Kā allaž vitāli dzirksteļojoša, ekspresīva Paula Barca lugā „Iespējamā tikšanās", kas pirmizrādi Dmitrija Petrenko režijā Dailes teātrī piedzīvoja šā gada februārī, spožā, ekscentriskā vācu galma komponista Georga Frīdriha Hendeļa lomā pagājušajā svētdienā iejutās mūsu novadniece, izcilā skatuves māksliniece Olga Dreģe, kas nupat aizvadītajā Latvijas teātru balvu pasniegšanas ceremonijā „Spēlmaņu nakts" saņēma augsto apbalvojumu „Par mūža ieguldījumu teātra mākslā".
Abas izrādē spēlējošās aktrises Olga Dreģe un Lidija Pupure, kura atveido Georga Frīdriha Hendeļa vienaudzi, taču dzīvē un radošajā darbībā diametrāli pretējo Johanu Sebastianu Bahu, kas raksta garīgo mūziku un kuru slava pirmo reizi apciemo vien simt gadu pēc nāves, bija nominētas arī Gada aktrises titulam, kuru šogad ieguva Guna Zariņa. Īpašā atmosfēra, kuru iespējams radīt kamerzāles apstākļos, esot vien pāris metru no skatītāju pirmās rindas, sveču gaisma, marimbas liegās skaņas, uz kuras izrādē abu komponistu skaņdarbus atskaņo Hendeļa palīgs Johans Kristofs Šmits (atveido piecpadsmitgadīgais limbažnieks, viens no pagājušā gada Ineses Galantes talantu konkursa laureātiem Reinis Tomiņš) un lieliskā abu aktrišu saspēle notur skatītāju uzmanību, un vairāk nekā stundu ilgā izrāde aizrit gluži nemanot. Un ziedi un skatītāju aplausi ir neviltots cieņas apliecinājums māksliniecēm, ko, pēc izrādes uzrunāta, atzīst arī Olga Dreģe.
– Es savam liktenim tiešām varu būt pateicīga par man dāvāto mīlestību, – vēl gaisā virmojot „Spēlmaņu nakts" izjūtām, atzīst māksliniece. – Kā jau teicu, saņemot savu mūža apbalvojumu, es esmu pateicīga gan Augstākajam, gan savai ģimenei un savai dzimtai, gan maniem teātra dižgariem – Smiļģim un visiem maniem pedagogiem, jo tas mūsu ceļš ir bijis tāds ļoti svētīgs ceļš. Ražens, svētīgs un arī diezgan apzināts, piepildīts ar tiem ideāliem, kuri bija, kad mēs ienācām teātrī – bija citi laiki, klasika modē, bija lielās vērtības. To mēs visu apguvām, pateicoties mūsu kolēģiem un talantīgajai paaudzei, kas bija pirms mums. Un nedaudziem no mūsu Dailes teātra 3. studijas, kas mēs palikām Dailes teātrī, ir izdevies to turpināt. Par to esmu bezgala liktenim pateicīga. Ka es joprojām esmu uz skatuves, joprojām esmu ierindā, ka man Smiļģa dārzā tagad augs paradīzes ābelīte. Tas novērtējums ir tik aizkustinošs, jo radošs cilvēks jau nekad nav gandarīts, ne apmierināts līdz galam par to, ko viņš ir paveicis – kādi tie apstākļi, sakritības un viss, kas ir bijis apkārt. Bet man jāteic, ka ir palikušas vēsturiski nozīmīgas filmas ar manu piedalīšanos, kas latviešiem ir tādas zīmīgas un dzīvo tik ilgu laiku, gan arī tas aizvadītais mūžs teātrī, ar visām režisoru maiņām un direkcijas maiņām, ar teātra maiņām. Bet mēs esam savā vietā – par to es tiešām visiem varu teikt tikai paldies. Tāpat esmu pateicīga savam novadam, kas man ir sekojis visu manu radošo mūžu. Esmu saņēmusi tik daudz pateicības īsziņās, tādu vēlību pret sevi un tādu aizkustinošu un vienkāršu sirds siltumu. Lai tas tiešām man dod spēku turpināt visu, kas man ir uzticēts, un iet līdz galam savā tādā aktrises misijā, kā mēs savā jaunībā to sapratām! Mums nebija tādas zvaigžņu slimības, bet bija sava misija, kas māksliniekam tomēr ir jānes, – viņam ir jāiet pa priekšu savā tēvijā, savai kultūrai, viņam ir jānes tas karogs, viņam ir jāaicina. Tas man tiešām, kā saka, ir izdevies. Un vēlreiz pazemīgs paldies arī maniem Sarkaņu pamatskolas skolotājiem. To vienmēr visu mūžu esmu teikusi: kas būtu, ja man nebūtu tāda līmeņa manu pirmo cilvēku, ar kuriem es pēc kara sastapos, – mani skolotāji, kuri bija tik cilvēciski, tik dvēseliski, tik saprotoši. Kaut arī toreiz bija saimnieku un nabago bērni, viņi nešķiroja, bet mīlēja mūs visus vienādi kā jaunu paaudzi, kā bērnus. Skolotāja Kaminska, skolotāja Āboliņa, skolotāji Dievkociņi, pēc tam Sudāri. Tas satur kopā arī mūs – bijušās skolasbiedrenes. Pat manai māsai, kurai tūlīt būs 90, pat viņai bijušās Madonas skolasbiedrenes zvana un apjautājas par viņas veselību, jo viņa šovasar aizvadīja arī savu vīru mūžībā. Mēs to vienmēr savā lielajā ģimenē pārspriežam, ka tas pamats, kas bērnībā ir ielikts, mūs ir uzturējis pie dzīvības, pie pārliecības, pie ticības un pie paļāvības.
Man šis ir apbalvojuma gads. Vēl gadiņš jāgaida līdz 80 gadiem, bet esmu ļoti gandarīta, ka man ir lomas teātrī, ka tuvojas Ziemassvētku un Vecgada koncerts „Silta sirds", kur atkal esmu iekļauta programmā, un Ieva Kerēvica, kas arī nāk no mana pirmā vīra puses, ir mana vokālā pedagoģe. Mēs sakām: madonieši tu-
ras – tā kā Hendelis saka: mani nevar novākt, mani nevar pastumt malā, un tā tas arī ir! Paldies Dievam, ka mēs esam noturējušies tādā līmenī, tas ir ļoti jauki!
JĀŅA DEINATA foto, Fotocentrs
09.12.2016.