Katru gadu septembrī Ošupes pagastā esošās pulkveža Oskara Kalpaka dzimtas mājas „Liepsalas" pieskandina bērnu un jauniešu balsis. Skolēni pulcējušies uz pulkveža brāļameitas Ārijas Kalpaks-Grundmanes iedibināto tradīciju – Karoga svētkiem, kuru mērķis ir saglabāt kultūrmantojuma vērtības un stiprināt nacionālo pašlepnumu paaudzei, kurai būs nākotnē jārūpējas par mūsu valsti. Jau kopš Karoga svētku pirmsākumiem kopā ar skolēniem ir Madonas Valsts ģimnāzijas bibliotekāre ANITA TROPA, kas organizē erudīcijas konkursus vēsturē un latviskajā dzīvesziņā.
– Esmu dzimusi Kalsnavas pusē, bet skolas gaitas uzsāku Murmastienes astoņgadīgajā skolā, jo no tās puses – Vecumniekiem – ir cēlusies tēva dzimta. Ģimenei pārceļoties uz Stalīdzāniem, mācības turpināju Madonas pilsētas 1. vidusskolā. Jau kopš 2. klases zināju, ka vēlos būt skolotāja. Bijām liela klase – 26 bērni un klases audzinātāja. Kad tai gadījās saslimt, man uzticēja vadīt stundas un uzturēt kārtību klasē. Darba gaitas sāku Degumniekos – vispirms bērnudārzā, tad skolā. Pa vidu vēl ir strādāts dažās skolās, taču nu jau deviņus gadus strādāju par bibliotekāri un esmu klases audzinātāja Madonas Valsts ģimnāzijā.
– Lielpilsētas vilinājums nav skāris?
– Mana bērnība pagāja lauku viensētā, un bija laiks, kad ar nelielu skaudību raudzījos uz ciemata bērniem, jo šķita, ka dzīve viņiem ir interesantāka. Tā kādu brīdi rāvos uz Degumniekiem, tad uz mazpilsētu, taču tālāk par mazpilsētu gan nevēlos tikt, jo vienmēr, un jo īpaši tagad, sāku izjust vēlmi pēc sava kaktiņa, sava zemes stūrīša. Tā īsti savu lauku man nav, taču ceru šo sapni piepildīt, jo lauku vide ir nepieciešama.
– Īpašās saites jūs saista ar Oskara Kalpaka dzimtas „Liepsalām", kur katros Karoga svētkos organizējat erudīcijas konkursu vēsturē un latviskajā dzīvesziņā.
– „Liepsalās" esmu bijusi jau no pirmajiem Karoga svētkiem – šogad tika rīkoti 19. Interese par latvisko dzīvesziņu radās jau tad, kad sāku strādāt Degumnieku skolā. Tolaik mani uzaicināja kā krustvecāku uz bērnības svētkiem. Sameklēju grāmatās visu, kas saistīts ar pādi (krustbērns), un devos uz kultūras namu. Izrādījās, ka pasākuma vadītājas tās pašas izdarības, ko jau biju izlasījusi, arī pasākumā ir iekļāvušas. Tajā laikā tas radīja interesi par latvisko dzīvesziņu, un šī interese tikai pieauga. Ar sākumskolas bērniem rīkojām Mārtiņdienas pasākumus, devāmies ķekatās pa pagasta iestādēm. Veļu laikā gājām apkopt piederīgo kapavietas kapsētā. Tagad jau ir pulkveža Oskara Kalpaka piemiņas pasākumu komplekss, kurā aktīvi iesaistos, vadot dažādus konkursus. Esmu ļoti priecīga, ka arī mani audzēkņi labprāt tajos iesaistās. Latviskā dzīvesziņa ir mūsu tautas mantojums – garīgais un tikumiskais, un ar to ir jāstrādā.
– Kas motivē bērnus un jauniešus gadu no gada piedalīties Karoga svētkos un citos Kalpakam veltītajos pasākumos?
– Liela daļa no mācību iestādēm pasākumos piedalās katru gadu, un šo skolu skolēni ir ļoti motivēti. Viņus saista saliedēšanās, komandu pārbaudījumi un jaunas zināšanas. Arī mani tas motivē darboties tālāk un ik gadu piedāvāt kaut ko jaunu un saistošu. Katru gadu konkursam ir savs moto, un šogad tas bija „Manas mājas un darba tikums". Te ir saistība gan ar gadskārtu ritumu un ieražām, gan darba tikumu folklorā – tautasdziesmās un sakāmvārdos. Šogad audzinu 7. klasi un redzu, ka viņi ar interesi un degsmi iesaistās Kalpaka pasākumos. Tas ļauj klasei saliedēties un parāda gan mūsu stiprās, gan ne tik stiprās puses, pie kurām vēl jāpiestrādā.
Dažkārt gan jāsecina, ka bērni slikti pārzina latvju dainas. Vai arī zina tikai atsevišķas tautasdziesmu rindiņas. Sākumskolas klasēs šīs zināšanas vēl ir, taču tālākajās jau sāk pagaist.
– Ko jauniešiem, jūsuprāt, sniedz latviskās dzīvesziņas izzināšana?
– Tā ir savas vēstures, savu sakņu izzināšana. Minēšu piemēru: viena no audzēknēm uzauda pati savus tautiskos Austrumvidzemes brunčus. Noaužot brunčus, cilvēks ir ielicis šajā darbā daļu no sevis, savas dzimtas un tautas koda.
– Šosestdien – 25. martā – tiks pieminēti komunistiskā genocīda upuri. Arī jūsu ģimeni ir skārušas 1949. gada deportācijas.
– Deportēja gandrīz visu kuplo tēva ģimeni – viņa vecākus un pašu kopā ar pieciem brāļiem un māsām. Paglābās vien tēva vecākais brālis, kura dēļ ģimeni arī deportēja, jo viņš bija aizsargos, kā arī māsa, kura ar savu ģimeni dzīvoja citviet. Lielākā daļa bērnu bija vēl ļoti jauni, savukārt tēvs ar savu dvīņubrāli bija jau sasnieguši pilngadību. Divi no tēva brāļiem ģimenei izsūtījumā pievienojās vēlāk, jo viņus izsūtīja vien pēc gada, viņi tika nometināti Omskas apgabala Molotovā, bet vectēvs ar pārējo ģimeni dzīvoja Tomskas apgabalā. Jāatzīst, ka mūsu dzimtai ir nosacīti laimējies, jo nedz ceļā uz nomitinājuma vietu, nedz pašā izsūtījumā neviens no ģimenes locekļiem nemira. Tieši šobrīd sāku aizvien vairāk izzināt savu tuvinieku no tēva puses – Zepu dzimtas – vēsturi. Māsīcas dēls mācās ģimnāzijā un izstrādā zinātniski pētniecisko darbu (ZPD) par 1949. gada deportācijām un tēva dzimtu. Man ir ļoti būtiski izzināt šo savas ģimenes vēstures lappusi un reizē arī mūsu plašās dzimtas vēsturi. Nākamgad tiks izstrādāta ZPD praktiskā daļa un apkopoti vēl dzīvo tuvinieku stāstījumi. Tas ļaus gūt plašāku ieskatu mūsu dzimtas vēsturē un deportāciju laika notikumos. Šobrīd lielākais ieguvums no šī ZPD ir ģimenes fotogrāfija, kas uzņemta izsūtījumā. Man mājās ir tikai viens tēva foto, jo viņš mira, kad vēl biju jauna, tādēļ šāds foto ir liels ieguvums. Jāatzīst, ka ģimenē par deportācijām daudz netika runāts un bija periods, kad saikne ar pārējiem tēva dzimtas tuviniekiem nedaudz bija zudusi. Pozitīvi, ka tagad tā ir atjaunojusies un jau par tradīciju kļūst dzimtas salidojumu rīkošana. Šogad notiks jau ceturtais. Šādās kopāsanākšanās arī dažkārt var šo to dzirdēt par to aizgājušo laiku. Piemēram, viena no vecākajām māsīcām, kura arī piedzima izsūtījumā, stāstīja, ka, jau dodoties atceļā uz Latviju, jutusies drošībā, jo viņai līdzās bijis mans tēvs, kas vienlaikus bija arī viņas krusttēvs. Ir daudz dažādu atmiņu fragmentu, taču tēvs mājās daudz par to nerunāja. Pati atminos vien stāstu par izsalkumu un to, ka spainis kartupeļu esot bijis teju lielākais dārgums. Gluži kā „Melānijas hronikā".
– Vai arī jūsu ģimenei bija svarīgi izsūtījumā saglabāt latvisko garu?
– Noteikti. Un to var redzēt arī šajā fotogrāfijā. Vecmamma bija šuvēja, un izsūtījumā tapušajā fotogrāfijā arī ģimenei aiz muguras var redzēt viņas austo latvisko segu.
– Vai pētniecības darba ietvaros ir izgaismojies arī kāds interesants fakts par dzimtu?
– Interesanti, ka dzimtā ir bijis un joprojām ir diezgan daudz pedagogu, kā arī liels skaits dvīņu pāru – seši vai pat septiņi. Arī tēvam bija dvīņubrālis.
– Kā ar vaļaspriekiem?
– Kā jau bibliotekārei man sanāk daudz lasīt. Šobrīd pat vienlaikus lasu trīs grāmatas, kas gan nav man tipiski. Der arī kādreiz ieslēgt televizoru, taču pārsvarā priekšroku dodu grāmatām. Prieks, ka arī skolēni dažkārt atnāk uz bibliotēku un palūdz grāmatu, kura nav iekļauta obligātās literatūras sarakstā. Otrs būtisks vaļasprieks ir teātra apmeklējums. Ja dzīvotu Rīgā, droši vien visa nauda tiktu iztērēta teātra biļetēs. Šogad jau sanācis apmeklēt četru teātru izrādes. Pie vaļaspriekiem var pieskaitīt arī ceļošanu. Ar ģimeni apceļojam Latviju, dažkārt klāt pieķerot arī citas Baltijas valstis vai ārzemes. Tā kā jaunākā meita patlaban dzīvo Zviedrijā, pāris reižu gadā sanāk aizbraukt arī uz šo valsti.
Atšķirībā no daudziem citiem nenodarbojos ar dziedāšanu un dejošanu, jo šajā ziņā man nav dotību, taču mazbērniem tautas dziesmas dziedu.
24.03.2017.