Jau rīt, 17. novembrī, atzīmējot valsts svētkus, Madonas novada pašvaldības dome piešķirs pašvaldības apbalvojumus savu jomu izcilniekiem. Apbalvoto vidū ir arī J. Norviļa Madonas mūzikas skolas skolotāja RITA BLAUA, kas izvirzīta Atzinības raksta saņemšanai par ilggadēju pedagoģisko darbu un sasniegumiem profesionālas ievirzes izglītības jomā.
– Arī mana mamma bija skolotāja, tomēr nevarētu teikt, ka tas bija mans apzināts aicinājums. Arī muzikālās ievirzes ģimenē nekādas dižās nebija, tētis vienīgi spēlēja mandolīnu. Ģimenē bijām pieci bērni, viens pakaļ otram, un es biju vecākā. Tētis vācu laikā nebija gājis iesaukumā, bija nacionālajos partizānos, tāpēc bija spiests iet mežā 1945. gadā. Tepat kaut kur Kraukļu mežos viņu pēc gada vai diviem ziemā nošāva, neatradām pat mirstīgās atliekas. Mammu par palīdzēšanu tētim notiesāja uz 10 gadiem. Viņa noteikti ir sēdējusi tepat Blaumaņielas pagrabos, jo te savulaik bija cietums. Ar brāļiem un māsām dzīvoju pie radiem. Pelnīt arī jau agri sāku pati, pašmācības ceļā biju samācījusies spēlēt klavieres, ko kādi bēgļi bija pametuši. Krusttēvs, pie kā tās klavieres bija atstātas, arī pats bija autodidakts. Viņš spēlēja korneti, mācēja klavieres, pazina taustiņus un mazliet notis, tādā pašā līmenī – vijoli. Lauki, saimniecība, smags fiziskais darbs, bet arī man viņš pašus pamatus ierādīja. Tālāk visu pati. Ja tikai ir patikšana un gribēšana, visu var iemācīties. Jau agri sāku pati sev naudiņu pelnīt, gan darbos palīdzēju, gan spēlēju pavadījumu deju kolektīviem. Pirmo klasi jau biju nomācījusies mājās, kamēr dzīvojām pie mātes māsas, Vecbebru pamatskolā nomācījos 2., 3., 4. klasi. Tad pārgājām dzīvot pie tēva māsas, kur Dzelzavas skolā izgāju 5., 6., 7. klasi, biju teicamniece, bet arī liels draņķis, skolotājiem ar mani nebija viegli.
Bet to skolotājas būšanu man radi lika, aizveda uz Rēzeknes pedagoģisko skolu. Direktore, kā ieraudzīja manu biogrāfiju: „Paldies, mums tādu nevajag." Nu ko, braucu uz Valmieru, tur bija ļoti labs direktors. Viņš paskatījās liecībā, kur vieni piecinieki, un teica: „Jā, tādu mums vajag." Labi, ka biogrāfiju tā īsti nepaskatījās, lai gan arī to mēs bijām mēģinājuši tā – mazliet apejot – uzrakstīt. Tā izmācījos par 1.-4. klašu sākumskolas skolotāju, 1955. gadā diploms bija kabatā. Nevienu dienu gan šajā profesijā nenostrādāju, tikai prakses laikā.
– Kā tad nonācāt līdz mūzikas ievirzienam?
– Tolaik bija ļoti pieprasīti dziedāšanas skolotāji, bet nekur viņus nesagatavoja. Tad nu beidzējiem piedāvāja vēl gadiņu pamācīties, lai kļūtu par dziedāšanas skolotājiem, man arī.
Mani norīkoja darbā uz pasaulē skaistāko vietu – Gaujienu, sāku strādāt Gaujienas vidusskolā. Tie bija skaisti laiki, un tur bija gaiši prāti. Skola nopirka arī akordeonu, biju spiesta pašmācības ceļā to samācīties. Tā dzīvē sagadījās, ka pēc četriem nostrādātiem gadiem no skolas vajadzēja aiziet. Uzzināju, ka dziedāšanas skolotāju vajag Ķoņos, pārcēla mani uz turieni. Vai, kā man tur nepatika! Kā beidzās pirmais ceturksnis, man piezvanīja Valkas mūzikas skolas direktors un aicināja pie viņiem par akordeona skolotāju. Ne man izglītības, ne kā. Teicos pēc divām dienām pārzvanīt. Aizgāju uz bibliotēku, paņēmu „Samoučitelj igri na akardeone" („Pats sev skolotājs spēlei uz akordeona" – tulk. no krievu valodas), lai paskatītos – varēšu vai nevarēšu to iemācīties. Piekritu. Pirmajā stundā man atnāca 3. akordeona klases skolniece, viņa tā nospēlēja krievu tautas dziesmu, ka nodomāju: „Vai es kādreiz tik skaisti iemācīšos spēlēt?" Tomēr sakodu zobus, dūša bija liela, tad nu pa nākamo gadu muzikālo izglītību apguvu neklātienē, braukāju arī uz konsultācijām Valmierā. Neteiksim gan, ka akordeonu pati diži spēlēju vai man tas patiktu… mācēju to iemācīt. Pārgāju arī uz vispārējās klavierspēles mācīšanu. Valkā nostrādāju septiņus gadus.
– Kādi dzīves ceļi atveda uz Madonu?
– Pēdējā gadā Valkas mūzikas skolā par direktoru atnāca Jānis Beitiks. Es biju mācību daļas vadītāja, promejot viņš aicināja mani uz Madonu, ka te būšot lielāka alga, un mēs jau bijām labi sastrādājušies. Atnācu 1967. gadā, nākamajā gadā te būšu nostrādājusi 50 gadu. Pēc papīriem gan sanāk par gadu mazāk, jo vienu gadu taču valstī ķēmojās ar pensijām.
Šobrīd vēl pasniedzu solfedžo un, kā tagad sauc, nevis obligātās, bet vispārējās klavieres. Tad jau redzēs, kā mums ies nākamajā gadā, jo janvārī man tomēr paliks jau 80 gadu. Akordeonu vairs pat pacelt nevaru, lai gan diezgan ilgi to mācīju kā specialitātes priekšmetu.
Tāpat Madonā esmu spēlējusi pavadījumu deju kolektīviem. Laiks pie Dzidras Rubenes – kas tā bija par skolu! Man arī ir iekšā dejotājs, jo pašai patīk dejot. Tāpēc arī vienmēr uz kopmēģinājumiem mani sauca. Tas bija jauks laiks, koncerti, izbraukumi, arī brīnišķīgi, kā tagad saka, burziņi. Savā ziņā arī piepelnīšanās, jo alga jau nekuros laikos diži lielā nav bijusi.
– Kas mudinājis tik daudzus gadus šai darbā noturēties? Vai lielākais dzinulis ir gandarījums par savu skolēnu panākumiem?
– Ir lieliski redzēt kādreizējos skolēnus, piemēram, Jāni Apeini, Ievu Kerēvicu, Mārtiņu Birni, Aivaru Tomiņu un daudzus citus, un viņu panākumus. Lai gan mūzikas skolā viņiem varbūt visādi gāja. Tas ir tas pats, kā mātei redzēt savu bērnu panākumus. Jo savu daļiņu viņu dzīvē ir ielikusi arī mūzikas skola.
Mūzikas apguve attīsta visas maņas, tas ir pat zinātniski izpētīts. Tikmēr kultūras ministrijas iestādēm algu likmēm ir milzu starpība starp izglītības ministrijas iestādēm. Ne tikai mūzikas, bet arī citu mākslas virzienu skolām. Kur tad citur latviešiem ir tie sasniegumi, ja ne mūzikā? Kur iet, tur pirmās vietas. Ja nebūs mūzikas skolu, nebūs vairs ne, kas koros dzied, ne publikas, kas klausās.
– Cik viegli vai grūti ir strādāt ar bērniem, jo sevišķi, ja jāpasniedz obligātie, ne pārāk mīlamie priekšmeti?
– Kamēr bērni vēl ir maziņi, viņus var pievārdot. Ja skatās ar brīnumu acīs, kā cits spēlē, un arī pats tā grib… Ir labi, ja šo izjūtu bērnā var noturēt, bet tas ir stipri atkarīgs no vecākiem. Daļēji tāpēc man dzīvē tomēr ir gribējies darīt tādu darbu, kur viss būtu atkarīgs tikai no manis. Piemēram, rokdarbi – kā pati adīšu, tāda tā zeķe vai cimdiņi arī būs. Vasarās gāju strādāt zaļumsaimniecībā. Vēl tagad eju un redzu zālāju, kas manām rokām sēts, piemēram, pie strūklakas. Tāds darbs sniedzis vislielāko gandarījumu. Mūzikas skolā skolotājs varbūt ietekmē tikai kādus 20%. Ja cilvēks apzinās, ka savi pienākumi jāizpilda, tikai tad tur kaut kas būs. Cenšos bērniem to arī iemācīt, ka tas ir viņu darbiņš, par ko algu saņem atzīmju veidā. Vēlāk dzīvē būs īstais darbs un atalgojums. Diemžēl, mūsdienu bērniem ir pietiekami daudz piemēru, kad var nestrādāt un saņemt naudu, tie paši gana plaši pārstāvētie bezdarbnieki. Pēckara gadu bērni esam uz tās robežas, kam nupat sava darbošanās jābeidz. Vēl turamies, mazliet jau bail, kam tālāk to stafeti nodot rokās. Šaubos, vai jūsu paaudzei būs, kas pensijas maksā…
– Novembrī ir pierasts runāt un justies mazliet patriotiskāk, kādas ir jūsu noskaņas valsts svētku laikā?
– Es pati esmu ārkārtīgi līdzīga Vizmas Belševicas Billei. Kā viņa atzina tautu draudzību un piekrita visam, ko skolotājs saka. Arī es biju ārkārtīgi apzinīga pioniere, jo – ko skolā stāstīja, to par patiesību arī pieņēmām. Mājās par to visu klusēja un neko neteica. Deportācijas ir kaut kas drausmīgs, nepieņemams un neizprotams. Arī paši jau sēdējām uz koferiem, bet, kā par brīnumu, neizveda. Pusi manu klasesbiedru no Dzelzavas 5. klases gan izveda, arī klases audzinātāju.
Kad tikko atguvām neatkarību, nopirku drēbi un sašuvu valsts karogu mūzikas skolai. Pēc stundas tā vairs nebija, krievi bija norāvuši un saplēsuši. Sākums jau bija ļoti bailīgs, cilvēki šaubījās, diez vai tik ilgi jaunā valsts turēsies. Mana dzimšanas diena iekrīt tieši barikāžu dienā. Sēdēju un klausījos translācijas, skatījos televīziju, zilos dūmus pīpēdama, ko sen esmu atmetusi. Tas bija tāds nervozs laiks.
Nav jau tik traģiski, Latvija ir labākā vieta pasaulē, mēs varam dzīvot, ja tikai gribam strādāt. Bagāts nav tas, kuram ir daudz, bet tas, kuram pietiek. Bet, ja ir miljoni un vēl vajag… Tā kā Šķēle, es tak' viņam piekritēja biju, partijā pat iestājos, vai dieniņ! Rauš tikai sev, valsts ir galīgi aizmirsta.
– Kas jums ir lielākā bagātība? Kur smeļaties spēku, iedvesmu un uzturat veselību?
– Man ļoti daudz palīdz peldēšana, tieši veselības uzturēšanā. Mugura ir galīgā čupā, bet peldēšana kaut kā ieriktē to vietā. Man bija 55 gadi, kad sāku tā nopietnāk peldēt, varēju Rācenim ne tikai pāri, bet arī apkārt appeldēt. Tagad vairs nemēģinātu, nav vairs dūšas. Ātrums man ir precīzi 1,5 kilometri stundā, ir mērīts. Peldu katru dienu, sākot ar maiju, šo sezonu noslēdzu 19. septembrī. Kopumā, ar visu vasaru, kāda mums bija, nopeldēju 112 reizes un aptuveni 50 kilometru. Tagad jau vairs tikai pa puskilometram dienā nopeldu. Mana bijusī skolniece Velga Gruzniņa mani izvadā, abas esam peldēšanas entuziastes.
Tāpat man ir tādi adīkļi, kur daudz nav jādomā – zeķes un cimdi. Tos adu pašu vajadzībai, tagad jau tā ir ejoša manta. Nevaru skatīties televizoru, ja man rokas stāv mierā. Vēl arī pati mājās mācos klavieru gabalus. Diena uzreiz kļūst jaukāka, ja piecēlusies atceros, ka man tas feinais klavieru skaņdarbs jāapgūst. Arī dēls man ir ļoti muzikāls, visu laiku dzied koros, bet pa mūzikas līniju tomēr neaizgāja. Tagad ir izdomājis iet sava tēva pēdās, mācās elektriķu kursos.