālā soliņa, nofotografējāmies pie Skolotājas pieminekļa, kurš atrodas pie Minskas pedagoģiskās universitātes. Centra ielas pamazām tika slēgtas satiksmei – pilsēta gatavojās Neatkarības dienas, kas tiek atzīmēta 3. jūlijā, parādei. Pilsēta sakopta, ļoti daudz jaunu ēku, daudz tiek būvēts, īpaši pilsētas jaunajos rajonos. Protams, apmeklējām arī baltkrievu veikalus, lai iegādātos suvenīrus un dāvanas mājiniekiem un draugiem. Baltkrievu rubels pret eiro – 2 : 1, preču cenas līdz ar to zemākas priekš mums, taču importētās preces maksā krietni vairāk.
Vēstures vēsmas
Vakarā braucām uz Nesvižas pils kompleksu. Pārbrauciens mijās ar gides stāstījumu, ar apkārtnes vērojumiem, ar plašiem kartupeļu, linu un cukurbiešu laukiem. Baltkrievija ir kartupeļu zeme. Viens no nacionālajiem ēdieniem – draņiki (kartupeļu pankūkas), lielākā daļa no mūsu grupas tās arī nogaršoja. Lauki sakopti, braucām pa līdzenumu un caur mežu liegumiem pa maksas ceļu.
Baltkrievija ir arī piļu zeme, tā savulaik to nosaukuši ceļinieki, kuri devās caur Baltkrieviju dažādos virzienos. Baltkrievija ietilpa dažādu valstu sastāvā, laika zobs bija nežēlīgs, tāpēc daudzas jo daudzas pilis nav saglabājušās.
Nesvižas pils (16. gs.) – viena no Lietuvas lielkņazistes vēsturē nozīmīgajām pilīm, kas piederējusi Radzivilu dzimtai. Pils komplekss kopā ar parku iekļauts UNESCO Pasaules kultūras mantojumā. Pili būvējis itāļu arhitekts Džovanni Bernardoni, kas piedalījies Svētā Pētera un Pāvila baznīcas celtniecībā un rekonstrukcijā Romā. Pils aizsardzības sistēma bijusi viena no varenākajām Eiropā.
Miras pils (16. gs.) – tā arī iekļauta UNESCO Pasaules kultūras mantojumā. Apskatījām pili, kur notiek restaurācijas darbi, pabijām kapelā, kur mūsu gide sagādāja pārsteigumu, nodziedot vienu no lūgšanām. Tālāk ceļš veda uz Grodņu, pilsētu pie Polijas robežas. Priekšā ap 200 km, ceļa remonts, negaiss, tāds pavisam nelāgs un baismīgs. Izbraucām cauri nelielai pilsētiņai Berjozovkai, kur atrodas stikla rūpnīca „Neman", kurā ražo arī lielu daļu Baltkrievijas kristāla izstrādājumu. Negaisa dēļ ceļā aizkavējāmies. Pašā pievakarē Grodņā mūs sagaidīja gide Alla, krievu un poļu valodas skolotāja.
Iegriežamies arī Grodņā
Grodņa – viena no nozīmīgākajām un skaistākajām senās Lietuvas lielvalsts pilsētām. Izstaigājām pilsētas vēsturisko centru, apskatījām Borisogļebskas baznīcu, franciskāņu klosteri. Grodņā pārsvarā dominē katoļticība. Apskatījām pilsētas panorāmu un Grodņas pili, kur notikusi pēdējā, trešā, valsts sadalīšana. Devāmies uz pilsētas parku, kurā daudz uzmanību saistošu mūsdienīgu vides objektu: Izlīgšanas soliņš, Meitenes-nāras skulptūra, Viņš un Viņa – soliņš ar laternām, Lietussargs u. c., deg Mūžīgā uguns, aug interesanti koki. Arī Grodņā gatavojās Neatkarības dienas svinībām, tāpēc pilsētas centra ielas tika slēgtas satiksmei. Vienā no ielām ieraudzījām gāzētā ūdens automātu, tādu, kā senāk. Gide teica, ka tādi pilsētā patiešām ir un darbojas, tikai glāze jāņem līdzi sava.
Nākamajā rītā apmeklējām dievkalpojumu katoļu katedrālē. Tas bija iespaidīgi un skaisti. Nedaudz vēlāk devāmies uz pēdējo apskates objektu – agrotūrisma kompleksu Korobčiči. Izbraucot no pilsētas, gide pievērsa mūsu uzmanību privātmāju ciematam – tur, lūk, dzīvojot viņu bezdarbnieki, bet kopš jaunā likuma par nestrādāšanu stāšanās spēkā visi sākuši strādāt, lielākais konkurss – uz sētnieka darbu, lai gan tam arī 8 stundu darbdiena, bet varot izbrīvēt daudz brīva laika pa dienas vidu savām darīšanām.
Balta jātniece uz balta zirga
Korobčiči – komplekss, kur ierodoties mūs atkal gaidīja pārsteigums: vārti bija aizvērti, mums lika nedaudz uzgaidīt. Un tad parādījās mūsu šī kompleksa gide baltā jātnieces tērpā uz balta zirga. Tas bija iespaidīgi! Korobčiči ir spilgts tautas mākslas piemērs – koka arhitektūra, neskaitāmas koka skulptūras, koktēlnieka darbnīca, skaista daba, dīķi, mājdzīvnieki, meža dzīvnieku voljēri, iespēja izbraukt diližansā, aplūkot stalli un zirgus, bet pēc ekskursijas un pastaigas vai izbrauciena doties uz medību dievietes Zevanas templi pusdienās, lai nobaudītu baltkrievu nacionālo virtuvi. Šis komplekss pieder Grodņas gaļas kombinātam, izveidots kā pilsētnieku atpūtas vieta. Kompleksā audzē arī zirgus pārdošanai izsolēs. Iegādājāmies suvenīrus par pēdējo baltkrievu naudu, teicām paldies gidei, lai caur Grodņu dotos Druskininku virzienā. Pavisam drīz robeža, uz kuras nācās pavadīt nepilnas divas stundas. Un tad ar vislabākajiem iespaidiem par ciemošanos mūsu kaimiņzemē Baltkrievijā braucām uz mājām.
04.08.2017.