Kopš 2016. gada janvāra Ērgļu, Vestienas un Bērzaunes evaņģēliski luterisko draudžu mācītājs ir IVARS CIŠS. Aicinot uz pirmssvētku sarunu, vispirms gribēju uzzināt, kā Rīgas mācītājs pieņēma ziņu, ka jādodas kalpot uz laukiem.
– Tas notika ar Dieva ziņu. Manas sirds lūgšanas par savu draudzi sakrita ar vakanci „Ērgļu komplektā", kas ietver Ērgļu, Vestienas un Bērzaunes draudzes, – smaida Ivars Cišs. – Nekad to neesmu uztvēris kā došanos uz laukiem, manā apziņā – dodos kalpot uz Vidzemi, un šis vietvārds man nozīmē ļoti daudz. Vidzeme ir latviešu garīgais šūpulis. Piemēram, brāļi Kaudzītes, J. Poruks, A. Niedra, R. Blaumanis, A. Saulietis, V. Maldonis, brāļi Jurjāni, L. Breikšs – viņi auguši šajos pakalnos, šeit smēlušies ticību, godīgumu, mīlestību. Esmu laimīgs, ka mums ir vidzemnieku gara spēks.
Ar Vidzemi 18., 19. gs. saistās arī milzīga kristīgā atmoda, kas noteica fundamentālu pagriezienu Latvijas vēsturē. Tās rezultātā Vidzemes zemnieki izcīnīja brīvību, sākās tautas izglītošanās, dzima latviešu vispārējo Dziesmu svētku tradīcija. Es, zemgalietis, Vidzemes atmodas ietekmi šejienes ļaudīs redzu vēl tagad.
– Vai varat raksturot katru no savām draudzēm?
– Ticīgajiem Jēzus atstājis uzdevumu pasludināt evaņģēliju – tas ir karogs, zem kura notiek draudzes kalpošana. Ērgļu draudzei tagad ir savs dievnams. Gribam, lai jaunuzceltā baznīca un tās apkārtne kļūtu par ērglēniešu garīgo centru. Ir izstrādāts brīnišķīgs apzaļumošanas projekts, un, kad tas tiks īstenots, baznīckalnā varēs atpūsties ģimenes ar bērniem. Sadarbojamies ar Ērgļu Mākslas un mūzikas skolu. Esam uzsākuši regulāru garīgo aprūpi Liepkalnes pansionātā, kur reizi mēnesī notiek dievkalpojums. Ērgļu draudzes diakonija palīdz apkārtnes daudzbērnu ģimenēm ar humānās palīdzības izdali.
Vestienā gada beigās apciemojām vairāk nekā 60 vecus un vientuļus cilvēkus un viņu mājās svinējām svētbrīžus. Draudzei izveidojusies brīnišķīga sadarbība ar skolu. Paliks sausāki ceļi, braukšu mācīt tos, kuru iesvētes mācību pārtrauca karš.
Bērzaunē atjaunots skaists dievnams. Pateicība visiem, kas palīdzēja tam atdzimt. Draudze nav liela, bet sirsnīga – ļaudis daudz rūpējas cits par citu. Nākotnē Bērzaunes draudzei būtu jāuzņemas kalpošana Mārcienas pansionātā.
Rīgas priekšrocība ir tā, ka tai piemīt milzīgs cilvēku pievilkšanas spēks – skolas, darbavietas, daudz plašāka finanšu rocība. Tur ir lielas draudzes ar mūsdienīgām iespējām. Mūsu priekšrocība – ģimeniskums. Mazā draudzē vieglāk piepildīt Jēzus pavēli mīlēt citam citu.
– Kādi vēl ir jūsu ikdienas pienākumi?
– Darbdienās esmu internāta audzinātājs speciālajā skolā. Tas nozīmē, ka ar bērniem nodarbojos pēc stundām, līdz vecāki viņus paņem vai līdz bērni aiziet gulēt. Pirms dažiem gadiem meklēdams dziļāku ieskatu kristīgajā kalpošanā, Gavēņa laikā pieteicos brīvprātīgajā darbā bērniem ar invaliditāti. Pēc tam tur piedāvāja palikt algota darbinieka statusā.
Tas daudz devis. Cilvēkus vislabāk var saprast, ja kādu brīdi dzīvo kopā ar viņiem konkrētajā vidē. Agrāk man kā fiziski veselam bija prāta radīta distance pret tiem, kas ratiņkrēslā. Domāju – nabaga cilvēki, un šī līdzjūtība mani it kā paralizēja, nevarēju nedz tuvoties, nedz cilvēkus uzrunāt. Pieredze ar „īpašajiem" bērniem šīs barjeras nojauca. Redzu, ka lielākā daļa sastapto cilvēku savu īpašo stāvokli neredz kā traģēdiju. Dievs viņiem ir paņēmis nost dvēseles ciešanas, kas rodas no salīdzināšanas. Mana pieredze liecina – cilvēka ar īpašām vajadzībām īstās vajadzības ne ar ko neatšķiras no vidusmēra cilvēka – viņš vēlas būt vajadzīgs, piederīgs sabiedrībai, pašrealizēties, vēlas draudzēties, būt mīlēts un mīlēt.
Tagad brīvi varu pieiet ikvienam invalīdam, lai parunātos. Tas ļoti palīdz mācītāja kalpošanā. Pavisam nesen piedzīvoju, ka autobusā iekāpa sieviete ar suni pavadoni un meklēja iespēju reģistrēt braucienu, bet nevarēja atrast „pīkstošo kastīti", un citi pasažieri nezināja, ko iesākt. Es brīvi varēju pastāstīt, ka no viņas pa kreisi plecu augstumā ir brauciena reģistrators, un pēcāk mēs runājām par dažādām lietām.
Tāpat vairs nevairos no bezpajumtniekiem. Parunājos, stāstu, cik svarīgi ir ticēt. Ir gadījies, ka kādam vīram autobusa pieturā lasu evaņģēliju, un viņš raud, cik dziļi sirdi ir aizskāris Dieva vārds. Citā reizē kopā ar trim citiem bezpajumtniekiem autobusa pieturā sadevušies rokās skaitījām Tēvreizi.
Ļevam Tolstojam ir brīnišķīgs romāns „Augšāmcelšanās". Tur kāds cilvēks Ņehļudovs reiz atskārst, ka sabiedrības notiesāto viņš pats reiz pirmais atstūma. Un Ņehļudovs sāk labot šo kļūdu – notiesāto sāk glābt. Mūsu sabiedrības bezpajumtnieki, cietumnieki, klaiņojošie bērni arī ir mūsu visu mīlestības trūkuma, vienaldzības un egoisma rezultāts.
– Šovasar būs pieci gadi kopš ordinācijas, kā un kāpēc izvēlējāties kļūt par mācītāju?
– Es pats nesaprotu, kā tas sanāca (smejas). Ļoti lielu iespaidu uz mani atstāja dažas tikšanās reizes ar Jaunpiebalgā dzimušo mācītāju Jāni Priednieku. Laikam Dievs speciāli viņu atveda uz Jelgavu, lai parādītu man. Caur viņu Dievs izraisīja „slāpes" meklēt – kāpēc esmu, kurp dodos, kāda dzīves jēga, kas pēc nāves… Tāpēc gāju uz priekšu. Gadu no gada. Savā ceļā uz mācītāja kalpošanu Dievam lūdzu, lai Viņš mani apstādina, es tam nederu. Neapstādināja. Un manī arvien ir slāpes meklēt Dievu, Viņa sirdi.
– Jūs esat ģimenes cilvēks. Cik svarīgs ir otrās puses un visas ģimenes atbalsts?
– Man ir brīnišķīga sieva Arta un meita Austra. 21 gads laulībā. Mēs ar Artu nedēļas nogalē kopīgi braucam uz Vidzemi. Viņa bieži kalpo ar aizlūgšanām, turklāt sievai ir brīnišķīgas organizatora dāvanas. Mana introvertuma dēļ traucēto komunikāciju lieliski papildina viņas ekstravertums. Austra studē Latvijas Kultūras akadēmijā un kopš piecu gadu vecuma ik gadu brauc uz Tezē kopienas rīkotajiem svētceļojumiem. Tas, ka ģimenē ir kopīga ticība, ir ļoti svarīgi. Tas sasien ģimeni ar Dieva mīlestību.
– Lieldienu laiks ir viens no spraigākajiem. Ko šogad vēlaties īpaši akcentēt, domājot par Kristus Augšāmcelšanās svētkiem?
– Šogad 24 stundu laikā paredzēti seši dievkalpojumi. Tos naktī uz Lieldienām ievadīs vigīlija Ērgļos, bet noslēgs nakts lūgšana 16. aprīļa vakarā. Ar mani ir tā – jo vairāk kalpoju, jo vairāk spēka kalpot. Protams, pēc tam guļu, ka ar lielgabalu zalvēm nepamodinās.
Lieldienu vēsts? Tik ilgi, kamēr to virpina pa smadzenēm, tā ir tik absurda, ka nevar atrast vietu, kur nosēsties. Tas redzams arī Bībelē. Marija, kas augšāmcelto Kristu sastapa pie kapa, iet un saka mācekļiem, ka Jēzus ir augšāmcēlies. Viņi netic. Viņiem nav tādas pieredzes. Neticēja, līdz Jēzus neatklājās.
Lai Dievs dod Augšāmceltajam Kristum ienākt pa manām un tavām sirds durvīm un parādīt – te Es esmu, pieskaries man, tici man! Tad sākas jauna un jēgpilna dzīve. Jo esence nav tik daudz senajā notikumā, kā pieredzē, ka Kristus ir dzīvs šodien. Man Kristus ir dzīvs! Viņš ir manas sirds draugs šodien.
– Kas jums palīdz ticībā pieaugt?
– Daudz lasu. Pētu ticīgu cilvēku atstāto mantojumu. Piemēram, interesanti, ka viens no izcilākajiem visu laiku sprediķotājiem bijis Kalsnavas mācītājs Andrievs Niedra. Cilvēki, lai viņu dzirdētu, gājuši lielus attālumus. Interesē viņa pievilcības noslēpums. Cits piemērs –
mūsdienu vācu evaņģēlists Reinhards Bonke, kas desmitiem miljonu cilvēku Āfrikā vedis pie Kristus.
Lasu stāstus par kristīgo atmodu, tai skaitā par hernhūtiešu atnesto Vidzemes atmodu. Ir dokumentēts, ka daži hernhūtieši sevi pārdeva verdzībā, lai varētu vergiem sludināt Kristu. Tādas dedzības kristiešus vajag mūsu tautai!
– Kādu redzat šodienas pasauli un kristiešu uzdevumus tajā?
– Jēzus saka, ka kristieši ir zemes sāls, un, ja tas sabojājies, tad izmetams ārā. Sāls ir dabisks konservants, kas pasargā no bojāšanās.
Šodienas pasaulei nav miera. Dzīšanās pēc materiālajiem labumiem, nežēlīga konkurences cīņa, neuzticēšanās, negodīgums, bailes, slimības – cilvēki ir noguruši. Kā nesen teica kāda aptiekāre – zāles pret stresu un bezmiegu ir otrajā vietā aiz saaukstēšanās medikamentiem.
Kristiešiem arvien ir Dieva miers. Mēs esam aicināti dziedināt sabiedrību, vienkārši pastāstot par savu ticību. Tas dod drošību baiļu pārņemtajiem, dziedina pamestos, raisa uzticēšanos piekrāptajos, atdod dzīvību un prieku. Piemēram, laulības šķiršana: tā sagrauj dzīvi ne tikai laulātajiem, bet arī bērniem, un tas izpaužas kā nomāktība, depresija, pašnāvības domas. Kristieši aicināti dziedināt.
– Ko gribat novēlēt laikabiedriem, kas taču ir ļoti dažādi – gan ticīgi, gan tālu no Kristus?
– Biržos pirms 100 gadiem kalpoja mācītājs Plamšs. Viņš rakstīja, ka nāve neko nemaina – cik tuvu cilvēks Dievam ir šajā pusē, tik tuvu būs arī tur. Tas skan neloģiski, bet ir tā, ka, ja ticīgais neaug, viņš slīd atpakaļ. Tāpēc ticiet tā un vēl vairāk! Satveriet Kristu tā un vēl vairāk!
Tiem, kas nezina Kristu, gribu atgādināt, ka Kristus nav tālu ne no viena. Ja šaubies, nespēj ticēt, vienkārši pasaki – Jēzu, es tev dodu, piemēram, nākamās 24 stundas. Parādi man šajā laikā zīmi, un es ticēšu!
Tikai jāņem vērā, ka ir svarīgi to pateikt skaļi. Ar domāšanu vien nepietiks, jo ticības lietās ir svarīgi paust savu gribu vārdos.
12.04.2017.