LEONORA STABULNIECE ilgus gadus turējusi roku uz kultūras dzīves pulsa Varakļānos. Šogad viņa atzīmēja 90 gadu jubileju, arī ievērojamajā vecumā kundze joprojām ir sabiedriski aktīva – gan piedalās baznīcas dzīvē, gan pensionāru padomē „Pīlādzītis", gan dejo deju kolektīvā „Vēlziedes", gan darina rokdarbus un rušinās piemājas dārziņā. Leonoras kundzes enerģiju un vitalitāti var apbrīnot pat jaunāka gadagājuma cilvēki.
– Iepriekš dziedāju arī ansamblī, baznīcas korī. Sieviešu ansamblis laikam diemžēl iet uz pajukšanu, savukārt no baznīcas kora pirms nepilna gada aizgāju, jo uz vecumu balss vairs nav tā. Tur ir jauns kontingents, es neērti jutos, jo pārējie jauni un skaisti. Protams, dzīvoju viņiem līdzi. Svētdienās, kad koris dzied baznīcā, tas ir tik skaisti un pacilājoši. Tāpat cenšos apmeklēt kultūras nama pasākumus un sevi pilnveidot, kur jau vien var. Turpinu darboties pensionāru padomē „Pīlādzītis", tāpat dejoju deju grupā, vadu arī baznīcas sieviešu kopienu Marijas leģiona "Grēcinieku glābēju". Darbojamies jau 20 gadu. Pirmsākumos zondējām mājas, kurās dzīvoja nelaulāti, nekrustīti cilvēki. Izdevās pierunāt, ka salaulājās, nokrustīja bērnus – tas mums bija liels gandarījums. Tagad atkal ir tā, ka ejam uz aprūpes centru, uzrunājam slimus, gulošus cilvēkus, kam vajag priestera vizīti. Tāpat ar mājās gulošiem senioriem, kuri paši nevar atnākt uz baznīcu, uzturam sakarus, ja nepieciešams, sarunājam, ka priesteris aizbrauc. Aktīvākajā kodolā esam četras dalībnieces, bet kopumā esam 30, pārējās dalībnieces skaita lūgšanas, jo lūgšanas pasauli dara skaidrāku. Dieva vārds mani stiprina, un šajos gados jāzina jau arī, kāds būs rezultāts… – noteic Leonora Stabulniece.
– Kādas atceraties savas bērnības dienas?
– Dzimusi esmu ne pašā pilsētā, bet laukos, Varakļānu novadā, Leimaņos. Tepat vietējā esmu, nekur citur pastāvīgi dzīvojusi neesmu. Kā jau tajos laikos, ģimenei bija sava saimniecība. Mēs bijām seši bērni tēvam un mātei. Bijām ļoti reliģioza ģimene, gājām uz baznīcu, lūdzāmies. Tajos laikos tas bija citādāk. Divi brāļi krita karā – viens pie vāciešiem, otrs pie krieviem. Tas bija tieši tas stāsts, kad brālim pret brāli karā bija jāiet, atradāmies divām varām pa vidu. Esmu jau vēsturiska (smejas), esmu pārdzīvojusi gan Ulmaņlaikus, gan vācu, gan krievu ienākšanu. Jau no agriem gadiem gāju ganu gaitās, palīdzēju vecākiem saimniecības darbos. Silakroga skolā ieguvu pamatizglītību, tad Rēzeknes Lauksaimniecības skolā mācījos par agronomi. Palīdzēju saimniekot lielā saimniecībā, kas reizē arī kā skolas prakse skaitījās. Darba vienmēr pietika. Laukos jau vajadzēja kaut kā grozīties, lai apkārt notiekošās jukas un krahs neskartu. Paši plūcām linus, vērpām, audām, lai tikai būtu, ko apģērbties. Rokdarbus, kad vēl varēju, pati visu darināju, tagad redze vairs nav tik laba. Adu jau vēl zeķes, kādu šalli, kur acu gaišums tik ļoti nav varbūt nepieciešams. Tas vienkārši laika īsināšanai.
– Kur jūs aizveda darba gaitas?
– Vēl krievu laikā strādāju par agronomi Varakļānu Lauksaimniecības nodaļā. Tad jau biju apprecējusies ar vīru Staņislavu, piedzima meitiņa Maija. Tas bija kolektivizācijas laiks, un jāteic, tas bija briesmīgs. Kolhozus dibināja, bet bija galīgs krahs. Saveda lopus, bet barības nebija. Govis striķos karājās, ko tad izslauksi no lopiņa, ja tas pat nostāvēt nevar? Arī paši staigājām pa 20 kilometru dienā, jo nekāda transporta nebija. Atceros, ka mums agrotehnikā bija nodarbības. Man viens kolhozs bija piesaistīts, un vecāki vīri bija jāmāca, kas jau saimniecībās strādājuši. Stāstīju, ka būs tāda mašīna – kombains. Ka tad nu smējās! „Neesi ne redzējusi, ne dzirdējusi, ko tu mums te borē, ka reizē pļaus un reizē kuls." Kad večiem ar pieredzi tādu jauninājumu izstāsti, tad jau, protams, smiekli. Bet, kad jau tiešām atnāca, tad bija gan. Uz beigām kolhozi jau bija kļuvuši turīgāki, bet sākums bija tiešām briesmīgs. Galvenais jau, ka visi par brīvu strādāja. Gada beigās kulītē iebēra graudus, cik it kā esi nopelnījis, un kas tad tur bija?
– Kā varējāt izdzīvot?
– Pie mājas zeme bija, paši centāmies izaudzēt visu, ko vien var. Maize gan bija jāpērk veikalā. Centās jau kaut kur strādāt un ko darīt vēl paralēli, lai naudiņu nopelnītu.
Vīrs strādāja apdrošināšanas inspekcijā. Viņš bija no vācu puses represēts, pabija Būhenvaldē. Viņam gan smagi gāja. Kad jau atbrauca, svēra 37 kilogramus. Stāstīja briesmīgus piedzīvojumus. Bēguši bija, noķerts tika, aizvests uz karātavām, kur notiesāja ar nāvessodu. Bet kaut kādas jukas vai nesaprašanās bijušas, un tā arī to nāvessodu neizpildīja. Bet bada nāvē gan mira daudzi. Esot dzinuši pa lauku, kur novākti kāposti un tikai kaceni palikuši. Ja tikai uz to pusi virzījies, uzreiz nošāva. Pārējie savukārt uzreiz tam nošautajam metušies virsū… Briesmu lietas.
– Kā ar vīru sapazināties pa vidu kara nemierīgajam laikam?
– Vīrs kādas pāris sādžas attālāk dzīvoja, tad jau savu reizi satikāmies un tā arī sapazināmies. Tāpat jau kāda ballīte notika, lai gan tās nedrīkstēja rīkot, viss jau bija noliegts. Kā tu iesi priecāsies kara laikā? Karā krīt cilvēki, bet tu te danco? Apprecējāmies pēc kara, 1947. gadā, kad viņš pārnāca no Būhenvaldes.
– Kas jūs pavirzīja uz darbu kultūras dzīves organizēšanā?
– Man jau no mazām dienām ir patikusi dziedāšana, visos laikos un iespējamajās vietās esmu dziedājusi. Gan ganu gaitās, gan jauniete, gan sieva, gan veca būdama.
Pēc agronomes gaitām strādāju krājkasē, jo iepriekšējo iestādi likvidēja un, lai turpinātu par agronomi strādāt, būtu bijis jābraukā. Bet man meita bija tādā vecumā, kad vienu atstāt nevarēja – tolaik jau bērnudārzu nebija. Tā nonācu krājkasē. Tur nostrādāju 11 gadu. Biju darbīga, rosīga, biju pat deputāte 18 sasaukumos. Biju ievēlēta arī kultūras komisijā. Ja es tagad tā paskatos, aizejot uz kultūras namu, nevar vien nopriecāties, bet kā mēs tolaik strādājām… Vai, vai, nekā, pilnīgi nekā nebija. Pirms manis kādi septiņi direktori kultūras namam bija nomainījušies. Pēdējais par direktoru bija tāds jautrs zellis, kurš visu nolaidis uz grunti. Tolaik tikai kultūras nama direktoram, mākslinieciskās daļas vadītājam un metodiķim darba alga bija no budžeta līdzekļiem. Par pārējo – pulciņu vadītājiem, ansambļiem, arī saimnieciskajiem izdevumiem – pašiem vajadzēja naudu nopelnīt. Ja kultūras nams pats naudu nenopelnīja, nekā tev arī nebija. Bija sataisīti parādi, un uz kultūras namu, protams, neviens negribēja iet strādāt. Savukārt mēs tajā laikā nelielā dzīvoklītī dzīvojām astoņi cilvēki – trīs mūsu ģimenē un vēl pieci otrā ģimenē. Virtuve uz visiem bija tik maza kā kabatiņa. Izpildkomitejas priekšsēdētājs Balodis mani aģitēja, lai eju par direktoru. Tā kā man par katru varīti vajadzēja dzīvokli, teicu – labi, bet lai šo dzīvokli atbrīvotu mūsu ģimenei.
Nezināju, ka kultūras namā būs tik smagi. Galvenais pelnītājs bija dejas, bet tās nevarēja sarīkot, jo nebija jau, kas spēlē. Mājās atnākot raudāju un nokritu bezspēkā. Ilgi mocījos, kamēr sedzām kultūras nama parādus, sadabūjām instrumentus. Nebija neviena pašdarbības kolektīva, nebija pat apkures. Galvenais jau tā morālā attieksme. Kad tikai apsvēru domu strādāt kultūras namā, visi solīja – mēs taču visi tev palīdzēsim, tu tikai ej. Bet, kā tajā vietā biju ielikta, tad uzreiz jautāja – kāpēc tas un tas nav izdarīts? Pirmajā darba mēnesī man atbrauca pārbaude – kas esot izdarīts? Tagad par to var smieties, bet tolaik juties vienkārši morāli sagrauts.
– Tomēr pamazām kultūras nams tika uzstutēts uz kājām. Jūsu laikā ticis dibināts dramatiskais kolektīvs, divi deju kolektīvi, sieviešu koris, atsevišķi sieviešu, vīriešu un meiteņu vokālais ansamblis, lietišķās mākslas, šuvēju, audēju, pinēju, daiļlasītāju, adītāju pulciņi; vēlāk arī lauku kapela, atjaunots pūtēju orķestris. Tā sacīt, ielikti pamatīgi pamati tagadējai kultūras dzīvei Varakļānos.
– Šodien kultūras namiem ir zelta laiki – ir mūzikas, mākslas skolas. Vajag dziedātājus, korus, noformējumu vai afišas uztaisīt? Būs! Tad nebija neviena palīga, neviena mūziķa.
Tomēr ar laiku tas viss risinājās, cilvēki iesaistījās, nāca arī panākumi, astoņus gadus pēc kārtas kultūrizglītības iestāžu skatē Madonas rajonā Varakļāni ieņēma pirmo vietu. Darba laikā saņemti ļoti daudzi goda raksti no rajona un republikas, arī no Savienības.
Kultūras namā nostrādāju 20 gadu, iesākums bija 1970. gadā. Arī vēl pensijas vecumā tiku pastrādājusi, bet bija jau jāprotas. Nu ir 25 gadi, kā esmu pensijā.
– Citi, pat jaunieši, var apskaust jūsu enerģiju un vitalitāti, možo garu. Kāds ir jūsu veselības un mundruma noslēpums?
– Man patīk fiziski darboties. Joprojām ir neliels piemājas dārziņš. Grūti jau dažreiz izlocīties, bet, kad es fiziski strādāju, es atjaunojos un atgūstu spēkus. Katrs cilvēks jau ir citādāks, man garš mūžs atvēlēts, nekad arī tā īpaši neesmu slimojusi. Vienu reizi gan salauzu kāju un vēl pēc laika – gūžas kaulu. Tādas traumas mani vajā, bet citādi nevarētu zūdīties.
Meita arī jau ir pensijā, diemžēl ir viena pati, man nedaudz bēdas, ka nav mazbērniņu. Bet ir jau katram savs liktenis un tā jādzīvo. Vīrs 40 gadu jau kā tai saulē.
Vienu varu teikt – jaunieši mums ir gudri, skaisti, apveltīti. Es esmu vecs cilvēks, senatnīgs, no morāles viedokļa ne vienmēr visu tomēr saprotu un pieņemu par mūsdienu tikumiem. Būtu jāatceras, ka visam, arī savstarpējām attiecībām, ir savs laiks, turklāt tajās ir jāvalda cieņai vienam pret otru.
02.12.2016.