Šodien Rīgas pilī Latvijas Valsts prezidents Raimonds Vējonis Triju Zvaigžņu ordeni pasniegs madonietim – skolotājam, kordiriģentam, novadpētniekam JĀNIM BĒRZIŅAM.
Izcilajam kultūras darbiniekam šis brīdis būs īpašs, jo 86. dzīves gadā viņš jau var atskatīties uz paveikto, uz savu dzīvi, kas vienmēr bijusi latviskās identitātes zīmē, bagātināta ar dziesmu, dzeju un kvēlu patriotismu.
Uz Jāņa Bērziņa lūpām bieži ir smaids. Un smaida arī viņa acis.
– Kā īsti uzzinājāt par apbalvojuma piešķiršanu?
– Pirms pāris gadiem no kataloga pasūtīju puķes. Tagad šie puķu biznesmeņi mani uzskata par draugu, man ir visādas priekšrocības, un regulāri uz manu adresi tiek sūtītas vēstules ar jauniem piedāvājumiem. Pēdējā laikā šīs vēstules pat neveru vaļā, iemetu krāsnī. Un saprotiet, man aprīlī atnāca līdzīga vēstule. Pagrozīju to rokās un gandrīz jau izmetu, bet noreaģēju, jo šoreiz uz tās bija rakstīts ar roku. Ieskatījos, ka sūtīts no Latvijas Valsts prezidenta kancelejas. Atvēru – un tur bija rakstīts par augstākā valsts apbalvojuma piešķiršanu par nopelniem Latvijas valsts labā. Esmu iecelts par Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieri, man piešķirts augstākais Latvijas valsts apbalvojums – Triju Zvaigžņu ordenis, V šķira.
Tas nu manā mūžā bija pārsteigums. It kā varēju priecāties, bet reizē pārņēma gandrīz vai bijība. Pat kautrība un mazvērtības komplekss, jo ir tik daudz cilvēku, kas šodien organizē svarīgus labdarības pasākumus, un viņiem nav nekāda apbalvojuma. Aktīvajā dzīves posmā, kad iznāca manas grāmatas „Dziesmotais novads", tad varbūt tas būtu saprotams, bet pēdējā grāmata iznāca pirms desmit gadiem… Tā arī nezinu, kurš šo pieteikumu aizsūtīja. Visi zināmie madonieši, pat ērglēnieši ir apzvanīti – viņi to nav veikuši, domāju, varbūt represētie? Katru gadu mūsu valsts svētkos eju pie represēto apvienības dalībniekiem dziedāt „Dievs, svētī Latviju" un nedaudz parunāju mūsu klasiku – patriotisko dzeju. Varbūt viņi?
– Kurā brīdī latvietība jūsos īsti piedzima?
– Tas bijis no bērna kājas. Vācu laikā, kad Latvijā ienāca krievu armija, manās mājās dziedāja „Dievs, svētī Latviju", un visi piecēlās kājās. Tādam zēnam, kāds toreiz biju, atmiņā tas palicis uz mūžu. Mūsu ģimenē vienmēr ir godātas nezūdošas vērtības. Atceros tēva māsu, kas bija skolotāja un izcila personība. Viņa sešpadsmitajā dzimšanas dienā man uzdāvināja Kronvaldu Ata grāmatu. To ik pa laikam pārlasīju. Atis Kronvalds bija spožāko jaunlatviešu ideju paudējs, un kopš tā laika latviešu pirmā Atmoda man bija ļoti tuva. Kad kopā ar Madonas muzeja toreizējo direktori Elzu Rudenāju spriedām par Dziesmu svētku simtgadei veltītas izstādes sagatavošanu, tā bija tik tuva tēma, ka vēlāk no tās izauga abas manas grāmatas. Latviskās vērtības gājušas cauri visam manam mūžam. Kad strādāju par dziedāšanas skolotāju, vienmēr bērnos centos uzturēt nacionālo pašlepnumu. Sistemātiski katru stundu, kaut mācību viela bija par Bēthovenu vai Gļinku, stundu iesāku ar latviešu tautas dziesmas dziedāšanu. Centos arī salīdzināt bijušos laikus ar esošajiem. Bēthovenu savulaik sajūsmināja Lielā franču revolūcija, tās sauklis „Brīvība. Brālība. Vienlīdzība", uz tā fona varēju akcentēt domu – katrai tautai brīvību, katram cilvēkam brīvību – to varēju mācīt. Atceros, ka 9. klasē mācījās puisis uzvārdā Kube, viņš Cesvainē uzvilka sarkanbaltsarkano Latvijas karogu. Tad gan nobijos, ka esmu sarunājis par daudz. Redziet, šāda rīcība ģimeni varēja pazudināt –
uz Sibīriju viņu neaizveda, bet tēvam vajadzēja atstāt darbu un pārcelties uz citu vietu, kaut viņš bija brīnišķīgs fizikas skolotājs, iekārtojis lielisku kabinetu.
Es jau arī baidījos. Nacionālās vērtības manī bija kopš bērnības, bet vienmēr atcerējos vecāku teikto: „Dēliņ, tu tikai nerunā. Tā vari pazudināt visu ģimeni." Bailes cilvēkos bija iedzītas.
– Kuru savas dzīves periodu redzat kā visskaistāko?
– Noteikti tas bija otrās Atmodas laiks. Notikušais bija brīnums. Pat vislielākie optimisti neparedzēja šādu vēstures pavērsienu. Piepildījās mūsu novadnieka, dzejnieka Andreja Eglīša vārdi, ko viņš ietvēris kantātē „Dievs, Tava zeme deg!": „Viņš neaizmirsīs mazo tautu,/ Viņš vienīgais to dienu zinās -/ Kā bērnu paceldams uz rokām/ Mūs mīlestībā paaugstinās."
Atmodas laikā kopā ar ģimeni un skolotāju Adinu Ķirškalni braucām uz visiem lielajiem mītiņiem, nacionālajiem pasākumiem, „Baltijas ceļu". Tas bija skaistākais laiks manā mūžā – ar cerībām, ar skaidru ticību un mērķi, ka būs brīva Latvija, ka to celsim paši, nevis visu diktēs Maskava.
Un dziedāšana, cik tā bija skaista! Dziedājām visas dziesmas, ko bērni nezināja: „Tur kur ozoli zaļo zemzari", „Es dziedāšu par tevi, tēvu zeme", „Mazs bij' tēva novadiņ(i)s", „Skaista mana tēvu zeme" un citas. Strādāju izglītības nodaļā, kad skolās vēlēju dziedāt Latvijas himnu „Dievs, svētī Latviju!". Ziniet, daudzviet tam bija pretestība, arī no skolu direktoru puses. Vēlāk gan aktīvie cilvēki pārmainījās.
– Pēc Atmodas laika pacēluma daudzos iezagās vilšanās izjūta, ka tīrie, skaistie ideāli tiek sabradāti.
– Man prātā ir Kārļa Skalbes teiciens, ko viņš rakstīja „Mazajās piezīmēs": „Mēs esam ieguvuši labu, skolotu prātu, bet aizmirsuši vientiesīgās latvju sirds dvēseles." Šodien ir gluži tas pats – esam aizrāvušies ar materiālajām lietām, bet vai pratīsim uzveikt drudžaino rausības tieksmi, naudas un materiālo vērtību pielūgsmi, kas pēkšņi parādījās daļā sabiedrības, un atrast laiku un līdzekļus tālāk kopt mūsu kultūru un unikālās kordziedāšanas, Dziesmu svētku tradīcijas? Atmodas laikā daudz runājām par latviešu valodu, par tās tīrību no krieviskā, bet kas notiek tagad? Ansambļu nosaukumi ir angļu valodā, dziesmu vārdi – angliski…
Latvija! Jau otrreiz Tu kā pērle izniri no dzelmju pusnaktīm, kā Tavu brīnumaino piedzimšanu 1918. gada 18. novembrī tēlaini raksturoja dzejnieks Vilis Plūdonis. Vai pratīsim Tevi, Dieva dāvanu, sargāt, mīļām rokām kopt un spodrināt, dziesmām un dejām rotāt un greznot, lai mēs un nākamās paaudzes varētu ar Tevi lepoties? Vai pratīsim cienīt to, ko mantojumā esam saņēmuši labu, ko mūsu tēvi un mātes saglabājuši un noslēpuši svešzemnieku un pašmāju kangaru nenovīdīgajām acīm, – Tēvzemes mīlestību, latvisko sirsnību, darba tikumu, prasmi redzēt dabā un dziesmās skaistumu? Ja to pratīsim, saules mūžu dzīvosim.
– Pateicoties jums, visā Latvijā tagad zina, ka Skolēnu dziesmu svētku sākums ir no aktivitātes 1866. gada vasarā Lazdonas mācītājmuižā.
– Par pirmajiem Skolēnu dziesmu svētkiem gribēju runāt jau 2006. gadā, kad sasaucām sanāksmi un vēlējāmies rīkot piemiņas pasākumu. Nebija, kas rīko, tā viss palika. Tagad tā lieta ir iekustināta, un tas patiešām ir nozīmīgs fakts. Tāpat skaļāk jārunā par Liezēres mācītāju Johanu Punšeli, kura sastādītā korāļu grāmata ir kalpojusi par pamatu tautas dziesmu, arī Jāņa Cimzes dziesmu apdarēm. Līdz tam neviens nezināja, kā to darīt.
Liezēres veco kapu celiņa galā pirms pāris gadiem tika sakoptas trīs atdusas vietas vīriem, kuri ir daudz devuši latviešu kultūrai: Punšelim, Pēterim Inzelbergam un viņa dēlam Eiženam Inzelbergam. Viņi visi ir devuši būtisku ieguldījumu Latvijas kordziedāšanas attīstībā.
– Kāda ir jūsu šodiena?
– Es neskatos ar tumšām acīm un dzīvi nekritizēju. Ir kļūdas, gribētos daudz ko citādāk, bet visvairāk mani uztrauc, ka pazaudējam latviskās vērtības, nekopjam savu valodu. Kronvaldu Atis ir teicis: „Man nav svētākas valodas par latviešu valodu, nav mīļākas tautas par latviešu tautu." „Tēvzeme un brīvība ir vissvētākie dārgumi virs zemes" – tas iekalts Kronvalda kapa piemineklī. Glabāsim šos vārdus savā sirdī un īstenosim savā dzīvē!
Inese Mailīte: „Ja ikviens tik zemē sētu vienu graudu veselu…" Skolotājs graudus sējis riekšavām, jo jau piedzimstot svētākais vārds aiz mātes un tēva – Latvija.
Atceros dziedāšanas stundas 70. gadu beigās Madonas 1. vidusskolā – tās sākās ar tautas dziesmas dziedāšanu. Inteliģentais, zinošais, gudrais Skolotājs nenogurstoši mums mācīja mīlēt savu zemi, savu valodu, jo „Tik pie prāta gaismas kļūstot, tauta zied un tauta zeļ".
Sagaidot Dziesmu svētku simtgadi, Jānis Bērziņš bija autors izstādei muzejā un, tālredzīgās Madonas muzeja direktores Elzas Rudenājas mudināts, pētījumu turpināja, lai šī gadsimta sākumā iznāktu nepārvērtējams apkopojums divās grāmatās – Madonas „Dziesmotais novads". Vēsturiska pērle – 1866. gada avīzēs aprakstītos „Bērnu svētkus Lazdonē" novadpētnieks nosauc citā vārdā – Lazdonas draudzē 1866. gada 18. jūlijā notikušie Bērnu svētki ir Skolēnu dziesmu svētku sākums.
Tas ir SVĒTS NOTIKUMS – būt kopā ar Bērziņu ģimeni braucienos, svētkos, mājās, malkojot kopā tēju, jo sarunas ir par Latviju, vēsturi un dziesmu. Saviļņojoši ir klausīties Skolotāja no galvas runāto kādu no 100 viņam zināmajām patriotiskajām dzejām. Skolotāj, priecājos par novērtējumu, vēlu veselību un saku PALDIES!
03.05.2017.