Raidījumam „Īstās latvju saimnieces", kas bija skatāms katru trešdienas vakaru kanālā LTV1, varbūt uzmanīgāk sekojām līdzi arī tāpēc, ka tajā piedalījās divas mūsu novada pārstāves – Silvija Čurkste un Antra Gotlaufa, kuras pārstāvēja Vidzemi. Latviskajā raidījumā, kurā septiņas saimnieces no dažādiem Latvijas novadiem cīnījās par labākās namamātes titulu, uzvarēja Ilze Stabulniece. Taču populāras kļuva visas, jo katra piedāvāja ne tikai trīs ēdienu maltīti, ko vajadzēja pasniegt sāncensēm, bet arī stāstu par savu nodarbošanos, saimniecību, dzīvi laukos, brīvā laika pavadīšanu un dzīves uztveri. Par piedalīšanos TV šovā "Īstās latvju saimnieces" uz sarunu aicināju SILVIJU ČURKSTI, Aronas pagasta PII "Sprīdītis" vadītāju, kas saimnieko lauku mājās "Lielie Kupri".
– Rudenī būs 10 gadu, kopš strādāju bērnudārzā "Sprīdītis", jo uzsāku darbu 2007. gadā. Bērnudārzā, kopš tas ir atvērts, strādāju no pirmās dienas. Vispirms – par skolotāju, par audzīti, vienu mazu brītiņu pārgāju darbā par sociālo darbinieku pagasta pārvaldē, bet pēc tam – atgriezos kā PII vadītāja. Strādājot bērnu izglītības iestādē, var dabūt gan pozitīvo enerģiju, gan arī "pa muti", jo visi esam cilvēki – atcerieties savus bērnus bērnībā. Man pašai tā pozitīvā enerģija nereti iet garām, jo vairāk iznāk darboties ar papīriem, uz kādu grupiņu aizeju parunāties, bet, tikko bērni sāk neklausīt, varu aiziet prom, atstāt viņus audzītei, pati vienmēr būt mīļa, kas nerājas, – sarunas ievadā atklāj Silvija Čurkste.
– TV šovam "Īstās latvju saimnieces" jūs pieteica tieši "Sprīdīša" kolēģes.
– Savā kolektīvā bieži mēdzu sacīt: "Meitenes, uzliekam sev augstāku latiņu!" Tad nu viņas šo latiņu pacēla man. Tā bija nakts, kad negulēju, ne tāpēc, ka jālīgo, bet tāpēc, ka daudz domāju, vai man tas ir vajadzīgs, vai to gribu. Kā jebkuram cilvēkam bija iespēja nesarežģīt sev dzīvi un pateikt "Nē!". Tomēr piekritu, ne jau lai lielītos, bet gan lai parādītu savu Aronas pagastu, bērnudārzu. Māja "Lielie Kupri" ir uzmanības vērta, bet producenti un režisori mani uzklausīja, un izskanēja doma par Aronas pagastu, par tā skaistajām vietām. To izdomāju tajā naktī – tā kā vienmēr saku, ka esmu sava pagasta patriote, man raidījumā būs iespēja pastāstīt, ka vispār Latvijā ir tāds Aronas pagasts. Tāpēc – sakod zobus, meties iekšā un dari!
– Kas jūsu ģimenei ir lauku mājas "Lielie Kupri", kā paši esat mainījušies?
– Tā ir gan atslodze, gan otra slodze. Dažādībai – fiziski strādājot, es atjaunojos, iztīru galvu no liekā – to veicina nodarbju maiņa. Mājas pamazām atjaunojam. Par godu šovam te nekas nenotika, vien vīrieši sasteidza sanitārā mezgla labiekārtošanu. Palēnām, cik varam, tik čubinām, nekas nenormāli daudz nav izdarīts – ir izremontēta virtuve un viena istaba, veikts kosmētiskais remonts – pārējās. Maizes krāsns, ko redzējāt televīzijā, mājās jau bija. Uz mājas gala redz iegravētu gadskaitli 1908, bet tā sākta celt jau krietni iepriekš. Zinu nosaukt astoņas paaudzes pa mājas līniju, kas te ir saimniekojuši. Vīra Gunāra vecvectēvs māju ir cēlis 34 gadus. "Lielie Kupri" ir spēcīga vieta, kas prasa spēcīgu attieksmi arī patlaban. Ir tā, kā teicu šovā, ka senči mums palīdz, jo pret viņu darbu izturamies ar cieņu. Īpaši mainījušies neesam. Kad saimniecības sabrukuma laikos vīrs palika bez darba, bija pilna kūts ar lopiem – turējām gan govis, gan cūkas, gan aitas un citus sīklopus, un bija daudz jāstrādā, tikai ar to atšķirību, ka tolaik zemes bija tik, cik nu bija. Atceros, kā uz viena kalniņa, kas tagad ir aizmirstībā, ganījām sešas govis. Tagad – citi laiki, kūtī vairs nav nekā, jo, ja nav simt lopu, tad īsti nerentējas. Tolaik no divām gotiņām nopelnījām mēnesī otru algu, pienu bija jēga realizēt. Taču es nesaku, ka nekas neatmaksājas – katrs darbs atmaksājas savā veidā, vien – kā kuram gribas savu dzīvi nodzīvot, un tā ir galvas problēma. Mums vajadzēja izvēlēties savu virzienu, un tas ir lauku tūrisms ar brīvdienu māju un pirtiņu, zemenes. Lauku saimniecībai saskatām nākotni, jo dēls Arvis ir jaunais saimnieks. Viņš, pabeidzis Rēzeknes Augstskolu ar celtniecības specialitāti, vēl arī Priekuļu tehnikumu, lai varētu nodarboties ar lauksaimniecību. Viņu pasaule nevilina, pat Rīga "smird", tāpēc viņš ir zemes saimnieks. Meita Laila mācās tūrismu Alberta koledžā, ceru, ka "Lielajos Kupros" viņa varētu pārņemt tūrisma daļu.
– Kā drosmīgais iznāciens "saimnieču šovā" ir veicinājis popularitāti, atpazīstamību?
– Spiež uz pleca, aicina uz intervijām žurnālos, lūdz ievietot receptes, draugiem.lv, facebook pēc raidījuma bija tik daudz labu atsauksmju, telefons vienkārši spridzināja. Par to daļu, kas tagad notiek ar mani, nepadomāju – kādu atpazīstamības vilni var dot tāds "tantīšu šovs". Domāju – cik vispār to šovu skatās, cik daudz cilvēku pavada laiku pie televizora un kuru gan interesē sievietes tautastērpos. Taču atpazīstamība ir paliela, jo šovu skatās tāpēc, ka tas ir pozitīvs. Par katru saimnieci pastāsta no pozitīvās puses, acīmredzot, cilvēkiem gribas to pozitīvo, jo – paskaties kaut vai "Panorāmu" un "nošaujies". Paldies visiem cilvēkiem, kuri man saka labus vārdus. Ja katrs vārds būtu pūciņa, es būtu ietīta spilvenā no cilvēku labajiem vārdiem, ko saņēmu pēc raidījuma. Raidījumā biju "mazs gariņš", visi jau nevar uzvarēt, kaut vai salīdzinot ar Antru, Māru, kas ir korifeji, godu saimnieces. Ar Antru saskaņojām ēdienkarti, lai tā būtu absolūti dažāda.
– Kāds bija ieguvums, piedaloties raidījumā "Īstās latvju saimnieces"?
– Varu pateikt, ko ieguvu es – ieguvu domu par to, ka pasaulē nav lietu, kas ir izmērāmas atzīmēs. Sevišķi atzīmēs nevar raksturot zupas garšu vai izskatu. Atzīmju likšana šajā šovā man visvairāk nepatika. Intervijā televīzijā jau teicu – tas ir skaidrs, ka esam latvju saimnieces, bet īsto jau nosaka šovs. Bez tā nebūtu degsmes skatīties. Vajadzētu izpētīt arī skatītāju viedokli, jo tas ir subjektīvs vērtējums – garšo vai negaršo. Pati liku labas atzīmes pat tad, ja man negaršo štovēti kāposti, tāpat kā Inārai – piparkūkas. Nevaru nonivelēt atzīmi, ja uz šķīvja ir pieci komponenti un kāds negaršo. Ja pavērtējat uzvarētājas ēdienkarti un Valdas ēdienkarti, kas saņēma vismazāk punktu, manuprāt, ieguldītais darbs nav samērojams. Valda cienāja ar ļoti sarežģītām lietām, jo pati ir pavāre pēc profesijas. Skaisti bija braucieni uz novadiem pie citām īstajām latvju saimniecēm. Nīgrandē, Elejas muižā nebiju bijusi. Pie Rasmas mājās redzēju tik skaistu saulrietu un nodomāju: "Mirkli, apstājies, kad vēl iznāks būt Kurzemes lauku sētā!" Visur jutos gaidīta un apčubināta. Toties filmēšanās – tas ir smagi. Bija kundzītes, kas aizrādīja, kā esmu mīcījusi mīklu. Teicu: "Pamēģiniet kameras priekšā sakarīgi runāt un vēl mīcīt!" Filmēšanā esi viens pret vienu ar kameru, un katrs teiktais vārds var aiziet tālāk, arī – kaķis pēkšņi lien krāsnī, bet man rokas ir ar maizes mīklu. Ieguvums ir arī mūsu sadraudzēšanās. Īpaši sadraudzējos ar latgalieti Ilzi Stabulnieci, novadnieci Antru Gotlaufu, tagad varam viena pie otras biežāk braukt ciemos. Raidījumā jau atklāju, ka manas saknes ir Latgalē, Dricēnos, kur esmu dzimusi, augusi, beigusi vidusskolu, pēc tam iestājusies toreizējā Kultūras darbinieku tehnikumā. Tāpēc par mani juta līdzi ne tikai Aronas, arī Dricēnu pagastā. Pēc šova piezvanīja Gunārs Igaunis, kas teica, ka ar savu novadnieci lepojas, un Latgales cilvēku sirsnība ir neizmērojama.
– Patika lauku atmosfēra, arī, ka cienastā nebija nekā samākslota, viss – no tā, kas pieejams laukos.
– Mana doma bija tāda – vienkāršs ēdiens vienkāršā lauku mājā. Nekā pārspīlēta un izdomāta. Receptes bija manas, virtuvē palīdzēja tās meitenes, kas mani pieteica šovam. Sacīju: "Ja gribējāt tikt televīzijā, tad rullējiet." Neviena nebija pavāre, un nevienam pavāram padomu neprasījām. Paldies Inārai Siņicinai un Egijai Vilcānei-Smilgai, ar ko virtuvē strādāju komandā filmēšanas dienā, nekas iepriekš netika sagatavots. Palīdzēja arī nejaušības. Nopirku no viena onkulīša mājās gatavotus mārrutkus, kas noderēja mērcītei, par ko tā "spiedza" saimnieces. Cūku pupu bumbas "izvilka" Egila Ezerkalna Bērzaunē kūpinātā gaļa. It kā sīkums, bet spēlē lielu lomu. Janvāra diena, kad filmēja Aronas pagastā, bija burvīga – ar sniegu, sauli. Vienīgie, kas bija nolīgti, bija PII "Sprīdītis" jaunie puiši, kuri izdancināja saimnieces, darbojās ar lielu atbildību. Ļoti augstu latiņu izklaides ziņā pacēla Māra, kam ir viesu nams "Mauriņi", vīrs dejo deju kolektīvā. Mans Gunārs ir darba cilvēks, nevis šovmens, ne tāds kā es, kam ar masu pasākumu režisora izglītību vajag izpausties. Kadrā varēja redzēt, ko Gunārs darīja, kā centās palīdzēt.
17.03.2017.