Šis gads RUDĪTEI OZOLIŅAI ir bijis bagāts svarīgiem notikumiem. Šogad viņa atzīmēja 30 gadu, kopš iegūta veterinārārsta profesija, un tikpat daudz, kopš strādā savā profesijā. Kad dēls jautājis, vai nav apnicis veterinārārsta darbs, viņa aizdomājusies un atbildējusi: "Nav apnicis!" Šogad arī meita Aija absolvēja LLU Veterinārmedicīnas fakultāti, bet māsa Anita pirms 35 gadiem saņēma veterinārārsta diplomu. Īpašu prieku sagādāja mazmeitiņas Paulas piedzimšana, mammas 80 gadu jubileja.
– Kas ir tas, kas notur savā izvēlētajā profesijā?
– Veterinārārsta darbs ir tāds, kas saistīts ar hobiju, jo vienmēr, cik sevi atceros, man mājās ir bijuši dzīvnieki, savā laikā – arī govs, aitas, cūkas, tagad gan – tikai suņi un kaķi. Vienmēr ir interesējusi dzīvnieku uzvedība. Protams, ir bijušas arī asaras par kādiem gadījumiem, kad kaut kas nav izdevies, bet prieka mirkļu ir vairāk. Veterinārārsta darbs ir dažāds, bet tāds, kur nav rutīnas, visu laiku ir jāmācās, nevar iesīkstēt. Medicīna tik straujiem tempiem iet uz priekšu, ka nevar atpalikt, ir jāseko līdzi. Katru gadu mums, veterinārārstiem, ir jāvāc arī kvalifikācijas punkti, un gadā to ir 10, kas nozīmē 10 semināru apmeklēšanu. Ik pēc pieciem gadiem ir jāatjauno sertifikāts.
– Kam bija noteicošā loma profesijas izvēlē?
– Jau no bērnības aptaujās man citas profesijas nav bijis, tikai toreiz to formulēju citādi – strādāšu zooloģiskajā dārzā par kopēju. Bija doma par Smiltenes tehnikumu, taču māsa atrunāja, sakot, ka šo posmu varot arī apiet. Pabeidzu vidusskolu Madonā, kur mācījos specializētajā bioloģijas klasē, un iestāties toreizējā LLA vetos nebija problēmu, jo mūs mācīja tādi skolotāji kā Daila Semberga, Janina Āriņa, Gaida Bebere, Jānis Lapers. Par profesijas izvēli domājot – droši vien tas bija tāpēc, ka vecāki dzīvoja laukos Sēlijas pusē, viņiem bija tuva daba, lauku vide, dzīvnieki. Ja dienas tika vadītas laukos, redzēju, kā saimniekoja, kā kopj lopiņus, arī es tos iemīlēju. Esmu gulējusi sivēnu aizgaldā, dzīvojusies pa trušu būriem. Bija sunīši, kaķīši, kāmīši, putniņi, truši, kas vienkārši patika. Reiz abas ar māsu mājās pārnesām odzi pudelē, ko bijām izdiņģējušas no kaimiņzēniem. Pats lielākais prieks bija tikt līdz zirgiem. No 13 gadu vecuma sāku nodarboties ar jāšanas sportu. Varbūt lauku dzīves iespaidā abas ar māsu Anitu kļuvām veterinārārstes. Esmu saskaitījusi, ka rados esam astoņi veterinārārsti. Skolas laikā gan darbojos arī interešu pulciņos – izmēģināju aušanu, keramiku, fotografēšanu, gāju mākslas skolā, pat šūšanas kursus beidzu, tomēr profesijas izvēle palika nemainīga.
– Tātad pārliecināti veterinārārsti nāk no laukiem?
– Piedzimu Jelgavā. Tā kā tētis bija virsnieks, mūsu ģimene tika devusies arī uz tālo Kamčatku, kur nodzīvojām vairāk nekā gadu. Tā kā biju maziņa, no Kamčatkas maz ko atceros, vienīgi – sniega tuneļus. Ir arī tas, ka patīk dūnu segas, bet nejūsmoju par ikriem, kas esot bijuši piena aizvietotājs. Mamma smagi saslima, mums radās iespēja atgriezties Latvijā, un devāmies uz Rēzekni. Pēc tam tēti sūtīja uz Madonu, un man bija četri gadi, kad ierados Madonā. Tā kā Madonā esmu gājusi bērnudārzā, mācījusies skolā, sevi uzskatu par pilnvērtīgu madonieti. Arī strādāju Madonā, un tas nekas, ka dzīvoju 15 kilometru no Madonas – Aronas pagasta Lauterē, kur atrodas ZS "Rudzīši".
Pārliecība, ka izvēlos profesiju visai dzīvei, vienmēr ir jāmeklē sevī, un manī šaubu nebija.
– Augstskola iedod diplomu, studentu dzīve – rūdījumu, bet pieredze nāk ar gadiem.
– Studiju gadi pagāja ļoti interesanti, jo bijām ļoti spēcīgs, gudrs, bet arī palaidnīgs kurss, biju grupā kultorgs. Studijas uzsākām 75, bet puse aizgāja prom dažādu iemeslu dēļ. Ar akadēmiskajiem un neklātniekiem augstskolu beidzām 52, savā profesijā vēl strādā 40, kas ir ļoti liels skaits. Izcēlāmies ne tikai ar mācībām. Vēl tagad pasniedzēja Anna Krūklīte saka, ka viņas laikā foršākais kurss bija tas, kas pa 4. stāva logu izmeta ledusskapi. Žurnālists Gaitis Grūtups ir uzrakstījis, kā 5. kursā ar pasniedzēju, Jelgavas teātra aktieri Edgaru Liepiņu uzņēmām filmu "Ar smaidu par špikošanu" un izlaidumā to uzdāvinājām jaunākajiem kursiem. Šogad 6. kurss ar pasniedzēju Agri Ilgažu pēc 30 gadiem uzņēma filmas turpinājumu. Bijām nacionāli noskaņoti, pa kluso aiz bieziem aizkariem svinējām gan Ziemassvētkus, gan 18. novembri, klausījāmies "Čikāgas piecīšus", "Līvus", "Pērkonu". Mēģinājām piepelnīties, lejot svecītes, apdrukājot krekliņus, kas tolaik skaitījās spekulācija. Studiju laikā apprecējos, un 4. kursa beigās piedzima dēliņš. Pateicoties pasniedzēju pretimnākšanai un kursabiedru palīdzībai, tiku galā bez akadēmiskā gada. Arī šajā jomā mūsu kurss izcēlās – kopā mums bija 27 bērni. Cik varējām, palīdzējām cits citam gan mācībās, gan bērnu pieskatīšanā. Manai auklītei mazajā koju istabiņā reizēm vajadzēja pieskatīt piecus bērnus. Studiju gados daudz deva prakses, devos pastrādāt arī Ventspils pusē. Mūsu kurss joprojām turas kopā, regulāri rīkojam salidojumus, neļaujamies rutīnai. 35 gadus joprojām esmu kultorgs.
– Kā, gadiem ejot, ir mainījies veterinārārsta darbs?
– Pēc studijām sāku strādāt par galveno veterinārārstu saimniecībā "Viesiena", jo mācījos kā "Viesienas" stipendiāte. Nevēlējos, lai valsts sadalē tieku nosūtīta kaut kur prom, vēlējos atgriezties, jo man Madona patīk. Kā jaunajai speciālistei klājās pagrūti, jo darbs bija ar liellopiem. Tas, ko mums mācīja, bija pavisam kas cits, salīdzinot ar to, ko fermās redzēju. Smagas govju dzemdības, grūsnības izmeklēšana, izsaukumi naktīs, svētkos, dežūras. Kā tas ietekmē veselību, veterinārārsti zina. 1991. gadā piedzima meita. Sākās arī pārmaiņu laiks, kad no sociālisma tikām iemesti kapitālismā. Tomēr bija grūti izdzīvot, jo bērni mazi, sabrūkot paju sabiedrībām, pastāvīga darba nebija, zemniekiem nebija naudas, ar ko norēķināties par veterinārajiem pakalpojumiem, īpašnieki bija neapmierināti, ka jaunajos laikos par visu ir jāmaksā. Kad citu profesiju ļaudis streikoja, prasīja lielākas algas, privāto prakšu veterinārārsti daudz ko darīja par baltu velti. Veterinārārsti bija atbildīgi par visu – kvalitatīvu pienu, gaļu, analīzēm. Paši darījām, paši sevi kontrolējām. Tikai tagad viss ir sakārtots, ka īpašnieks ir atbildīgs par savu ganāmpulku, par kvalitatīvu produkciju, ka leikoze, bruceloze jāpārbauda reizi trijos gados, esam brīvi no tuberkulozes, tā jāpārbauda tikai vaislas dzīvniekiem utt. Tiesa, daudzas slimības ir ievazātas.
– Kā pamazām notika pārorientēšanās par mazo dzīvnieku veterinārārsti?
– Kad 90. gados pašai saslima kucīte, sapratu, ka ir nepieciešama specializēta palīdzība. Toreiz palīdzību atradu pie kursabiedra Jāņa Beinerta. 2000. gadā pabeidzu mazo dzīvnieku veterinārijas kursus Jelgavā, stažējos pie Adrijas Keišas klīnikā Rīgā, bet pēc gada uzsāku darbu veterinārajā ambulancē pie Ģirta Vējiņa. 2005. gadā turpināju darbu jau kā mazo dzīvnieku veterinārās ambulances īpašniece. Mēs, mazo dzīvnieku ārsti, sadarbojamies, aktīvi darbojas Ilonas Brokas vadītā veterinārārstu biedrība. Tagad sadarbojos ar Mirko Hēniša izveidoto patversmi, jo simpatizē, ka te dzīvniekus neeitanizē.
– Dzīvojot laukos, vienmēr ir bijuši kādi dzīvnieki, ar ko saistīts arī darbs?
– Protams. 90. gadu vidū veselības dēļ bija jāpārdod gotiņa, bet vietā iegādājos šķirnes kazu. Sākās sadarbība ar Raimondu Melderi, kas turpinās vēl šodien. Esmu pieņēmusi piedāvājumu pastrādāt arī kautuvē, zivju cehā par eksperti. No kustoņiem mājās vairs ir tikai mīļdzīvnieki – divi kaķi, divi suņi. Veterinārārsta profesija ir ģimenes profesija, paldies vīram, kas ir palīdzējis un joprojām palīdz ļoti daudz. Esmu priecīga arī par bērnu atbalstu. Mums ir hobijs – vedam savu Dioru uz izstādēm, viņš ir vairākkārtējs Baltijas valstu čempions.
Lauku dzīvi esmu pilnībā iepazinusi. Ļoti cienu lauku cilvēkus – tos, kas ir palikuši, kas cīnās, kam ir saimniecība. Tā tikai no malas liekas, ka laukos ir forša dzīve, ka ir viegli. Taču dzīvnieki ir jābaro katru dienu, ziemā ir kurināšana, sniega tīrīšana, vasarā – zāle, puķudobes, dārzs – brīvdienu nav. Arī tie, kas tur tikai kaķīti, sunīti, ir atbildīgi par tiem, ko pieradinājuši, un mūžīgi cīnās ar spalvām. Dzīvnieki mums māca atbildību, pacietību, iecietību.
16.12.2016.