Šāds un vēl krietni plašāks maršruts ir stāstam par to, kā Madonas novadpētniecības un mākslas muzejā ir nonācis dāvinājums – mākslinieces Ernas Geistautes gleznotais slēpotājas Mirdzas Martinsones (Bērziņas, Turķes) portrets ar dēlu Selgaru.
Skaistā sportiste un „Sniega Roze" Ilzes Kalnāres (1918-1968) garais stāsts „Sniega Roze", kas ir kā himna prozā slēpošanai un Madonas novada skaistajiem kalniem, dienasgaismu ieraudzīja 1942. gadā žurnālā „Laikmets". Galvenās varones, sauktas par Sniega Rozi, atveidojumam I. Kalnāre izmantoja slēpotājas Mirdzas Martinsones (1916-1983) biogrāfijas datus un arī vizuālo tēlu – gan literārais tēls, gan viņas prototips ir skaistas, jaunas, sportiskas sievietes. M. Martinsone bija vairākkārtēja Latvijas meistare slalomā un distanču slēpošanā, piedalījās 1936. gada olimpiskajās spēlēs. Viņa uzskatīja slēpošanu par sievietēm piemērotu sporta veidu un saskatīja tajā sievišķību un grāciju. Ne velti viņas attēls ir bijis uz žurnālu vāka, un topošā tēlnieka Arvīda Štrausa atveidotais M. Martinsones portrets ģipsī „Meitenes portreja" bija eksponēts III Kultūras fonda izstādē Rīgā 1936.-1937. gadā. M. Martinsone ne tikai slēpoja Gaiziņkalnā, bet bija arī tajā rīdzinieku kompānijā, kas 1936. gadā aizsāka karnevāla tradīciju. Jāpiebilst, ka 1930. gados Grostonas pagasta „Mežiņi" bija M. Martinsones mātes vecāku mājas.
Raksts „Laikā" un M. Martinsones portrets
Kad tapa I. Kalnāres „Sniega Roze", M. Martinsone vēl bija Latvijā. M. Martinsones vīrs – slidotājs Alfons Bērziņš – tika arestēts 1945. gadā un 10 gadu pavadīja izsūtījumā. 1948. gadā M. Martinsone Vācijā pievienojās norvēģu olimpiešiem un it kā šīs valsts komandas dalībniece tālāk kopīgi lidoja uz Šveici, uz olimpiskajām spēlēm Sanktmoricā. Kopš 1950. gadu sākuma M. Martinsone dzīvoja ASV, bija precējusies ar Jāni Arnoldu Turķi. Vēlākajos gados viņa vairākas reizes viesojās Latvijā. 2010. gadā, gatavojot izstādi „Slēpes paliksim zem kājām", kuras nosaukumam izmantotas I. Kalnāres dzejas rindas (viņa pati arī labprāt slēpoja) un meklējot materiālus par M. Martinsoni un A. Štrausa veidoto portretu, publicēju rakstu arī ārpus Latvijas iznākošajā laikrakstā „Laiks". Atsaucoties uz paseno interesi par M. Martinsoni, pagājušā gada nogalē Ilze Beiniķe no Ņujorkas Madonas muzejam piedāvāja un arī kārtoja ar gleznas dāvināšanu saistītos jautājumus.
„Tad citi nāks un skatīsies…"
Māksliniece Erna Geistaute (1911-1975) ir rīdziniece, pat nebūdama 15 gadu veca, viņa iestājās Mākslas akadēmijā. Ļoti interesantas ir E. Geistautes atmiņas par studiju laiku, līdztekus daudziem citiem materiāliem tās glabājas Rakstniecības un mūzikas muzejā. Staigājot pa mākslas muzeju, viņa iztēlojās, ka reiz tā varēs gleznot: „Kad būšu mirusi, tad citi nāks un skatīsies manī tāpat kā es tagad, būdama pilna ilgu ko lielu veikt." Kā Kultūras fonda stipendiāte māksliniece apmeklēja mākslas centrus vairākās Eiropas valstīs, zīmēja žurnālam „Atpūta", rakstīja kritiskus rakstus par mākslu, paspēja Rīgā izstādīt savus darbus. 1944. gadā emigrēja uz Vāciju, pēc tam pārcēlās uz Dāniju. Mākslinieces personālizstādes bijušas Kopenhāgenā, Upsalā. Viņa ir arī viena no izstādes „Latviešu māksla Rietumeiropā" organizētājām Kopenhāgenā 1958. gadā. Viņas radošais veikums pieder pie Latvijas mākslas mantojuma.
„Māte un bērns"
M. Martinsones (Turķes) portrets ar dēlu Selgaru (1955-2012) gleznots 1956. gadā. Tajā laikā E. Geistaute (oficiālajos dokumentos – Erna Matilde Kovaļevska) dzīvo Veilhaimā (Vācija). Dokumentu izpēte liecina, ka E. Geistaute ir aizpildījusi vairākas muitas deklarācijas par savu darbu sūtīšanu uz ASV, starp tām arī par gleznām „Māte un bērns", kas ar šādu nosaukumu ir vismaz divas. Vēstulē E. Geistautei 1956. gada nogalē J. Turķis min, ka gleznas saņēmis. Mākslas darbu sūtīšana/saņemšana arī tad nav vienkārša, gleznas, neraugoties uz konsula apliecinājumu, aizturētas muitā, ir bijis nepieciešams eksperta atzinums, ka tie ir oriģināli, ka J. Turķis nav mākslas darbu tirgotājs. Vēstulē viņš uzsver, ka ir ļoti apmierināts ar sievas gleznu izvēli un pateicas māksliniecei. Pēc Selgara nāves glezna palika M. Martinsones ilgu gadu draudzenes Mildas Vītolas īpašumā, un tagad tā ir atradusi mājvietu Madonas muzejā. Savukārt minētā izstāde „Slēpes paliksim zem kājām", kam māksliniecisko noformējumu veidoja Vita Mālniece (1960-2011), joprojām ir ceļojošo izstāžu piedāvājumā.
10.03.2017.