Gada nogalē ierasts atskatīties uz aizgājušajiem darbiem un vētīt nākotnes ieceres. Vēl iepriekšējos svētkus – 18. novembri – atzīmējot, Madonas novada Atzinību par nesavtīgu darbu Ošupes pagasta labklājības un attīstības veicināšanā saņēma Ošupes pagasta pārvaldes vadītājs AIGARS ŠĶĒLS. Novada mērogā izteiktajai atzinībai pamatā jau tomēr ir cilvēku pozitīvais vērtējums par sava pagasta vadītāja darbu.
– Nenoliegšu, tas man bija liels pārsteigums, nebija ne mazākās nojausmas, ka kaut kas tāds varētu notikt. Izjūtas dalītas. No pagastu pārvalžu vadītājiem vairāk vai mazāk ikkatrā pagastā vadītājs ir redzeslokā. Īsti varbūt tā nejūtos, ka būtu kaut ko darījis īpaši citādāk, kā citi mani kolēģi. Paldies cilvēkiem, kas ierosināja un mani izvirzīja Atzinības saņemšanai, paldies arī lēmējvarai, kas akceptēja. Tas ir augsts novērtējums, – uzrunāts pauda Aigars Šķēls.
– Iepriekš ar laikrakstu „Stars" plašāka saruna jums bija pirms septiņiem gadiem, kad nupat kā bijāt apstiprināts par Ošupes pagasta pārvaldes vadītāju. Ar kādām domām atskatāties uz šo laiku?
– Ir jau laiciņš pagājis, šobrīd sāk pārņemt domas, ka vairāk varbūt jāsāk virzīties uz citu pusi. Kādu laiku pilnībā biju atgājis no darbiem savā zemnieku saimniecībā „Miglas", bet dzīve pamudināja atgriezties pie tā un darīt ko vairāk. Brīžiem ir zināms diskomforts, kad kādā pēcpusdienā nedaudz jāaizšmauc no pagasta pārvaldes, lai pasēdētu traktorā un uzartu zemi. Ja diskomforts radīsies vēl lielāks, būs vien jāizvēlas par labu saimniecībai, jo gribas kaut ko atstāt arī saviem puikām. Viņi jau ir paaugušies, vienam ir pavisam liela interese par to visu.
– Runājot par jūsu darbu Ošupes pagasta pārvaldē, visbiežāk tiek uzsvērts, cik tam pieejat cilvēcīgi un atsaucīgi, ka esat tendēts uz attīstību it visās jomās –
kultūrā, sportā, sadzīvē.
– Tas, protams, ir arī aktīvo līdzcilvēku nopelns. Kultūras dzīvē darbojas pašdarbnieku kolektīvi, kas spēj pulcēt pilnu zāli skatītāju, kamēr nereti pat kāda augstākas raudzes mākslinieka uzstāšanās nav tik kupli apmeklēta. Pats esmu saistīts ar visiem pašdarbības kolektīviem, jo darbojos tai vietā pie podziņām (pasākumu apskaņošana un gaismas. – Aut.). Cits spēlē ģitāru, cits dzied, cits makšķerē vai iet medībās. Šis ir mans vaļasprieks. Pogu spaidīšana man aizgājusi gandrīz vai profesionālā gultnē, esmu arī sācis to sniegt kā ārpakalpojumu – sākot ar vietējiem skolas pasākumiem, beidzot ar uzstāšanos citos kultūras namos. Saprotu, ka pašvaldība nevar atļauties visu, ko sirds kāro, tādēļ ļoti liela daļa aparatūras ir mans privātais aprīkojums, daļa – ciemata vajadzībām iegādātais. Saliekot to visu kopā, varam nodrošināt jebkuru estrādi. Esam diezgan novadu izbraukājuši, jāsecina, ka dažviet atmosfēra ir vēsāka, kamēr Ošupes pagastā cilvēki ir kāri tvert kultūras pasākumus.
Sporta dzīvē ir izdevies gan piesaistīt daudz investīciju, gan sakārtot sporta bāzi. Ir laba apstākļu sakritība, ka vienam zēnam Lubānā, kā smejos, zibens iespēris un dzīve ļoti izteikti ap futbolu grozās. Būs jau otrs gads, kopš Degumnieku pamatskolā zēnus trenē futbolā. Zāles kvalitāte un izmērs ir atbilstošs, bērni šeit trenēties sabrauc no Lubānas, Barkavas un Degumniekiem. Šogad futbola komanda debitēja uz lielā laukuma Ziemeļaustrumos un starp septiņām komandām ieguva bronzu. Šis bija pirmais gads, kad futbola laukums iedzīvojās īsti tam mērķim, kam tas tika izveidots. Tika uzlikti lielie vārti, uzbūvēta krāsojamā līniju mašīna, nākamgad plānā ir uzlikt soliņus spēlētājiem. Šeit jau sāk nākt iekšā futbola federācijas spēles. Mūziķu valodā runājot, viņiem ir raiderītis, kas jānodrošina (smejas), tādēļ laukumu jāturpina attīstīt, bet šādas spēles savukārt nodrošina skatītājus, mazajiem tā ir iespēja paskatīties un varbūt – uz kaut ko tiekties.
Sadzīves jomā prieks ir par katru līdz galam novestu projektu. Par pirmajiem, protams, bija lielāks prieks, pēc tam jau nāca pieradums (smejas). Nevaru kādu darbu īpaši uzsvērt, katram projektam ir izdzīvots līdzi. Vienubrīd bijām aktīvi celtnieki, tad sīki pārzināju ventilācijas nianses, kā darbojas baseina filtrācijas procesi, sūkņi un tamlīdzīgi. Tad četrus gadus biju speciālists ūdenssaimniecībā, tagad – meliorācijā. Pašvaldībā šogad pabeigts viens meliorācijas projekts, otrs ir procesā, tam vajadzētu tikt pabeigtam nākamgad. Tad jau sāksim būvēt pagasta ceļus. Degumnieku pamatskolā pašu spēkiem plānots izveidot dienesta viesnīcu. Ja vēl zvaigznes pareizi sastāsies, pavisam drīz interesantas lietas varētu notikt Degumnieku lidlaukā.
– Ir pamanāma jūsu nostāja, ka pagasta izaugsme jāizjūt arī Ošupes pagasta pamatam un „maizes klēts" gādātājam – lauksaimniekiem.
– Pēdējos gados vislielākās investīcijas nenoliedzami bija ūdenssaimniecībā. Degumnieku ciemā tika ieguldīts pusmiljons, Ošupē – vairāk nekā 200 000 eiro. Tāpat bijušas investīcijas skolā – uz sporta zāli, stadionu, skolas siltināšanu. Tur var nodalīt, ka tas ir sabiedriskais sektors. Bet ūdenssaimniecība ir investīcija atsevišķiem iedzīvotājiem. Tādēļ liels prieks, ka ir meliorācijas un autoceļu līdzekļi, kas sniegs vairāk iespēju attālākiem uzņēmējiem un zemniekiem. To laiku, kamēr pastrādāju Dzelzavā, varu mazliet salīdzināt. Kopumā Dzelzavas pagastā iedzīvotāju skaits ir tāds pats kā pie mums, bet no 1200 pagasta iedzīvotājiem 800 dzīvo Dzelzavā, 200 – Aizpurvē, un tad ir kādas pārsimt cilvēku atsevišķās viensētās laukos. Mums no 1200 cilvēkiem kādi 200 dzīvo Degumniekos, ap 80 – Ošupē, pārējie visi – ap tūkstoš iedzīvotāju – lauku viensētās.
Pa pagasta perimetru skaita ziņā viņu ir vairāk, bet pie „labumiem" tiek klāt tikai pastarpināti. Principā, bērni iet sakārtotā skolā, var atbraukt uz baseinu vai sporta zāli. Bet tiešā veidā ieguldījums infrastruktūrā līdz šim skāra tikai to saujiņu cilvēku, kas dzīvo ciematos.
Iespēja sakārtot pagasta ceļus mums arī ir, pateicoties lauksaimnieku sīkstumam, plānveida domāšanai un neskriešanai pakaļ ikkatrai cenu svārstībai. Līdzekļi pašvaldības ceļiem tika dalīti, ņemot vērā ražošanas objektus un lopu vienības kā prioritāti. Izejot no tā, mums tas ceļu birums var būt lielāks nekā citos pagastos, jo lopu skaits arī pēc pēdējās piena krīzes, cik zinu, netika būtiski samazināts. Ir uzprojektēti divi ceļi, domāju, tur nekādi brīnumi nenotiks, janvārī būs iepirkums, un 2017. gada būvniecības sezonas laikā šie ceļi arī tiks rekonstruēti. Nākamgad ap šo laiku, cerams, lenti jau būsim pārgriezuši. Tālāk skatīsies, kādas ir cenas, cik no tā visa sanāks, vai pietiks līdzekļu arī vēl kādam ceļam.
– Vai nederētu asfaltēt ceļu uz Lubāna ezeru?
– Šis ceļš ir Valsts autoceļu sakārtošanas programmā 2017.-2023. gadam. Mūsu ietekmes sviras ir reizi gadā aizrakstīt raudošu vēstuli, to arī darām, saņemam optimistisku solījumu, ka pagaidām līdzekļu nav, bet esošais segums tiks uzturēts lieliskā kārtībā. Pašiem tādu līdzekļu, lai šo ceļu sakārtotu, diemžēl nav, tā ka atliek turpināt gaidīt. Pirmā pievienotā vērtība asfaltētam ceļam uz Lubāna ezeru būtu tas, ka mazāk bojātu automašīnas un lauksaimniecības tehniku vietējiem iedzīvotājiem un uzņēmējiem, arī – palielinātos tūrisma plūsma.
– Kas pagastā varbūt ir palicis kā rūpju bērns?
– Sociālā politika, kas visā valstī ir vienlīdz liela problēma. Ir profesionālie bezdarbnieki un profesionāli maznodrošinātie, kuri ļoti labi zina, kas viņiem drīkst, kas nedrīkst piederēt un būt, lai saņemtu statusu. Reizēm diezgan sāpīgi, ka ir arī ģimenes, kuras cīnās, cīnās, un kādā brīdī iestājas krīzes situācija, bet viņiem īpaši jāpadomā, kā palīdzēt, jo, redz, viņš ir saņēmis 1 eiro par daudz vidējos ienākumos. Vissāpīgākais, ka (ar retiem izņēmumiem) šo „profesionālo" ģimeņu pēcnācēji ir tendēti tieši uz to pašu. Tas ir jau kopš mūsu brīvlaišanas laikiem. Mans subjektīvais viedoklis – ir radīta vai radusies sabiedrības daļa, kas ir 100% tikai un vienīgi patērētāji. Labākajā gadījumā meklēja labu algu, darbu nepiedāvāja. Sliktākajā – nemeklēja pat labu algu.
– Lauksaimnieki pat palīgus vasaras sezonā nevarot dabūt, bezdarbniekiem nevajagot tās, viņu izpratnē, mazās algas.
– Jāsaprot arī tas darba devējs. Varbūt mūs samaitāja ārkārtīgi treknie gadi, īpaši jauno paaudzi. Atceros tādus briežus, kas, nepabeiguši pamatskolu, atbrauca šeit no galvaspilsētas ar attieksmi: „Jūs te visi esat nūģi un lūzeri. Mēs „uz rokas" pelnām 500 latu (kas tajā laikā bija ļoti liela nauda), vienkārši nesot javu spaiņos." Tāds moments bija, bet celtniecības bums pārgāja. Ja nebiji pietiekami apķērīgs kaut ko klāt pamācīties vai sevi pilnveidot, ar to arī tava karjera bija beigusies. Bet stāsts „25 lati dienā" visiem ir iesakņojies. Jo cilvēks ir ar zemāku kvalifikāciju, jo pašvērtējums viņam ir augstāks. Nav jau žēl uzņēmējam varbūt samaksāt, bet vajag tos „25 latus" priekš uzņēmuma arī nopelnīt, nevis tikai atnākt un atstrādāt.
Lauksaimnieki ir mūsu ražotāji, būsim reāli, nekādi citi lielražotāji šeit nenāks. Varbūt ir kādi jaunieši ar savām idejām, samācījušies, saskatījušies zinības ārzemēs. Varbūt tepat varam žāvēt, kaltēt mūsu tonnu tonnas sēņu un ogu, kas pagaidām ik gadu tiek tirgotas svaigā veidā. Varbūt nav jākautrējas no tā, ka es pārdodu paša izgrebtu koka karoti vai ko citu. Ja tas padodas un ziemas garajos vakaros tāpat nav, ko darīt, – droši. Realizācijas vietas varētu būt tepat Lubāna informācijas centrā, sadarbībā ar ūdenstūrisma attīstības centru „Bāka", jo sadarbība mums ir laba. Pagasts un novads nebeidzas ar Aiviekstes upi, esam ļoti cieši saistīti ar Rēzeknes novadu. Arī Lubāna ezera apsaimniekošanas problēmas risinām kopā, jo nevar tā nodalīt – Madonas vai Rēzeknes problēma, tas ir jārisina kopā.
– Ko vēlētos, lai atnes jaunais gads?
– Gribētos tikai vienu – stabilitāti it visā mūsu zemītē. Tas atsauksies, pirmkārt, uz mūsu maciņiem un to, kādas domas domājam. Tās negācijas, ko vakaros rāda plašsaziņas līdzekļi, nav patīkamas. Prognozē, kāds būs Tramps un ko tagad darīs Putins. Cilvēkos tas rada diskomfortu un vēl lielāku diskomfortu – investoros. Jau tagad ir kritušies kredītreitinga punkti, taču ne tāpēc, ka valstī kas sliktāks būtu kļuvis, bet ģeopolitiskās situācijas dēļ. Savelkot to visu kopā, jāteic jau banālais vēlējums: „Lai miers virs zemes un cilvēkiem labs prāts!" Mēs nevaram norobežoties no pārējās pasaules procesiem. Mēs tomēr esam maziņi un globāli nevaram neko ietekmēt, bet tikmēr katra mazākā svārstība var ietekmēt mūs.
30.12.2016.