– "Smeceres sila" distances – kalnainas un grūtas, bet pēc tam ir gandarījums, – tā pagājušajā sestdienā sacīja daudzi uzrunātie skriešanas seriāla "Stirnu buks" dalībnieki.
Skriešanas sacensībās dažādās distancēs bija pieteikušies ap 2,6 tūkstoši dalībnieku: 198 – 31 km garajai "Lūša" distancei, 425 – 22 km "Stirnu buka" skrējienam, 786 – 10 km "Zaķu" skrējienam, 353 – 6 km "Vāveres" distancei, skrēja un finišu godam sasniedza 224 mazie "Susuri", tad vēl – Skolu kausa dalībnieki un šovam – skrējēji ar suņiem. Dalībnieki – no Latvijas malu malām, ieskaitot madoniešus. "Smeceres sils" tik lielu dalībnieku skaitu vēl nebija piedzīvojis.
Uz vaicājumu, kā jūtas pēc "Stirnu buka" distances, uzrunātais Mārtiņš Zemturis no Rīgas atzina: – Pilnībā izdzīts. Grūtākā trase, kāda man ir bijusi. Reljefs ir ļoti mainīgs – te kalnup, te lejā. Šis man jau ir otrais "buks", katru gadu cenšos noskriet vismaz vienu, jo pēc šiem skrējieniem pārsvarā ir pozitīvas emocijas. Skrienot ir ļoti grūti, bet pēc skrējiena gandarījums ir neatsverams. Tas ir lielāks par to nogurumu, kas ir sacensībās. Esmu basketbolists, starpsezonā sevi uzturu formā skrienot.
Arī madonietis Gints Jubelis neslēpa: – Bija grūti – liels ātrums, arī karstums, kas spieda. Mans sporta veids ir orientēšanās, šoreiz vairāk skrēju, lai izmēģinātu, kā tas ir – noskriet "Stirnu buku".
– Visi skrēja ļoti ātri, nesās, bet distance – smaga, nav arī treniņa. Tagad saku, ka vairāk tādu neskriešu, bet, kas zina, varbūt rīt dziedāšu citu dziesmu. Kad ir 15 km, ir labi, bet vairāk par 20 km jau ir daudz, – sacīja Mārtiņš Bardovskis.
Pēc "Stirnu buka" iespaidos par "Smeceres silu" dalījās arī Artūrs Soročenkovs: – Esmu no "Stirnu buka" dzimtenes – Tukuma. Trases sākums bija ļoti kalnains, smags, ļoti garš sprinta etaps, pēc tam apvidus palika "plakanāks". Tas bija pārbaudījums, kaut piedalos gandrīz visos "Stirnu buka" skrējienu seriālos (ar dažiem izņēmumiem). Rūdījums ir, bet, tā kā ir karsta diena, organismam tā ir papildu slodze. Madona un "Smeceres sils" paliks atmiņā ar skaistu dabu. Ļoti patika viena vieta gar upīti – manuprāt, visforšākais posms. – Atbraucām jau iepriekšējā dienā, laimējās pārnakšņot vienā no mājiņām, laikus iepazīt apkārtni. Nolēmām ar ģimeni te atbraukt arī ziemā, lai paslēpotu. Drīz arī mazais būs "Susuru" distancē, – teica Artūrs.
Madoniešu, kuri devās distancē, bija diezgan daudz. Tika noteikti labākie "Kalnu karaļi", kur orientierists Jānis Baunis ieguva 3. vietu. "Zaķu" distancē mūsu novadnieks Indulis Bikše izcīnīja 1. vietu.
Skolu komandu sacensībā Madonas pilsētas 1. vidusskolai – 3. vieta, Lazdonas pamatskolai – 6. vieta.
Skriešanā savus spēkus pārbaudīja arī slēpotāji, sacenšoties skolu grupā. V-20 grupā Raimo Vīgants no Madonas Valsts ģimnāzijas ieguva 2. vietu, V-16 grupā Tomasam Aizstrautam – 2. vieta, V-18 grupā Kalvim Kristeram Krīgeram – 3. vieta, Ilvaram Biseniekam – 4. vieta, Nikam Saulītim (MVĢ) – 5. vieta, savā vecuma grupā Ginteram Bērziņam – 3. vieta, Līvai Šahno (Madonas pilsētas 1. vidusskola) – 4. vieta. Ar rezultātiem var iepazīties vietnē www.stirnubuks.lv.
Uz jautājumu "Kā vērtē šādu pasākumu?" sporta skolotājs un treneris Dainis Vuškāns atbildēja: – Tik milzīgas un skriešanā ieinteresētas ļaužu masas nav redzētas – "Smeceres sils" jau kļūst par mazu. Šis skrējiens ir pavilcies, ideja ir laba, sadalot dalībniekus ne vien pa distancēm, bet pa "zvēru" grupām.
Sastopot skrējienu seriāla "Stirnu buks" organizatoru Rimantu Liepiņu, interesējos, kā ir izdevies panākt šim pasākumam tik lielu masveidību. Viņš stāstīja: – Pirmo "Stirnu buku" organizējām pirms četriem gadiem draugiem un draugu draugiem. Nāku no Engures, dzīvoju Rīgā. Aug trīs dēli, un pienāca tas vecums, kad jutām nepieciešamību pārcelties uz laukiem, uz Ķesterciemu, kas atrodas pie Engures. Strauji apresnēju, paliku dūšīgs, jo nebija vietējo draugu. Ieslīgu gultā pie televizora, tāpēc nācu pie atziņas, ka ir jāpaskrien, jāpakustina dibens. Uz pirmo pasākumu atbrauca 400 draugi, sapratām, ka šis būs tas formāts, kas cilvēkiem patīk, tāpēc arī jācenšas rīkot ko līdzīgu. Vairs mums nav jāstāsta, kas esam par dīvaiņiem, ko gribam. Ir vēlēšanās parādīt skaistākās dabas takas, arī novados ir pretimnākoši. Prieks, ka šosezon arī madonieši ir redzējuši, kā notiek "Stirnu buks", arī daudz skrējēju, kuri nav bijuši "Smeceres silā", te pabija. Tas ir tāds sniega bumbas efekts, jo pieļauju, ka madonieši, kas tagad skrēja "Smeceres silā", brauks arī uz kādu no nākamajiem sezonas posmiem. Nākamais paredzēts 1. jūlijā Alūksnes pusē, līdz ar to būsim arvien vairāk. Vēlējāmies noorganizēt tādus mačus, kādos pašiem gribētos piedalīties. Mūsu mērķis nav komercpasākums, bet gan pamudinājums cilvēkiem kustēties. Arī pats skrienu. "Smeceres sila" trasi izskrēju dienu pirms sacensībām.
Taujāts, kā vērtē "Smeceres sila" distances, Rimants atzina: – Madona atrodas Vidzemes augstienē, un te ir kalnaini. Ja trase būtu pārāk viegla, tad nebūtu gandarījuma pēc finiša. Ar kalniem un lejām "Smeceres sila" "buks" paliks atmiņā.
Sporta un atpūtas bāzes "Smeceres sils" vadītājs Gunārs Ikaunieks vērtēja: – Tas bija lielākais pasākums, kāds pie mums bijis ļaužu masu ziņā, un, manuprāt, labs pasākums. Iespējams, ka nākamajās sezonās "buks" te atgriezīsies. Šajā taku skrējienā silā tika uzburta neliela skrējēju pilsētiņa ar labu servisu, darbojās arī mājražotāju tirdziņš, radošās darbnīcas, rotaļas bērniem – bija interesanti.
30.05.2017.