Madonas kultūras nama komanda nav iedomājama bez kasieres VIJAS SMUIDRES klātbūtnes. Viņu pazīst teju visi apkārtējie cilvēki, vismaz tie, kuri Madonā apmeklē koncertus, teātra izrādes un kino seansus. Vairāk nekā divdesmit gadu pavadīts šai postenī, pirms tam gan veicot arī citus pienākumus, saistītus ar šūšanu un tās apmācību.
Tikko nosvinēta apaļa dzīves jubileja, un uz „Stara" lūgumu tikties ar lasītājiem darbīgā madoniete atbild apcerīgi: – Esmu priecīga par katru nodzīvoto gadu, par to, ka esmu ierindā, strādāju un jūtos vajadzīga. Darbs sniedz atbalstu grūtā brīdī, liek mobilizēties un neļauj atslābt.
– Vai esat dzimusi madoniete?
– Esmu rūjieniete, Madonā ieprecējos un uz šejieni atnācu 1967. gadā, – atklāj Vijas kundze. – Ar vīru iepazinos, braucot ekskursijā uz Maskavu. Kad paaugās pirmais bērns – meita Inese, kultūras nama toreizējā direktore Marta Kraslovska uzaicināja pilsētas kultūras namā pasniegt šūšanas piegriešanas kursus. Sākot ar 1970. gadu, divdesmit trīs gadus to veicu. Kursus pasniedzu arī Ērgļos, Barkavā un Lubānā. Bija daudz un dažāda vecuma apmeklētāju, arī vīrieši. Tolaik jau apģērbu veikalā nopirkt bija grūti, šuvām paši. Noslēgumā rīkojām tērpu skati. Vienu brīdi paralēli kursiem strādāju kā šuvēja, jo mana profesija ir šuvēja piegriezēja. Kad piedzima otrs bērns, dēls Aivars ļoti slimoja, un šuvējas darbs bija jāatstāj. Tad pilnībā pārgāju strādāt uz kultūras namu. Diemžēl sākās humpalu laiks, un šūšanas kursi nebija vajadzīgi. Paliku bez darba. Kolēģe Zaiga gāja dekrēta atvaļinājumā, lūdzu viņas vietā pastrādāt par tērpu pārzini. Tā kā Zaiga bija arī kasiere, mani pieņēma kasieres darbā. Tā nu par kultūras nama kasieri strādāju divdesmit piekto gadu.
– Kāda ir šī darba specifika?
– Tas ir darbs ar cilvēkiem. Ja skatos plašāk, aizvadītie gadi bijuši ļoti interesanti. Septiņdesmitajos gados notika daudz pasākumu – koncerti, balles, diskotēkas, kino, un visi tie bija pārpildīti (Jaungada balli apmeklēja 600 cilvēku). Bieži vienā dienā notika divi, pat trīs pasākumi. Pirmos gadus vīrs ar suni naktī nāca pretī, bet cik ilgi tā staigāsi? Reizēm man tika jautāts – vai tad mājās tev nav jābūt? Ģimene, protams, cieta, tai laikā vīram bija jārūpējas par bērniem. Ejot uz māju, bieži centos mainīt ceļu. Vienreiz Orehovozujevas ielā man gribēja uzbrukt. To nojautu un uzbrukumam „gatavojos" – rupji lamājos un gāzu ar rokassomiņu. Atzīšos – sirds dauzījās, biju ļoti nobijusies.
Tolaik mums bija kasieru grupa. Tirgojām biļetes festivālā „Sinepes un Medus", Varakļānu pilsētas svētkos un citur. Arī šobrīd eksistē kasieru izbraukuma grupa, tirgojam biļetes šlāgeru koncertos Saldū, Tukumā, Litenē, kantri mūzikas festivālā Ogres salā un citur.
Uz kasi bieži nāk vecāka gadagājuma cilvēki, kas nopērk biļeti un grib arī aprunāties. Priecē, ka pasākuma laikā ir iespēja kaut daļēji to vērot un pēc tam just cilvēku reakciju. Pasākumu ir ļoti daudz, īpaši tagad, kad mūsu kasei pieslēdzies „Biļešu paradīzes" piedāvājums. Cilvēki ir izbraukuši uz ārzemēm, daudzi apmeklē kultūras pasākumus apkārtnes pilsētās, tomēr arī Madonā skatītāju pietiek. Es gan ļoti dzīvoju līdzi menedžeriem, pārdzīvoju, ja kāds koncerts ir mazāk apmeklēts. Tas īsumā, pārstāstot par kultūras namu, bet vēl taču ir kino vakari!
– Kas no kultūras piedāvājuma ir tuvāks pašai?
– Man patīk profesionālo teātru izrādes – braucu uz Valmieras teātri, tikko Druvienā noskatījos izrādi „Skroderdienas Silmačos". Bet dzīvoju līdzi visam, arī koncertiem, un pieņemu pat diskotēkas. Atbalstu visu paaudžu intereses, tai skaitā jauniešu, un nebrīnos, ja viņi telpā nēsā cepuri – tāds ir pusaudžu noformējums, ko cienu.
– Daudzi gadi uz skatuves aizvadīti pašdarbības kolektīva sastāvā.
– Sākās ar to, ka kaut kur gribēju dancot. Ilgus gadus tautiskās dejas dejoja vīratēvs un vīramāte, mūs ar Gunāru deju kustībā ievilka skolotāja Dzidra Rubene. Madonai jau raksturīgas īpašas deju kolektīvu tradīcijas, un mēs ar vīru sākumā dejojām deju kolektīvā „Retro". 1981. gada Dziesmu un deju svētkos Madona piedalījās ar diviem sastāviem, mūsu dejotājām bija sašūtas lillā kleitas, organizatori Madonas kolektīvu ielika gājiena pašā priekšā. Vēlāk ar vīru dancojām deju kolektīvā „Atvasara", tur tāpat pagāja daudzi gadi, ar šo kolektīvu bijām uz trim lielajiem Dziesmu un deju svētkiem.
– Kas pašdarbībā un dejošanā patika?
– Patika mēģinājumu process. Koncerti vairāk saistījās ar uztraukumu, ar pārģērbšanos lielā steigā, pašdisciplīnu un spriedzi, bet mēģinājumos varēja izbaudīt deju. Patika arī kopā būšana, draugi, jo visi gan dejojām, gan atpūtāmies.
– Ko gribētu minēt kā savas dzīves īpašos cilvēkus?
– Tā ir mana darbaudzinātāja Anna Rūnika, ar ko sastapos, strādājot Ērgļos. Viņa bija lieliska šuvēja, audēja, adītāja – jauks cilvēks. Madonā daudz palīdzēja Marta Kraslovska, laba sadarbība izveidojās ar Skaidrīti Stradi un Ilzi Šulci. Ar kolektīvu un līdzcilvēkiem man vienmēr ir laimējies – vienmēr esmu bijusi kopā ar sirsnīgiem, atsaucīgiem cilvēkiem. Arī pati uzmanos, lai ievērotu likumu – izturies pret citiem tā, kā tu gribi, lai izturas pret tevi. Skolā mūs mācīja, ka esam apkalpojošās sfēras darbinieki, mums jābūt mierīgiem, laipniem un jāielāgo, ka pasūtītājam varētu būt taisnība. No savas nostājas reizēm ir jāatkāpjas, tā jāpakārto otram. Nereti tas bijis grūti, ir nervozāki cilvēki, kas ātri uzšvirkst un uzšvirkst ne tur, kur vajadzētu. Tomēr cenšos visu darīt mierīgi un laipni, izskaidrojot radušos situāciju.
– Kādu profesiju izvēlējušies bērni?
– Dēls ir evaņģēliski luteriskās baznīcas mācītājs, viņš kalpo Rīgas Svētā Mārtiņa evaņģēliski luteriskās baznīcas draudzē. Tā kā Aivars ir mūziķis (Madonā un Cēsīs sākumā mācījās klarnetes spēli), arhibīskaps Jānis Vanags deva atļauju, un dēls jau ilgus gadus spēlē saksofonu profesionālajā orķestrī „Rīga". Tā viņam ir iespēja nopelnīt ģimenei un arī pārslēgties no mācītāja nebūt ne vieglajiem pienākumiem.
Meita dzīvo un strādā Madonā, kā smejos, ir benzīntanka karaliene – strādā uzņēmumā „Latvijas nafta". Mazmeita Māra tikko ieguva bakalaura grādu Rīgas Tehniskajā universitātē. Pirms tam beidza Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolu, strādā privātā mēbeļu firmā, veido dizainu mēbelēm, ko pēc tam firma laiž ražošanā.
– Vai jums ticība ir svarīga, vai baznīcu apmeklējat?
– Ticībai mani savulaik piesaistīja mācītājs Viesturs Vāvere. Patika viņa sprediķi, arī garīdznieka Ingus Dāboliņa un Hansa Jensona kalpojums. Šobrīd mūsu draudzei ar mācītāju neiet – Lazdonas baznīcā nav pastāvīga gana, katru svētdienu atbrauc kāds cits mācītājs.
– Kur vēl gūstat mieru no ikdienas stresa?
– Man ir tāds labs teiciens (smejas) – ja dibens gaisā un rokas zemē, ar galvu viss ir kārtībā! Man svarīgs ir dārzs. Regulāri braucu to kopt, ir 0,6 ha zemes. Ir gan siltumnīca, gan augļu koki, regulāri iestādu arī kartupeļus, sīpolus, pupiņas, kāpostus, bietes, burkānus, dilles un pārējo.
Kad nestrādāšu kasē, varēšu atgriezties pie šūšanas. Pieprasījums ir, bet laika gan tam šobrīd nav. Vēl jau līdz kapiem arī ir jāaizskrien – apkopt vīra un citu radu atdusas vietas. Dārzs, darbs, kapi – tā ar humoru raksturoju sava laika piepildījumu.
– Kā pa šiem gadiem mainījusies Madona?
– Pilsēta ir sakopta un skaista, īpaši man patīk krāšņās puķu dobes.
Mūsu sāpju bērns ir pilsētas estrāde. Esmu pat dusmojusies, ka gatavojas celt baseinu, bet estrādi nevar sakārtot. Koncerti pilsētas svētku laikā tagad notiek sporta hallē vai Saieta laukumā, estrādi neatjauno. Domāju, ka nevajag būvēt gaisa pilis – Dzintaru koncertzāli te neuzcels, bet estrādi atjaunot gan vajadzētu, lai nav kauns. Vasarā uz to brauc apkārtējo pagastu ļaudis, ir vērts apvienoties un novada pašvaldībai to sakārtot.
07.07.2017.