Aizvadītajā, 2016., gadā apritēja 25 gadi, kopš Sarkaņu pagasta pārvaldes sekretāre INGA BĀRBALE sāka strādāt pašvaldībā. Deviņdesmito gadu sākums bija lielo pārmaiņu laiks, kad Latvija atguva valstisko neatkarību, mainījās saimniekošanas modelis un beidza pastāvēt daudzi kolhozi un padomju saimniecības. Tad pirmo reizi izjutām, ko nozīmē bezdarbs, kad bija jāpriecājas par katru darba piedāvājumu.
Inga no darba nekad nav vairījusies, tāpēc tad, kad viņu uzaicināja pastrādāt pagastā par mašīnrakstītāju, piekrita, kaut labi apzinājās, ka tas ir līgumdarbs un nav zināms, vai tiks izveidota pastāvīga štata vienība.
Ingas dzīvesstāsts ir interesants arī ar to, ka viņa ir dzimusi un uzaugusi Madonā, bet pēc skolas beigšanas nolēma kļūt par agronomi un savu sapni, 1988. gadā absolvējot Smiltenes sovhoztehnikumu, īstenoja.
– Jā, esmu dzimusi madoniete, bet Sarkaņos dzīvoja mana vecmamma un mammas māsa. Tur strādājot pavadīju visas vasaras. Vajadzēja nopelnīt arī brīvpusdienas. Strādāju „Spridzēnu" siltumnīcās, lidlaukā un citur. Kā mamma vēlāk smējās, es no pilsētnieces pamazām esot pārvērtusies par laucinieci. Katrā ziņā mana izvēle kļūt par agronomi nevienu nepārsteidza. Ne mirkli neesmu nožēlojusi, ka savu dzīvi esmu saistījusi ar Sarkaņiem un tikai te esmu strādājusi. Pēc Smiltenes sovhoztehnikuma beigšanas sāku strādāt „Sarkanajā starā" par agronomi (biju saimniecības stipendiāte) un vēlāk – par dispečeri. Kolhozu laikos man bija uzticēts arī vēlēts amats – arodkomitejas priekšsēdētāja. Šajos gados esmu labi iepazinusi Sarkaņu puses ļaudis un domāju, ka arī mani labi pazīst.
Esmu apmierināta ar cilvēkiem, kas man ir apkārt. Lai visiem ir laba veselība un spējam labo saskatīt otrā, darīt otram to, ko gribētu, lai tev labu dara.
– Un tad jums tika piedāvāts darbs pagastā.
– Par to man jāpateicas toreizējam pagasta padomes priekšsēdētājam Andrim Trečakam, kas mani pieņēma darbā pašvaldībā, un tā es visus šos gadus te arī strādāju. Sākumā par mašīnrakstītāju, vēlāk par lietvedi, bet 1994. gadā man tika uzticētas visas dzimtsarakstu lietas, bet divus gadus vēlāk – bāriņtiesas locekles pienākumi. Līdz Madonas novada izveidei 2009. gadā veicu arī notariālās darbības.
Kad tika ievēlēta Madonas novada dome un izveidotas pagastu pārvaldes, man bija jāizšķiras, ko turpmāk darīt. Es izvēlējos pagasta pārvaldes sekretāres pienākumus, kaut gan tas nebūt nav tik viegli, kā varbūt kādam no malas šķiet. Strādājot šo darbu, ir ļoti daudz jāzina.
Protams, visiem labs nekad nebūsi, citreiz ir jānorij arī kāds sarūgtinājums, gadās jau visādi, bet dzīvē es cenšos būt optimiste.
– Vai pēc darba saimniecībā jums bija viegli apgūt jaunos darba pienākumus, iejusties kolektīvā?
– Kolektīvs ir atsaucīgs, arī ar priekšsēdētājiem – gan Andri Trečaku, gan Andri Simtnieku – izveidojās laba sadarbība, bet neslēpšu – pats sākums patiešām bija grūts, daudz ko nesapratu. Ņemšanās ar papīriem tomēr ir pavisam kas cits, nekā, pildot agronoma pienākumus, ar motociklu apbraukāt visus laukus un tīrumus. Taču pamazām viss tika apgūts. Apmeklēju dažādus kursus, zināšanas papildināju arī pastāvīgi. Studējot neklātienē Gulbenes juridiskajā koledžā, esmu ieguvusi pirmā līmeņa augstāko izglītību. Nekautrējos padomu paprasīt arī kolēģiem citos pagastos.
Liels paldies man ir jāsaka Anitai Biķerniecei. Viņa tik tiešām man ļoti daudz iemācīja un palīdzēja. Laikā, kad Anita Ļaudonā vadīja dzimtsarakstu nodaļu, mums izveidojās ļoti jauks kontakts, un šī sadarbība turpinājās visus šos gadus līdz brīdim, kad pagājušā gada izskaņā viņa negaidīti tika aizsaukta mūžībā. Ļoti ceru, ka šo manu pateicības apliecinājumu viņa sadzird arī tur tālumā…
– Kas, veicot sekretāres pienākumus, patīk visvairāk, vai to uzskatāt par savu sirdsdarbu?
– Darbs ir ļoti interesants, turklāt man ļoti patīk strādāt ar cilvēkiem. Cilvēki jau visbiežāk pagasta apmeklējumu sāk tieši ar sekretāres kabinetu. Neviena diena jau nav vienāda.
Pa šiem gadiem daudz kas ir mainījies. Kad sāku strādāt pašvaldībā, viss bija jāpārraksta, izmantojot lielās rakstāmmašīnas. Ja gadījās kļūdīties, viss bija jāpārraksta no jauna, jo neko izlabot nevarēja. Vēlāk jau bija pieejamas modernākas rakstāmmašīnas ar korektoru, kad burtu kļūdas varēja izlabot, bet arī tas ar iespējām, ko mūsdienās paver dators, protams, nav salīdzināms.
– Šis gads iezīmēsies arī ar pašvaldību vēlēšanām 3. jūnijā. Pastāstiet, lūdzu, par savu pieredzi, daudzus gadus darbojoties vēlēšanu komisijā.
– Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas vēlēšanu komisijā esmu darbojusies vairāk nekā 20 reižu gandrīz visās Saeimas un pašvaldību vēlēšanās, tāpat parakstu vākšanā –
gan kā locekle, gan kā sekretāre.
Tagad pēc administratīvi teritoriālās reformas vēlēšanu iecirkņu komisiju izveide pagastos ir nedaudz mainījusies – tās pirms katrām vēlēšanām tiek veidotas no jauna. Tiek izsludināta pieteikšanās uz vēlēšanu iecirkņu komisijas locekļa amatu (60 dienu pirms vēlēšanām), un katrs, kas atbilst izvirzītajām prasībām, var uz to pretendēt. Pieteikumus izskata Madonas novada vēlēšanu komisija, kas arī apstiprina iecirkņu komisiju sastāvu.
Domāju, ka arī šogad pieteikšos darbam vēlēšanu iecirkņa komisijā. Man patīk būt notikumu vidū. Vēlēšanu dienā esam pirmie, kas uzzina vēlēšanu rezultātus pagastā. Tā ir karstākā ziņa, kas interesē visus.
Strādājot vēlēšanu iecirkņa komisijā, uzticētos pienākumus veicam godprātīgi. Es pat nevaru iedomāties, ka vēlētāju nodotās balsis varētu tikt saskaitītas neprecīzi, kādam deputāta kandidātam vai partijas sarakstam par labu. Iecirkņu komisijā taču strādā septiņi locekļi, cilvēki ar dažādiem politiskajiem uzskatiem. Varu tikai pabrīnīties, ka Latvijas vēsturē šāds atgadījums tomēr ir bijis, bet arī tad to nav izdevies noslēpt.
– Pastāstiet, kā notiek balsu skaitīšana – vai joprojām to darāt ar rokām?
– Beidzamajās Saeimas vēlēšanās pirmo reizi izmantojām skeneri. Nedaudz uztraucāmies, kā nu būs, bet viss noritēja diezgan gludi. Elektroniski tika saskaitītas gan par partijām nodotās balsis, gan visi plusi un svītrojumi, un tas prasīja mazāk laika.
– Kādi ir jūsu vērojumi – kas pa šiem gadiem Sarkaņos ir mainījies?
– Krietni mazāk palicis cilvēku, turklāt iedzīvotāju skaits gadu no gada turpina samazināties. Kad sāku strādāt pašvaldībā, iedzīvotāju skaits Sarkaņu pagastā pārsniedza 2000, bet tagad to ir ap 1400. Deklarēto iedzīvotāju skaitu diezgan būtiski ietekmēja arī Rīgas domes lēmums galvaspilsētā ievērojami palielināt nekustamā īpašuma nodokli par tiem dzīvokļiem, kuros neviens nav deklarēts. Tas rosināja šo dzīvokļu īpašniekus atļaut savā īpašumā deklarēties īrniekiem, un šo iespēju izmantoja arī daudzi jaunieši no mūsu pagasta.
Mums – gan skolas kolektīvam, gan pārvaldes darbiniekiem, gan iedzīvotājiem – visgrūtāk, protams, bija pārdzīvot Sarkaņu pamatskolas slēgšanu. Tas bija smags periods mums visiem. Vienīgais mierinājums, ka atjaunotās un siltinātās skolas ēkas neies zudībā, tās tiek izmantotas amatu skolai un muzejam. Priecē, ka tur notiek dažādas aktivitātes, kas ir ļoti labi apmeklētas.
Varbūt savulaik attiecībā uz skolu mums vajadzēja rīkoties citādāk, to pārcelt uz uzcelto bērnudārza ēku. Grūti gan pateikt, vai arī tad skolu izdotos saglabāt. Valsts politika izglītības jomā ir vērsta uz izglītības iestāžu tīkla optimizāciju. Būtiska nozīme ir arī Madonas un Cesvaines tuvumam. Beidzamajos gados skolēnu skaits bija samazinājies līdz 40, un mācības notika arī apvienotajās klasēs.
Joprojām neizmantota stāv nupat pieminētā, kolhozu laikos uzceltā bērnudārza ēka. Savā ziņā mums ļoti neveicās, jo līdz bērnudārza darba uzsākšanai pietrūka pavisam maz. Bija sapirktas mēbeles un cits aprīkojums, vēl tikai vajadzēja pieslēgt apkuri. Bet tad sākās kolhoza likvidācijas un privatizācijas process, viss tika izpārdots, un pēc tam šo ēku pārņēma ciema padome.
Vienu brīdi pavisam nopietni apsvērām uz turieni pārcelt pagasta padomi, sākām vienu spārnu pat remontēt, bet tad nāca „Bankas Baltija" krahs, un ievērojamus līdzekļus zaudēja arī Sarkaņu pagasts. Naudas, lai turpinātu remontu, vairs nebija. Kā paši spriedām, varbūt bērnudārza ēkai savulaik tika izvēlēts ne tas nosaukums – „Sapnis", varbūt tāpēc tai joprojām nav rasts pielietojums, lai tā kā sapnis arī paliktu. Pavisam cerības par vismaz viena spārna atjaunošanu gan neesam atmetuši, varbūt tur tomēr reiz tiks atvērtas bērnudārza grupiņas.
– Pēc visa spriežot, jūsu dzīvē darbam ir ļoti liela nozīme, bet kā ar brīvo laiku – vai ir arī kādi vaļasprieki?
– Man patīk spēlēt teātri. Mums ir visbrīnišķīgākā režisore. Gunta Apele prot mums piemeklēt vispiemērotākās lomas. Spēlēt teātrī es sāku tad, kad režisore bija Sarmīte Zīle. Viņa uzaicināja piedalīties vērienīgās lugas „Somu pirts" iestudējumā, uzskatot, ka dzīvelīgo kolhoza sekretāri vislabāk spēšot atveidot es. Un kopš tā laika jau daudzus gadus reizi nedēļā eju uz teātra mēģinājumiem, kur mūs gaida režisore Gunta Apele. Patlaban gatavojamies teātru skatei Alūksnē, kas notiks 11. februārī.
Bet vasarā man patīk arī makšķerēt.
27.01.2017.