ILZE ŠULCE, izturot nopietnu konkursu (pieteicās 14 pretendentu), apstiprināta un nu jau četrus mēnešus strādā par Madonas kultūras nama vadītāju. Tiekoties ar „Staru", viņa uzsver, ka šai periodā jutusi un ļoti nozīmīgs bijis kolektīva atbalsts. Kāda ir vadītājas iepriekšējā darba pieredze, kur spēku ikdienai smeļ Ilze, par to mūsu piektdienas saruna.
– Kaut uzaugu un joprojām dzīvoju Cesvainē, esmu izteikti saistīta ar Madonu, – uzsver Ilze Šulce.
– Kinoteātrī „Vidzeme" nostrādāju 14 gadu, pirms tam strādāju Madonas dzimtsarakstu nodaļā, un jaunībā bija brīdis, kad strādāju Madonas bibliotēkā. Arī dzimusi esmu Madonā, vecajā poliklīnikā jeb tagadējā bibliotēkas un muzeja ēkā, bet mani vecāki nāk no Cesvaines, un mana dzīvesvieta ir Cesvainē.
– Pastāsti ko vairāk par vecākiem un bērnības vidi!
– Vecāki bija skolotāji: tētis mācīja korus, mamma – skolas dramatiskos teātrus. Mājās mums vienmēr bija tāda kā darbnīca – tika gatavotas dekorācijas, šūti tērpi, vecāki allaž bija aizņemti, vienmēr viņi tika gaidīti mājās. Tas deva patstāvību. Bērnībā braucu uz Madonas mākslas skolu, man bija brīnišķīgi skolotāji – Jānis un Daiga Simsoni, mācījos šīs skolas pirmajā kursā. Kopumā mākslas skolā nomācījos trīs gadus. Madona man toreiz saistījās ar divām lietām: baložiem, kas lielā daudzumā bija ap autoostu, un vēl te bija garšīgākais saldējuma kokteilis pasaulē. Bērnības garša tātad saistās ar Madonu.
– Nākusi no inteliģentu ģimenes, arī pati izvēlējies profesiju, saistītu ar kultūru?
– Esmu beigusi Cesvaines vidusskolu, mācījusies Kultūras darbinieku tehnikumā dramatisko kolektīvu režisoros. Esmu beigusi Ekonomikas fakultāti Rēzeknes Augstskolā, mana specialitāte ir vadības un sociālās zinības.
– Tad jau administratīvais darbs ir īsti pēc specialitātes. Kas ir tavi stūrakmeņi, iesākot vadīt kultūras iestādi?
– Darbs Madonas kultūras namā saistīts ar cilvēkiem, un visās vietās, kur jāsaskaras ar cilvēcisko faktoru, jāņem vērā divas lietas: matemātika un jūtas. Uz šiem diviem balstiem faktiski var visu uzbūvēt. Man stingri jāseko līdzi tam, cik kurā vietā nopelnām, cik iztērējam, un tā ir milzu atbildība. Lielo pilsētu, pie kurām pieskaitu arī Madonu, kultūras nami no lauku klubiem krietni atšķiras. Laukos ir viens darbinieks, kas atbildīgs par visu, mēs esam komanda. Līdz ar to ir jāuzticas speciālistiem, un es strādāju ar cilvēkiem, kurus, uzsākot darbu, kā vadītāja saņēmu. Pirms tam gan visi vienā kolektīvā jau darbojāmies, cits citam neesam svešinieki.
– Kā raksturo madoniešu attieksmi pret darba pienākumiem?
– Madona ir ļoti šarmanta, tā vēlas to špici augstu turēt. Iespējams, šī attieksme saistīta ar Gaiziņa tuvumu. Kā savulaik teica Andris Ezeriņš: „Nu nevarēs mani tā vienkārši apdancot…" Un Madonā tā arī ir, to nevar tik vienkārši grozīt, mainīt vai apdancot. Madonas stāja un iekšējais lepnums man arī ļoti patīk.
Laiks Madonu, protams, veido, ir brīži, kad kādā nozarē ir zemākais punkts, un tad atkal viss aiziet uz augšu. Attīstība atkarīga no spilgtām personībām, īpaši jau pašdarbības kolektīvu jomā. Uzskatu, ka katram Madonas cilvēkam ir kāda saistība ar mūsu namu, līdz ar to viņam ir savs viedoklis par to, kas te notiek.
– Cik īsti kultūras namā cilvēku ienāk?
– Norišu apmeklējums gadā ir 48 646 – tik daudz cilvēku pagājušajā gadā Madonas kultūras namā ir apgrozījušies. Mums bijuši 46 izbraukumi, namā ir 39 pašdarbības kolektīvi un 626 dalībnieki. Nedēļas laikā daudzi nāk uz namu pat vairākas reizes. Sezonā strādājam ik dienu, pie mums ierodas arī skolas, pirmsskolas, te notiek dažādas skates, žetonu vakari, izlaidumi.
– Jo vairāk cilvēku, jo vairāk problēmu…
– Katram ir savas prasības, savs izturēšanās un domāšanas veids. Mēģinām uzklausīt cilvēku dažādos ieteikumus. Piemēram, daļa cilvēku vēlējās atjaunot balles, bet tas nav tik vienkārši. Izmaksas ir palielas, apmeklētāju nav daudz: uz jaunā gada balli atnāca 120 cilvēku, uz 8. marta balli – 44. Naudu mētāt nevaram, jādomā, vai tas attaisnojas.
Attiecībā uz kultūras pasākumiem – koncertiem, teātriem – tas, kas ir visā Latvijā, redzams arī pie mums. Mūsu sāpe ir tā, ka esam atpalikuši saistībā ar gaismām. Pirms astoņiem gadiem bijām viens no modernākajiem namiem Latvijā, tagad šai jomā esam viens no atpalikušākajiem. Tas sadārdzina biļešu cenas. Jācer uz pašvaldības izpratni un atbalstu.
– Tavu kā vadītājas darbu varēs vērtēt pēc pāris gadiem. Ko tomēr akcentē ikdienā?
– Kultūras namā ir labas iestrādnes un tradīcijas, viss vērtīgais ir arī jāsaglabā. Ar pārmaiņām īpaši nesteidzos, skatos, kā mehānisms strādā, jo viens ir izdomāt ko jaunu, bet jāapzinās, ka sapņi reizēm praksē nedarbojas. Savā būtībā esmu reāliste.
– Mākslinieciskās pašdarbības kulminācija ir Dziesmu un deju svētki. To sagatavošana ir nepārtraukts process, kas vērojams arī kultūras namā. Kā redzi šo unikālo parādību?
– Iesākšu ar to, ka arī pati esmu dziedājusi Madonas korī, kad te par diriģentu strādāja Jānis Zirnis. Toreiz mūsu kolektīvs ieguva trešo vietu republikā.
Vienmēr esmu domājusi par Dziesmu un deju svētkiem kā par pašdarbības virsotni, kurai ir redzamā un arī neredzamā daļa. Ir cilvēki, kas nāk uz mēģinājumiem – apgūst repertuāru, piedalās skatēs, bet ir arī liela daļa to, kas viņus palaiž un gaida atpakaļ mājās. Ir mazi bērni, kas nevar vien sagaidīt mammu vai tēti, ir omes, kas iznes ikdienas sadzīves smagumu. Jā, Dziesmu svētkos iesaistīta visa Latvija, tāpēc uzskatu, ka mūsu kultūras nams veic arī nopietnu sociālo funkciju.
– Šogad vairākiem kolektīviem aprit skaistas jubilejas.
– Tautas deju ansamblim „Vidzeme" ar koncertu svinēsim 55 pastāvēšanas gadus, kinoteātrim „Vidzeme" novembrī apritēs 50 gadu, dāmu deju grupai šogad būs 20 gadu, mūsdienu deju grupai „Aliens" – tāpat.
– Tava dzīvesvieta ir Cesvaine. Pastāsti, kā piepildi savu brīvo laiku!
– Cesvainē man ir māja, tādēļ pēc darba dodos uz turieni. Patīk dārzs, puķes, atzīstu latviešu tipiskos dārzus, kur aug itin viss, sākot no īrisiem, kliņģerītēm, pujenēm līdz pat rozēm. Man dārzā arī ir viss – katru stādu aprušinu, samīļoju, gaidu, kad uzziedēs. Neesmu no tiem, kas puķes plūc vāzei, man patīk tās vērot apkārtnē. Vēl man dažkārt patīk pagatavot kādu rotu – auskarus, brošas, patīk šūt, īpaši vasaras drēbes. Esmu tipiska latviešu sieviete, kas ada, tamborē, šuj, gatavo ēst. Maz gan to ēdēju šobrīd palicis, tikai mēs ar dēlu Aleksandru, turklāt viņam ir teiciens – „nepazīstamus ēdienus es neēdu". Dēlam tikko palika 18, mācās ģimnāzijā, vēl gads – un dosies studēt.
Atceros laiku, ko pati pavadīju skolā. Tas, ko mācīja skolotāji, bija viens, bet fakts, ka katru rītu nonāci pilī, kas ar savu skaistumu neuzbāzīgi skoloja, ir neaizmirstami. Pils ik dienu bija citāda: ziemas aukstumā – balta, nosarmojusi, vasarā, pavasarī –
vēl cita. Skatījos kā brīnumā. Vēl mani fascinē senās fotogrāfijas. Arī Madonā uz pilsētas svētkiem varētu izlikt sendienu bildes, lai cilvēki redz, kāda viņu apdzīvotā vieta bija 20., 30. gados. Saieta laukuma televizorā kādu laiku to varētu parādīt, tā būtu vērtīga informācija.
– Vai par saviem skolotājiem vari minēt arī kādus īpašus cilvēkus?
– Sastaptie dzīves skolotāji man bijuši vairāki. Pirmā darbavieta, kurā strādāju, bija Blaumaņa „Braki". Bija jākasa lapas, jādara dažādi darbi, bet novērtēju arī muzeja vadītājas Annas Kuzinas lielo uzticēšanos. Toreiz biju astoņpadsmitgadīgs bērns, un viņa man uzticēja vadīt ekskursijas, stāstīt par Blaumani. Esmu ļoti pateicīga par šo iedrošinājumu, jo katram jaunam cilvēkam tas ir vajadzīgs. Tāpat es nebūtu tā, kas esmu, bez Daigas un Jāņa Simsoniem. Zīmēt, gleznot bija svarīgi, bet abi iemācīja arī ko citu – domāt. Domāt citādāk nekā padomju laika bērni. Simsoni spilgti iegaismoja to, ka dzīve ir nedaudz citāda, nekā tā, ko redzam. Visur ir jāredz arī neredzamais, kas ir ļoti būtisks.
Tāpat vienmēr svarīga man bijusi ģimene, tuvākie cilvēki – vecāki, tāpat Andris (Ilzes dzīvesbiedrs Andris Ezeriņš. – Aut.). Mēs kopā nodzīvojām diezgan ilgi, tas neizdzēšami paliks. Andris pašatdevīgi strādāja, bet arī prata dzīvi baudīt, prata priecāties, nodzīvot savas dienas pilnasinīgi. Par sevi viņš nerūpējās, pēdējā gadā, kad veselības jau nebija, nereti brīnījās: aizeju uz mēģinājumu, un nekas nesāp, atnāku mājās – sāp visas malas. Uz skatuves jau sāpes pazūd. Andris ļoti izbaudīja sava kolektīva – TDA „Vidzeme" – pēdējo sastāvu, teica, ka ar šiem cilvēkiem varētu sasniegt visu, tik labs kolektīvs nav bijis. Viņš ļoti mīlēja savus dejotājus.
Trakākais, ka bez viņa ir garlaicīgi dzīvot, jo tas savējais tomēr ir pats svarīgākais. Pārējās lietas parasti pakārtojas.
31.03.2017.