ANETE URKA ir ne vien vislabākā māmiņa 1,5 gadus vecajai Matildei, trīsgadniecei Adelei un sešgadīgajam Jēkabam – pēc mūsdienu parametriem viņu varētu saukt par supermammu. Iekopta māja, rūpīgi iekārtota bērnistaba ar dažādiem DIY (dari pats – tulk.) elementiem, smaidīgi bērni un laimīga pati. Turklāt ar Aneti uz interviju ģimenes mājās Dekšāres pagastā tiekamies pa vidu projekta rakstīšanai, bērnu izņemšanai no bērnudārza Varakļānos un pirms došanās uz kora mēģinājumu Rēzeknē.
Kustīga kā dzīvsudrabs, tā noteikti varētu teikt par Aneti Urku. Taču kur ir viņas īstās saknes, kuru vietu dēvē par savējo?
– Es pati esmu no Varakļāniem, vīrs Gatis ir tieši no šīs mājas, no Dekšārēm. Gatis mācījās Dekšāru pamatskolā, 10. klasē sākām mācīties vienā klasē Varakļānu vidusskolā, sākām draudzēties. Pabeidzām vidusskolu, abi aizgājām studēt uz Vidzemes Augstskolu Valmierā. Pēc augstskolas mazliet pastrādājām Valmierā. Gatis apguva biznesa vadību, es – komunikāciju sabiedriskās attiecības. „Trikātas siers", kur abi tobrīd strādājām, uzcēla jaunu rūpnīcu pie Jelgavas „Latvijas piens". Gatis – kā iepirkumu speciālists, es – kā mārketinga speciāliste, pārcēlāmies uz Jelgavu. Mazliet vēl Gatim pamainījās darba gaitas, līdz piedāvāja darbu šeit. Tobrīd biju jau aizgājusi dekrētā, spriedām, ka, ja jau kas, nāksim atpakaļ. Uz Dekšāri pārcēlāmies, kad Adelei bija trīs mēneši; tātad sanāk jau nepilni trīs gadi, kopš esam šeit, – pastāsta Anete.
– Vairāk sevi uzskatāt par varakļāniešiem vai viļāniešiem, jo dzīvesvieta atrodas blakus novadā?
– Oficiāli skaitāmies Viļānu novadā, bet, ja braucam uz veikalu, braucam uz Varakļāniem, bērni mācās Varakļānu bērnudārzā, Varakļānu mūzikas skolā, mūsu vecāki dejo tautiskajās dejās, kas ir Varakļānos, Gatis dzied baznīcas korī, kas ir Varakļānu draudzes. Bēbīšu skoliņa, Jēkabam futbols un angļu valoda ir Varakļānos. Visa sadzīviskā dzīve mums paiet tur.
– Katra paaudze ir atradusi savas nodarbes. Cik veiksmīgi ir izdevies uztaustīt un iedot nelielu augsni bērnu interesēm?
– Kad pārvācāmies atpakaļ uz dzimto pusi no Jelgavas, bija neliels uztraukums, vai varēsim sniegt bērniem visas tās iespējas, parādīt, cik darbošanās lauks var būt plašs. Protams, tajā brīdī Varakļānos kaut kā arī pietrūka no tā, ko mums varbūt gribētos. Bet tad nu to saorganizējām paši. Piemēram, bērnudārzā nebija angļu valodas nodarbību, tā nu sameklēju angļu valodas skolotāju. Arī futbola nodarbības bija tikai vecākiem bērniem, bet ne pirmsskolas vecuma. Tad nu saorganizējām, ka bērni var mācīties futbolu pie viena ļoti laba trenera. Nebija bēbīšu skoliņas, sarunājām meiteni no Rēzeknes, kura pie mums brauc reizi nedēļā. 24. maijā bēbīšu skoliņas pirmajai grupiņai jau būs izlaidums. Kad gaidīju Adeli, tad mums savukārt bija māmiņu klubiņš. Sanācām kopā mammas, notika dažādas lekcijas. Aizvadītās nedēļas nogalē ar vīra kolēģi kopā organizējām putnu vērošanas pārgājienu, jo atrodamies tepat blakus Lubāna mitrājam. Tā tālāk un tā joprojām.
– Un kādas aktivitātes ir jums, pieaugušajiem?
– Vīrs dzied divos koros, viens mums ir kopīgs – Rēzeknes novada koris „Ezerzeme". Koris ir tiešām labs, ļoti jauks kolektīvs un diriģenti. Sanāk jau mazliet ritenītī skriet, lai izbraukātu uz mēģinājumiem, bet dziedāšana mums ir nopietna aizraušanās. Iepriekš dziedājām vokālajā ansamblī „Ieklausies", kur dziedāju es ar māsu, Gatis, viņa abas māsas un vēl vadītājas dēls. Tāds ģimenisks pasākums. Mēs bijām Latvijas labākais vokālais ansamblis skatēs, tas bija vidusskolas un augstskolas pirmā kursa laikā.
– Nupat „Tautas Panorāmas" raidījumā arī dalījāties pozitīvā pieredzē par Varakļānu novada pašvaldības darbu. Vai tas ir palīdzējis kliedēt to šaubu ēnu par pārcelšanos uz dzimto pusi ar bērniem?
– Par Varakļānu novada pašvaldību būtu grēks sūdzēties. Lai arī novads ir tiešām neliels, līdz ar to arī budžets, ir Varakļānu vidusskola ar ļoti labiem rezultātiem, Mūzikas un mākslas skola, ļoti labs bērnudārzs, dažādas interešu izglītības iespējas, ir baseins un jauns sporta laukums, liela sporta zāle. Tas, kas attiecas uz bērniem, manuprāt, ir ļoti labi sakārtots. Visas vajadzības ir apmierinātas. Arī kopumā novads ļoti cītīgi strādā, iet uz priekšu, manuprāt, ievēro arī trūkumus, problēmas un iespēju robežās cenšas tās novērst. Uz attīstību vērsts novads. Un to, kā pietrūkst, vienmēr var noorganizēt.
– Kas ir šīs lietas, pie kuru organizēšanas tiek strādāts?
– Šobrīd trīs dāmas esam nodibinājušas biedrību, vēlamies organizēt amatniecības centru Varakļānos, kur būtu iespēja apgūt aušanu un klūdziņu pīšanu. Ir cilvēki, kuri jau izteikuši interesi šādas nodarbības apmeklēt. Rīt (trešdien. – Aut.) ir jāiesniedz projekts, tāpēc pēdējās dienas man bija mazliet saspringtas. Cerams, ka projektu apstiprinās. Vēl ir doma (nezinu gan, kā tas izdosies) paplašināt bēbīšu skoliņu, lai arī tai varētu rakstīt projektus, piemēram, aprīkojuma, rotaļu iekārtu fiziskām aktivitātēm iegādei. Šorīt arī uzrak-
stīju pieteikumu konkursam „Maksimālisti". Ja par mums sabalsos, varbūt iegūsim finansējumu mazo dejotāju tautastērpiem, jo tuvojas Latvijas simtgade, bet mazajiem tautastērpi ir apmēram no tā laika, kad es mācījos bērnudārzā. Ir jau pamatīgi nolietojušies. Kā sacīt, kurš neriskē, nedzer šampanieti (smejas).
– Bet kā to visu paspēt triju bērnu māmiņai, kur tam gūstat enerģiju?
– Šobrīd laikam esmu visnodarbinātākais bezdarbnieks Latvijā (smejas). Oficiāli esmu bezdarbniece. Visa šī darbošanās ir pilnīgi bez jebkādas peļņas, to vienkārši daru, jo tas man patīk un padodas. Turklāt tās ir lietas, ar ko palīdzu saviem bērniem, lai viņiem būtu interesanti, kā arī citiem novada iedzīvotājiem, viņu bērniem.
Es vienmēr esmu skrējusi un kaut kur piedalījusies. Jau skolas laikā mamma ar tēti centās ierobežot manas ambīcijas (smejas). Kad skolā atnesa sarakstu ar pulciņiem, kam varēja pieteikties, atķeksēju visus. Nu bet kā es neiešu uz teātri, kori, ansambli, daiļlasītājiem, skolēnu pašpārvaldi?… Mamma ar šausmām lūdzās – „nu, Anete, kaut ko vienu, bet tā nopietni" (smejas). Bet es lielākoties darīju visu – un arī nopietni.
Un ar bērniem ir tā, ka viņi prasa enerģiju no manis, bet dod to arī pretī. Tās enerģijas apmainās, tā ir simbioze. Nav svarīga laika kvantitāte, ko pavadi ar bērniem, ja spēj nodrošināt tā laika kvalitāti. Respektīvi, citreiz ir labāk, ka nevis sēdi visu dienu mājās, esi perfektā mamma, bet ar bērnu varbūt pat neesi parunājusi; tā vietā man varbūt ir bijusi diezgan noslogota darba diena, bet es atnāku mājās gandarīta par padarīto, un ar bērniem izdomājam savas aktivitātes, izdarām ko jautru kopā. Domāju, bērni to atcerēsies un novērtēs vairāk. Nevis no rīta līdz vakaram kopā pavadīta diena, kuras laikā esmu priekšzīmīgi berzusi grīdu, mazgājusi veļu un gatavojusi ēst. Jā, mums mājās citu reizi varbūt ir bardaks, veļas kastes dibenu es neesmu redzējusi sešus gadus, maksimums tiekam līdz vidum (smejas). Bet mēs visur kur esam bijuši, braukuši, redzējuši, darījuši. Bērni ir aktīvā dzīves mutulītī.
– Un vai jūsmājās ir jaunākie ābolīši, datorspēles?
– Kā nav, tā nav, mums mājās nav nevienas planšetes, dators man ir tikai darba vajadzībām. Paši viedierīces bērni nedrīkst ņemt, bet gan tikai tad, kad mēs, vecāki, tās iedodam. Kolīdz bērnam iedod telefonu vai multeni, viņš izbeidz domāt, jo ir pilnībā nodarbināts. Tādēļ mēs vairāk atbalstām tās rotaļlietas, kur arī pašam radoši jādarbojas, piemēram, lego, Montesori rotaļlietas, kinētiskās smiltis, plastilīns un tamlīdzīgi. Protams, pa reizei paskatāmies televizoru, nav jau arī tā, ka bērni būtu vispār atsvešināti no tehnoloģijām, zina arī, kas ir youtube.
– Mūsdienās tik tiešām pastāv visdažādākie bērnu audzināšanas principi. Pēc kā vadās jūsu ģimene?
– Ir, kas teic, ka nedrīkst bērnu pārsātināt un pārslogot, bet mēs cenšamies atrast zelta vidusceļu. Ja redzu, ka bērniem ir par grūtu, mēs paņemam „tukšo dienu". Neaizlaižu viņus uz dārziņu, izejam pagalmā, visu dienu atpūšamies svaigā gaisā. Tad nedēļu no vietas varam būt ļoti vēlu mājās, jo skrienam un visu ko darām. Neiespringstam uz dogmām, ka tikai tā ir pareizi – tikai pareizi ir ļaut pilnu vaļu vai tikai ielikt viņu stingros rāmjos. Katrs bērns ir tik atšķirīgs, arī viņu garastāvoklis atšķiras dienu no dienas. Viņi vienkārši ir stipri jāmīl, jājūt, jāieklausās un daudz ar viņiem jārunā. Jo bērni jau paši pasaka visu priekšā – ko, kad un kā viņiem vajag. Ja esi šajā komunikācijā atradis tādu stīgu, viņi tev iedod visus rīkus, kā sakārtot ģimenes dzīvi tā, lai visiem būtu ērti, komfortabli un priecīgi. Vienīgais, kas nav jādara – jāaudzina laužot.
Mana un Gata mamma noteikti ir ietekmējušas to, kā veidojas mūsu ģimene, kādi ir mūsu priekšstati par bērnu audzināšanu. Mēs ar Gati ļoti cenšamies iedziļināties tajā procesā un ņemt labāko no mūsu ģimenēm un tā, ko mammas mums mācījušas. Viņas abas ir vienkārši brīnišķīgas un spēcīgas sievietes. No katras ir daudz, ko mācīties.
Ir tāda anekdote. Puisītim prasa: „Cik veca ir tava mamma?" „Mammai ir seši gadi." „Kā tas ir iespējams? Tev taču ir seši gadi?" „Nu jā, bet viņa par mammu arī kļuva tikai pirms sešiem gadiem." Tas ir arī mans šābrīža vecums (smejas). Pēdējie seši gadi manā un vīra dzīvē ir ļoti daudz ko mācījuši, daudz ko esam pārvērtējuši, kā mēs domājām iepriekš un tagad, ir pamainījusies mūsu vērtību skala un prioritātes. Bērni ir vecāku karma, katram ir tādi bērni, kādi viņam nepieciešami, kādi no augšas viņam novēlēti. Katrs bērns enerģētiskā līmenī mums kaut ko pienes klāt un liek no kaut kā arī atteikties, kaut ko pārvērtēt. Viņi ir mūsu mazie skolotāji.
AGRA VECKALNIŅA foto
12.05.2017.