Nesen Jaunmoku pilī norisinājās Latvijas medniecības "Gada balvas medniecībā 2016" laureātu sumināšanas svinīgā ceremonija. Gada balvu medniecībā par nozīmīgu ieguldījumu Centrālvidzemes reģionā saņēma arī ILMĀRS GRUDULIS no Mētrienas pagasta, mednieks ar 56 gadu stāžu. Viņu nominācijai izvirzīja Madonas mednieku un makšķernieku biedrība. Ilmārs Grudulis 40 gadu ir vadījis Mētrienas mednieku un makšķernieku kolektīvu, kas ir dibināts 1926. gadā, atjaunots 1961. gadā. Kopš 2001. gada viņš ir šī kolektīva Goda priekšsēdētājs, joprojām ir aktīvs kolektīva valdē, medniecības un makšķerēšanas popularizētājs laikrakstos.
Aicinot uz sarunu Ilmāru Gruduli, šoreiz vairāk pievērsāmies viņa lielajai aizrautībai – medībām, makšķerēšanai un sportam.
– Kādas bija izjūtas, saņemot gada balvu medniecībā?
– Balvu bija patīkami saņemt, bet tā ir arī liela atbildība. Madonas reģionā ir daudz labu mednieku, kas to būtu pelnījuši. Kaut dažādu apbalvojumu dzīves laikā ir bijis daudz, ļoti labi zinu, cik nozīmīga katram medniekam ir šī balva un cik liels ir šīs balvas pretendentu pulks. Zinu, ka Madonas mednieku un makšķernieku biedrība manu kandidatūru bija izvirzījusi nominācijai jau iepriekšējā gadā, bet tad gada balvu nepiešķīra. Pretendentus gada balvai medniecībā izvirza biedrības un kolektīvi no visas Latvijas, un tas ir mūsu kolektīva nopelns, un balva pienāktos medību kolektīvam, kuru ļoti augstu vērtēju. Tas ir ļoti liels apbalvojums. Man neizdevās tā klusi saņemt balvu, jo mans mednieku kolektīvs, ko vada Jānis Trops, uzaicinot arī citu kolektīvu vadītājus, 8. aprīlī sarīkoja vietējo sveikšanu. Kaut gan pats negribēju, ballīte par godu 2016. gada balvai medniecībā tika sarīkota. Mednieki man veltīja daudz labu vārdu, pat pārāk daudz. Arī es visiem novēlu: "Ne spalviņu, ne asakas!"
– Kā esat ieinteresējies un kļuvis par mednieku?
– Esmu dzimis 1937. gada 20. jūlijā Stalīdzānos. Man bija seši gadi, kad vecāki pārcēlās uz dzīvi Mētrienā. Ar Mētrienu saistās viss mūžs. Daba mani vienmēr ir saistījusi, esmu pie dabas un ūdeņiem dzīvojis, pa purvu staigājis, jau mazs būdams, – dabas bērns. Radinieki bija Murmastienē, no Mētrienas gājām pāri purvam caur Siksalu. Man patika vērot dabu, redzēju, kā kaimiņi staigā ar bisēm, medī zaķus, kas tolaik bija galvenais medījums. Mednieki nāca pie tēva, kas bija skroderis, kādreiz atnesa kādu medījumu, viņu vidū visu laiku apgrozījos. Pats par medībām vairāk ieinteresējos, kad mācījos Ogres mežrūpniecības tehnikumā. Pirmo reizi bisi paņēmu rokās sloku medībās, šnepīte bijusi pirmais medījums. Ar mežu un medībām esmu saistīts kopš 1954. gada, kad mani bijusī Latvijas PSR mednieku biedrība Ogrē uzņēma medniekos jau 17 gadu vecumā. Izņēmuma kārtā. Ogres mācību iestāde bija Vissavienības pakļautībā, tur gatavoja speciālistus lielo meža masīvu vajadzībām, orientēja uz meža izstrādi.
– Arī profesiju izvēlējāties saistībā ar mežu.
– Ko gan citu mācīsies, ja patīk daba. Sākumā domāju iestāties Bulduru dārzkopības tehnikumā, bet nokavēju, jo bija noklīdusi dzimšanas apliecība. Iestājos Ogres mežrūpniecības tehnikumā, kaut bija liels konkurss – četri jaunieši uz vienu vietu. Lauku skola man bija devusi labu zināšanu pamatu. Tehnikumu pabeidzu 1956. gadā. Mūs gatavoja kā toreizējās Padomju Savienības speciālistus. Izredžu palikt strādāt Latvijā nebija, kopā ar vairākiem kursabiedriem pieteicāmies darbā Altaja novadā, kur divus gadus bija obligāti jānostrādā. Saimniecībā, kur nokļuvu, biju autoparka dispečers, kalnos netiku, arī medības tur netika organizētas. Šoferi, braucot uz taigu, vadāja līdzi ieročus aizsardzībai pret lāčiem, kaut gan, sākoties mežizstrādei, lāči bija aizgājuši. Taču bija iespēja nomedīt kādu medni, šo iespēju nelaidu garām. No Altaja devos karadienestā – vispirms Tatarskā, Novosibirskas apgabalā, beidzamo gadu – Murmanskas apgabalā, kur varēju izmantot savas tehnikumā apgūtās zināšanas. Bija jāgatavo kokmateriāli, organizēju darbus, jo neviens cits tur mežu nebija redzējis. Pēc dienesta atgriezos Mētrienā, 1961. gadā sāku strādāt par mežkopi, bet tad mani ievēlēja par deputātu, un tā 1966. gadā kļuvu par Pamatu ciema padomes priekšsēdētāju. Pamatu piensaimnieku sabiedrība bija viena no pirmajām, bet kādreiz te bija Odzienas muiža un Odzienas pagasts. Ar laiku atgriezāmies pie Mētrienas pagasta, jo te ir daudz mežu, mūsu puse ir ogotāju paradīze. Arī mūsu pagasta emblēma – zaļš mētrājs ar brūkleņu ķekaru – ir tapusi sadarbībā ar Gunāru Krolli.
– Kādas ir medību laikā iegūtās trofejas?
– Nekādu izcilo trofeju nav. Nošauts viens liels vilks, bet netika paņemta trofeja. Lūsis redzēts tikai pa gabalu. Ir alnis ar 5/5 žuburu ragiem, gadījies kāds lielāks mežakuilis, bet lielos ilkņus trofejai neesmu saglabājis. Līdz ar Āfrikas cūku mēri populārākas ir kļuvušas gaides medības, jo dzinējmedības vienubrīd bija pat aizliegtas. Mūsu kolektīvs ar Āfrikas cūku mēra gadījumiem nav saskāries. Pirmie gadījumi bija Ļaudonā, Mežārē, Atašienē, ar ko Mētrienas teritorija robežojas, bet pie mums, taisni jābrīnās, nav.
Patīk sēdēt medību tornī un visu pavērot. Pavasarī putni dzied, kā koris, daba mostas. Man svarīga ir būšana pie dabas, un, gadiem ejot, kļūstu arvien lielāks estēts – patīk vērot meža zvērus. Lūk, iznāk no meža stirniņas, pavēroju, kā ganās aļņa gotiņa ar teļu, kā kuri dzīvnieki uzvedas, kādas skaņas rada jenotsuns kāzu laikā. Meža pasaule ir tik interesanta, bet arvien cenšos ko jaunu uzzināt un iemācīties. Mani tik daudz neinteresē ne trofejas, ne medījuma gaļa. Tas viss ir process, kas dod adrenalīnu.
Galvenais, ko vēlos, – lai kolektīvā būtu kārtība, ejot gaides medībās. Joprojām esmu atbildīgais par medībām, lai tiktu saskaņotas medību vietas arī individuālajās medībās. Tagad individuālajās medībās uz gaidi iet daudz mednieku, ir pat pa 20 vakarā, un tas ir grūts uzdevums – kontrolēt individuālās medības pagasta teritorijā, lai cits citam netraucētu, lai būtu disciplīna un kārtība. Medību noteikumi ir stingri, bet disciplīnai ir jābūt – ja kļūdies, tas var maksāt dārgi. Mums kolektīvā ir pieņemts, ka noteiktās dienās zvana, informē. Pēc medībām pulcējamies, medījumu dalām uz visiem, kuri tajā vakarā ir medībās. Kolektīvā ir 38 mednieki, pamazām ienāk arī jaunie, ir arī mednieku dinastijas.
– Vai jums ir bijuši arī palīgi – medību suņi?
– Bijušas sešas krievu-Eiropas laikas, bet tikai divas – īsti palīgi medībās. Bija viens suns, kuru, pašam stāvot uz masta, varēju palaist mežā, tas savu darbu paveica – izdzina visu, kas dzenams. Erim jau rudenī būs 14 gadu, bet viņš joprojām ir labā formā. Suns, lai tas būtu trenēts, ir jāizaudzina. Trenējamies kopā – pa ceļu, kur nav apdzīvotu vietu, es braucu ar auto, bet suns tikmēr savus 3 km skrien pa priekšu. Tikpat svarīgi, lai viens pats nedotos uz mežu, lai būtu paklausīgs.
– Pastāstiet par saviem hobijiem – to ir tik daudz.
– Hobiju ir daudz, un man tā ir bijis vienmēr, jo esmu sabiedriski aktīvs, gribu visur piedalīties, nevis sēdēt mājās. Tagad, beidzamajos gados, nedaudz piebremzēju, atstāju tikai to, ko varu. Savulaik biju ļoti aktīvs sporta organizators. Kopš 1961. gada organizēju Mētrienas vīriešu volejbola komandu. Līdz 55 gadu vecumam volejbola komandā arī pats spēlēju. Mētriena ir saistāma ar volejbolu, jo volejbolu šeit spēlējuši jau no pēckara laikiem. Kad biju pavisam mazs, te bija spēcīgi spēlētāji, kas strādāja Mētrienas pienotavā. Sanāca tā, ka labos spēlētājus izdevās apvienot, izveidot stipru komandu. Bieži vien ir grūti izšķirties, kam veltīt savu laiku. Ja esmu organizators, tad jāiet uz sacensībām. Tradīcijas mums turpinās gadiem. No 1972. gada pie mums notiek Mētrienas kauss volejbolā, no 1966. gada notiek Mētrienas kausa izcīņa zemledus makšķerēšanā, vasaras makšķerēšanā un spiningošanā, neatlaižam neko. 33 gadus esmu bijis pagasta priekšsēdētājs. No 1966. līdz 1997. gadam biju priekšsēdētājs, pēc tam vietnieks, sociālais darbinieks. Kad pēkšņi pagasta priekšniece sadomāja aiziet, kā vietnieks biju spiests vadīt pagastu vēl divus gadus. Ar Mētrienu esmu saaudzis, pazīstu cilvēkus, ir viegli strādāt, ja katru var personīgi uzrunāt. Mētrēnieši ir aktīvi, šeit ir sieviešu un vīriešu volejbola komandas, jauniešu, vidējās paaudzes un dāmu deju kolektīvs u. c. Pats cenšos apmeklēt visus pasākumus, ja tikai tie nesakrīt reizē.
Esmu daudz rakstījis "Staram", "Mētrienas Dzīvei" par sportu, par tradīcijām. Tas viss paliek vēsturei. Vēl cītīgi rakstu Mētrienas dzīves vēsturisko apskatu jeb hroniku, kur precīzi fiksēju visus svarīgākos notikumus, kad kādi notikumi bija. Daudzas lietas aizmirstas, bet pieraksti paliks kā laikmeta liecinieks. Joprojām arī daudz lasu – "Staru" izlasu visu, no žurnāliem – "MMD". Tagad modes vārds ir "projekts", bet visvairāk man nepatīk vārds "reforma". Tāpēc, ka visi valstsvīri šo vārdu lieto, bet reformas ne vienmēr notiek pareizi. Piemēram, pašvaldību reforma ar daudzajiem novadiem, izrādās, atkal ir garām, novadu skaits ir par lielu. Atkal vajadzīga reforma? Nevajag šo vārdu lietot, jo nedzīvojam tikai reformas dēļ.
Esmu iestādījis ābeļdārzu, ābeles ir izaugušas lielas un ražo. Sekoju dabas ritmam un uzskatu, ka spēks ir jāsmeļas no dabas.
21.04.2017.