Nupat būs klāt visu mīlētāju diena, ko ierasts atzīmēt ar ziediem, mīļām dāvaniņām un klusu atzīšanos. Tikmēr pērn, tieši Valentīna dienā, norisinājās kāds skaļāks pasākums ar mērķi uzstādīt pasaules Ginesa rekordu – „Vislielākais vienlaikus lidojumā gaisa balonā salaulāto pāru skaits", kurā salaulājās 50 pāru no Latvijas. Laulību ceremoniju vienam no dalībnieku pāriem vadīja arī Ērgļu novada dzimtsarakstu nodaļas vadītāja BAIBA CIELĒNA. Mūsu sarunas laikā ieskanas atziņa – lai gan mīlestība patiesi ir lidojums, patiesais jūtu garants ir laulības saišu noslēgšana.
– Es teiktu, ka pasākums neizdevās, jo pievīla laikapstākļi. Atsaitēs lidojām te augšā, te lejā, bet pavisam augstu gaisā nepacēlāmies. Lai noturētu gaisa balonu, tajā visu laiku tika pūsts karstais gaiss – tajā brīdī balona grozā esošie jau neko nedzirdēja, līdz ar to ceremonijā jaunlaulātajiem necik izjustu vēstījumu neizdevās nodot. Bet uzsvars jau bija uz pasākuma ekstrēmo ievirzi, Ginesa rekordu. Mūsu gaisa balonam bija ļoti atraktīvs pilots no Krievijas. Pēc izkāpšanas no balona bija vesela ceremonija – tika nodedzināta matu šķipsna, ko nodzēsa ar šampanieti, un mums izsniedza sertifikātus, krustīja par baroniem un baronesēm. Zīmīgi, ka arī šogad gaidāmas īpašas kāzas – mana bijusī Rīgas kolēģe arī ir lūgusi novadīt viņai laulību ceremoniju gaisa balonā, – pastāsta Baiba Cielēna.
– Vai daudzi pāri mūsdienās izvēlas ekstrēmākas ieceres, kā padarīt savu kāzu dienu īpašu?
– Esmu ar mieru laulāt dažādās vietās, esam elastīgi, lai tikai nav jādara kas tāds, kas jau varētu apdraudēt cilvēka veselību vai dzīvību. Bet šajā pāra īpašajā dienā cenšos būt pretimnākoša. Ir pāri, kas sarakstās tepat kabinetā un neko vairāk negrib, ir pāri, kas šai ceremonijai piegriež lielu vērību. Jāteic, arvien biežāk pāri izvēlas izbraukuma laulību ceremonijas, piemēram, Jumurdas muižā, Brakos, Meņģeļos. Pagājušajā gadā laulāju zināmu pāri Meņģeļos, viņu izvēlētā vieta bija koka skatuvīte brīvā dabā. Bet kāds atai dienā bija lietus! Man bija žēl mammu un vecmammu, kurām vajadzēja stāvēt lietū, bija žēl arī līgavas, jo problēmas sagādāja slidenā koka grīda. Jaunie pāri vēlas savu dienu padarīt īpašu; ja tam pieiet tā pragmatiski un zinot citu kolēģu nostāju – āra laulību ceremonijām ir noteikti jāpatur prātā kāds rezerves variants. No mūsu puses ir jādomā arī par dokumentāciju, papīriem, kas būs jāuzglabā, – tur nedrīkst nekas salīt.
– Kas kāzu ceremonijā piedod to īpašo lidojumu? Kā tai gatavojaties?
– Pats pirmais pāris, ko salaulāju, bija tāds, ka man šķita – no viņu enerģijas un mīlestības varētu ražot elektrību. Protams, ļoti īpašas ir bijušas tuvinieku kāzas. Brāļa kāzās gan laulāja mana vietniece, bet palīdzēju organizēt, tāpat arī brālēnam vadīju ceremoniju, bet dokumentāli visu noformējām jau pirms tam pie manas vietnieces.
Gatavojoties viss ir ļoti atkarīgs no paša pāra, ko viņi grib no ceremonijas. Daži ir nodzīvojuši kopā gadiem, ir jau kopīgi bērni, tad neteiksi, ka „jūsu baltā mīlestība ir uzplaukusi" – tur jau viss ir pilnā plaukumā (smaida). Ir dažādi scenāriju uzmetumi, ko katram gadījumam pielāgoju. Ērgļu novadā varbūt to laulību ceremoniju nav nemaz tik daudz, esmu runājusi ar kolēģēm, kas novērojušas – vienās kāzās vienu un to pašu cilvēku redz par liecinieku, nākamajās – par viesi, tad ir kā ir ar to atkārtošanos. Man laulību ceremonijās patīk izmantot dzeju, īpaši Ziedoņa dzeju. Viņš daudz rakstījis par mīlestību, un tā savdabīgi rakstījis. Atceros, kad skolas laikā bija obligāti jālasa viņa epifānijas, daudz kas šķita nesaprotams. Tagad, ar pieaugušā acīm raugoties, šķiet – cik interesantos un atšķirīgos vārdos viņš šīs izjūtas ietērpis!
– Mūsdienās atsevišķi pāri gan nereti uzskata, ka ar mīlestību arī pietiek un laulības tāds papīrs vien ir.
– No savas pieredzes redzu, ka laulības vairāk stabilizē, pāros rada nopietnību. Ja esat vīrs un sieva, pēc pirmā strīda tomēr tik vieglu prātu neaizskriesit katrs uz savu pusi. Laulība uzliek savus pienākumus, gan likumiski, gan morāli. Uzskatu, ja cilvēkiem ir kopīgi bērni, laulība nepieciešama arī, lai sakārtotu mantiskās attiecības. Paziņu lokā daudzi pēdējo gadu laikā tieši ir izlēmuši stāties laulību saitēs – brālis, brālēns, tēva brālis. Visa ģimene ir pie vietas (smejas).
– Kādas sadzīves tendences novērojat savā darbā?
– Laulību skaits ar katru gadu aug. Jāsecina, ka dzimušo ir divreiz mazāk nekā mirušo. Tāds ir tas dzīves gājums. Kā jau visā Latvijā – dzimstības un mirstības tendences ir līdzīgas. Tomēr ir arī daudz jauniešu, kas atgriežas un vēlas saistīt savu dzīvi ar šo pusi. Protams, ir jābūt ļoti lielai uzņēmībai, lai kaut ko izveidotu, jo valsts, pašvaldības sfērā nodarbinātība ir maza, darbavietu ir tik, cik nu ir. Lai privāti ko izveidotu, vajag lielu uzņēmību, bet prieks, ka šādi jaunie cilvēki atrodas.
– Arī jūs esat atgriezusies savos dzimtajos Ērgļos. Pastāstiet par šo izvēli!
– Pabeidzu Ērgļu vidusskolu, izdomāju mācīties Latvijas Universitātes Juridiskajā fakultātē, gribēju kļūt par juristi. Mācījos vakara nodaļā un paralēli strādāju tiesās. Krimināllietas mani tomēr vairāk ieinteresēja, arī atalgojumam bija sava loma, jo tiesā tas ir mazāks, tādēļ izdomāju iet uz policiju. Šķita – uz pāris gadiņiem, bet nu jau tas ir ievilcies uz 10 gadiem. Darbu policijā joprojām saucu par savu pamatdarbavietu. Sāku 2006. gadā kā izmeklētāja, strādāju katru dienu. Dzīve pamainījās, nodibināju ģimeni, piedzima bērniņš, un atnācu atpakaļ uz dzimtajiem Ērgļiem. Kad bērna kopšanas atvaļinājums bija pagājis, bija jādomā, ko darīt tālāk. Mazliet pamainīju darbu, tagad strādāju par Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Rīgas Latgales iecirkņa Operatīvās vadības grupas vecāko inspektori; tas dod iespēju strādāt maiņu grafikā. Strādāju katru ceturto diennakti, no pulksten 8 līdz nākamās dienas pulksten 8. Līdz Rīgai jau vēl jāaizbrauc, tādēļ parasti mostos pulksten 4. Esmu maiņas vecākā, koordinēju grupas darbu, pieņemu lēmumus, dodu izsaukumus. Reizēm ir grūti tieši kā sievietei, jo pārsvarā manā pakļautībā strādā vīrieši, un tad ir jātiek galā. Lai klausa un rīkojas, jo ir jārīkojas ļoti ātri – dažreiz sekundes un minūtes var izšķirt visu. Resursu ir ļoti maz, pa visu lielo rajonu ir tikai viena ekipāža, tie ir divi cilvēki. Mūsu apkalpojamā teritorija ir tirgus, dzelzceļa stacijas rajons, līdz Dienvidu tiltam, kur ir pats „labākais" kontingents. Noziedzības ziņā mūsu iecirknis ir apmeklētākais, ir 1. vietā reģistrēto notikumu skaita ziņā. Mūsu rajonā pārsvarā ir izplatītas narkotikas, tam līdzi nāk zādzības, tāpat alkohola lietošana, ģimenes konflikti, to rezultātā arī dažādi miesas bojājumi – gan ar dūrēm, gan nažiem. Tomēr šis darbs man patīk, katrs atklāts noziegums sniedz gandarījumu un taisnīguma izjūtu.
Ar laiku nāca piedāvājums strādāt Ērgļu novada dzimtsarakstu nodaļā, jo tas saistīts ar likumdošanu, un obligāta prasība ir augstākā juridiskā izglītība, kas man ir. Šeit strādāju amatu apvienošanas kārtībā, jo darba apjoms ir samērā mazs, pietiek ar pusslodzīti, līdz ar to piedāvājumam piekritu.
– Pēc maiņas dežūrdaļā Rīgā uz Ērgļiem noteikti atbraucat kā uz miera ostu.
– Ērgļi un Rīga tiešām ir divi pretstati. Jaunieši gan arī šeit noteikti zina, kas ir narkotikas, bet ne tik lielā mērā. Te nav izplatīts, ka kompānijas klaiņotu pa ielām, būtu izteikti jābaidās no uzbrukumiem. Piemēram, Rīgā iziet uz ielas tajā pašā Kalna ielas rajonā – tas ir kā parakstīt sev spriedumu.
Policijā ir daudz netīru lietu. Tādēļ arī darbs dzimtsarakstu nodaļā ir kā pretstats, jo šeit izejam cauri cilvēka dzīves ritumam, no dzimšanas līdz pat miršanai. Šis darbs ir morāli gaišāks.
– Kā aizvadāt savu brīvo laiku?
– Mans nelielais hobijs-darbiņš ir aerobikas nodarbību vadīšana, ar ko nodarbojos, kopš piedzima bērniņš. Trenēju meitenes tepat Ērgļos un arī Sidrabiņos. Savulaik pabeidzu Aerobikas asociācijas kursus, varu pasniegt spēka aerobiku. Tas agrā jaunībā vienkārši aizrāva, mani interesē sports ne profesionālā izpausmē, bet kā brīvā laika pavadīšanas iespēja. Man patīk pilnveidoties un vienmēr tupināt mācīties.
Dzīvojam kopā ar vecākiem dažus kilometrus ārpus Ērgļiem, viņiem ir zemnieku saimniecība, lauku mājas. Daudz saimniecībā palīdzēt nevaru, jo visvairāk brīvo laiku aizņem tas, ka esmu mamma uz pilnu slodzi sešgadniekam. Saprotu, ka dažreiz viņu darba dēļ mazliet apdalu, tāpēc mēģinu, kolīdz ir brīvs laiks, to visu veltīt viņam – kaut kur izbraucam, paceļojam, izbaudām laiku divatā. Puika man ir dejotājs, sestdien dejos „Madonas valsī". Tāpat mēs bieži braucam uz kino Madonā, kad rāda multfilmas. Madonā ir pat 3D, tādēļ, salīdzinājumā ar Rīgas kinoteātriem, cenu ziņā esmu sajūsmā. Jāteic, ka iespējas ir visur, vien jāmāk tās izmantot, un jāprot arī neuzlikt sev robežas visam tam, ko spējam izdarīt.
10.02.2017.