Šogad 13. novembrī Labklājības ministrijai apritēja 25 gadi, kuru laikā piedzīvota ne viena vien būtiska reforma. Dažas dienas pēc nosvinētā ceturtdaļgadsimta, saspringtajā budžeta apspriešanas laikā, Madonas novadu darba vizītes ietvaros apmeklēja labklājības ministrs JĀNIS REIRS, kas apmeklēja viņa vadītās ministrijas atbildībā esošās iestādes, kā arī piedalījās Mārcienas pansionāta atklāšanā. Ar ministru tikāmies mirkli pirms pansionāta atklāšanas un tikšanās laikā pārrunājām aktuālākos nacionāla un lokāla mēroga jautājumus.
– Lai arī kuru no valdības definētajām prioritātēm mēs nosauktu, vienalga vislielākais līdzekļu apjoms 2017. gada budžetā ir ieplānots labklājībai. Nākamgad labklājības nozare saņems par 200 miljoniem eiro vairāk, kas galvenokārt tiks novirzīti pensijām, māmiņu algām, kā arī slimības un bezdarbnieku pabalstiem. Kā svarīgākās no programmām, kas tiks atbalstītas, vēlētos minēt maksājumu izlīdzinājumu par apgādnieku zaudēšanu. Kā ļoti nozīmīga ir jāmin arī audžuģimeņu stiprināšana, veidojot šo pasākumu par profesionālu. Šī ir nopietna apņemšanās, jo pasaules prakse, kā arī pašu pieredze pierāda, ka bērniem institūcijās nav jāatrodas, tā vietā izvēloties pietuvinātus aprūpes veidus. Audžuģimene ir viens no tiem, un kopumā budžetā šim mērķim atvēlēti 5 miljoni eiro. Budžetā ir iestrādāta arī pensiju indeksācija. Sākot ar 2017. gadu, pensiju indeksācijā tiks ņemti vērā 50% (līdzšinējo 25% vietā) no apdrošināšanas iemaksu algas reālā pieauguma procentiem. Ar šo indeksa maiņu tiek panākta pensijas apmēra palielināšana atbilstoši tautsaimniecības attīstībai.
– Cik viegli jums pašam ir bijis pāriet no Finanšu uz Labklājības ministriju?
– Bija izveidojies priekšstats, ka finanšu joma ir dinamiskāka un arī ministrijā izstrādātais valsts budžets ir viens no nozīmīgākajiem valsts dokumentiem. Atnākot uz Labklājības ministriju, konstatēju, ka šo 25 gadu laikā ir izveidotas ļoti labas sistēmas. Piemēram, pensiju sistēma ir atzīta par vienu no ilgtspējīgākajām pasaulē. Problēma ir saistīta ar pensiju apjomu, taču tas vairāk ir jautājums par veiktajām iemaksām. Jau pirms 20 gadiem izveidota sistēma, ka, katram darbiniekam un viņa darba devējam veicot iemaksas, tiek uzkrāts pensijas kapitāls un tas dzīves laikā atgriežas atpakaļ pensiju un pabalstu veidā. Latvijas pensiju sistēma arī pārcieta vienu no smagākajām krīzēm. Ja atminamies, 2009. gadā Latvija bija viena no krīzes vissmagāk skartajām valstīm, taču pensiju sistēma šo laiku izdzīvoja – pie tam vēl saglabājot daļu no uzkrājuma. Šobrīd mūsu uzdevums ir šo uzkrājumu atjaunot, jo no 2010. līdz 2012. gadam pensijas tika izmaksātas daudz lielākā apjomā, nekā ienāca sociālās iemaksas. Šo gadu gaitā izstrādātas un iedzīvinātas arī labas bezdarbnieku un darba meklētāju atbalsta, kā arī apdrošināšanas sistēmas, kas veicina bezdarbnieku, darba meklētāju un bezdarba riskam pakļauto personu konkurētspēju un palīdz viņiem atgriezties darba tirgū, kā arī sniedz atbalstu cilvēkiem dažādos dzīves posmos un notikumos – vecākiem bērna piedzimšanas gadījumā, strādājošajiem slimības gadījumā, personām ar invaliditāti, ja zaudētas veselības un funkcionālās spējas, kā arī personām, kuras zaudējušas darbu.
Gan pensiju, gan citas sistēmas ir labas, taču pienācis laiks dažas no tām modernizēt, un šo uzlabojumu meklēšana varētu būt viena no interesantākajām mana darba sastāvdaļām.
– Vai visas Labklājības ministrijas vēlmes tika ievērtētas, kopā ar kolēģiem valdībā un sociālajiem partneriem veidojot 2017. gada budžetu?
– Ne visas, un dažas tika arī uzspiestas. Piemēram, mūsu ierosinājums bija palielināt minimālo algu par 37 eiro, jo, apmeklējot reģionus, VSAA un NVA filiāles, mums tika vairākkārt norādīts, ka tieši zemās minimālās algas apjoms ir tas, kas nemotivē cilvēkus iekārtoties darbā, jo nereti alga ir pielīdzināma pabalsta apjomam. Protams, daudzos gadījumos varam pārmest konkrētajām personām, ka tās nevēlas strādāt, taču – ja pabalsts sanāk lielāks par algu? Labs piemērs ir Igaunija. Tur minimālā alga šobrīd ir 430 eiro, bet nākamgad būs 470 eiro. Tur ir nevis bezdarbs, bet viens no zemākajiem bezdarba rādītājiem Eiropā, un darbāiekārtošanas firmas jau sākušas sirot pa Latvijas pierobežu, uzrunājot potenciālos darbiniekus. Valka jau ir „iztīrīta", un manā rīcībā ir informācija, ka darbinieku meklētāji jau skatu vērsuši arī uz šo pusi.
– Vai Latvijas uzņēmēju arguments, ka viņi nespēj maksāt darbiniekiem lielākas algas, jūs nepārliecina?
– Ļoti daudzi minimālo algu saņēmēji ir paši uzņēmumu vadītāji, kas formāli sev noteikuši šādu algu, taču, paraugoties, piemēram, cvmarket.lv, mēs varam ieraudzīt reālās algas. Labklājības ministrija uzskata, ka arī valsts budžetā lielāki ienākumi būs no lielākas minimālās algas, kā arī būtiski, lai darbinieks sajustu atšķirību starp pabalstu un algu, lai nav tā, ka tas pats uzņēmējs, kurš šobrīd sūdzas par to, ka nespēj vairāk maksāt, pēc pusgada nesūdzētos, ka nav, kas strādā.
– Pēdējās nedēļās līdz budžeta apstiprināšanai vētraini tika diskutēts arī par minimālo sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu līmeņa noteikšanu, kas tiks piemērots ar 2017. gada 1. janvāri. Vissmagāk šīs normas ietekmēs tieši mikrouzņēmumus un mazos uzņēmumus, kuros darbinieki tiek algoti uz nepilnu darba slodzi.
– Šīs normas tika pieņemtas jau pirms gada, un pirms to pieņemšanas tika izveidota darba grupa, kuras sastāvā bija ierēdņi no Finanšu un Labklājības ministrijas, nevalstiskā sektora, kā arī no uzņēmējus pārstāvošām organizācijām. Tieši uzņēmēji bija neapmierināti, ka eksistē šāds atsevišķs nodokļu režīms, kas, viņuprāt, grauj konkurenci tirgū, jo tie uzņēmēji, kas strādā vienkāršajā nodokļu sistēmā, ir zaudētājos attiecībā pret tiem, kas strādā ar atvieglotiem nodokļiem. Otrkārt, mēs atrodamies situācijā, ka par 70 000 cilvēku valstī netiek maksāts sociālais nodoklis. Viņiem vispār nav nekādas sociālās aizsardzības, jo, kaut arī viņu darba stāžs ir mērāms pat 40 gadu garumā, sociālās iemaksas netika veiktas, līdz ar to viņiem vecumā pienāksies ļoti mazs pabalsts. Šie ir iemesli, kādēļ bija nepieciešamas kardinālas pārmaiņas. Darba grupa sanāca kopā, un Labklājības ministrija tās darbā neiejaucās, un tika nonākts līdz risinājumam. Šis risinājums ir minimālo sociālo iemaksu veikšana, izņemot vairākas personu grupas, kurām būs tiesības sociālās iemaksas veikt samazinātā apmērā (vecuma pensiju saņēmēji, I un II grupas invalīdi u. c.). Tobrīd partneriem, kas piedalījās darba grupā, nebija neviena iebilduma, taču gada laikā, acīmredzot, viss, par ko runāts, ir aizmirsies, un seko liels pārsteigums. Vēl var izvērtēt, vai nav palikusi kāda iedzīvotāju grupa, kura iemaksas varētu veikt mazākā apjomā, taču princips, ka darba devējam jāveido darbavieta ar sociālo iemaksu, paliek nemainīgs, jo sociālā iemaksa ir darbinieka darba algas sastāvdaļa, kuru tas saņem nākotnē. Ja uzņēmējs veido savu peļņu uz tā rēķina, ka nemaksā sociālo nodokli, viņš ir atņēmis darbiniekam nākotnes iztikas līdzekļus. Labklājības ministrija nav ieinteresēta šādu uzņēmumu attīstībā. Mums jāorientējas uz tiem, kuri uzskata, ka uzņēmumam katrs darbinieks jānodrošina ar sociālajām garantijām. Nenoliedzu, ka ir jāveido instrumenti, kas ļautu cilvēkiem uzsākt uzņēmējdarbību, izmēģināt, kā tas ir, un saprast, vai viņi ir tam radīti vai nav, taču tam ir jābūt īstermiņa modelim, nevis jārada sistēma, kas ļauj visa mūža garumā nemaksāt sociālos maksājumus. Šādas darbības sekas jau guļas uz visu pārējo pleciem, jo šiem cilvēkiem, sasniedzot pensijas vecumu, minimālā pensija ir jāmaksā, un tā tiek maksāta no to cilvēku sociālajām iemaksām, kuri tās ir veikuši.
– Ir situācijas, kad darbiniekam nav iespējams nodrošināt pilnu slodzi, taču sociālās iemaksas būs jāveic pilnā apmērā.
– Satversme un valsts likumi garantē minimālo sociālo pakalpojumu grozu. Kā to nodrošināt, ja netiek veikti sociālie maksājumi? Citu izeju es nesaskatu. Manuprāt, 90. gadu sauklis, ka Latvija ir lētā darbaspēka zeme, ir nodarījis lielu ļaunumu, un šobrīd mēs saskaramies ar sekām. Kādēļ jau minētajā Igaunijā ar 470 eiro lielu minimālo algu ir trīs reizes mazāks īpatsvars darbinieku ar dalītām slodzēm nekā Latvijā? Kādēļ viņiem trūkst darbaspēka, bet Latvijā valda bažas, ka visus atlaidīs?
– Madonas novada iedzīvotājus interesē SAC „Latgale" filiāles „Lubāna" nodaļas Rupsalā liktenis, jo pēdējā laikā parādījās informācija, ka šī nodaļa varētu nesaņemt valsts finansējumu.
– Šajā jautājumā es vispirms vēlētos pateikties Madonas novada pašvaldībai par nopietno sadarbību. Ēka bija avārijas stāvoklī, un pašvaldība šobrīd ir ieguldījusi prāvus līdzekļus tās sakārtošanā, lai mēs varētu pārvest atpakaļ klientus. Ministrijas plānos nav SAC skaita samazināšana, un SAC viennozīmīgi paliks. Jautājums ir par iestādes īpašnieku, taču tas saglabāsies kā valsts finansēts pakalpojums.
– Šodien jūsu programmā plānots apmeklēt Mārcienas pansionāta atklāšanas pasākumu. Vai kopš stāšanās labklājības ministra amatā brīži, kad jāpiedalās kādas jaunas iestādes atklāšanā, ir bijuši bieži?
– Retāk, nekā vēlētos. Prieks par ikvienu sociālās aprūpes centru vai cita veida sociālās aprūpes iestādi, kas uzsāk darbu.