ILZE RIJNIECE ir Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas Mūzikas pedagoģijas nodaļas 3. kursa studente. Jau sešus gadus viņa vada Madonas kultūras nama bērnu vokālo ansambli „Smaidiņš" un meiteņu vokālo ansambli „The sound effect", trešo gadu strādā ar Mētrienas pagasta sieviešu kori „Jūsma", ir divu grupu – „Četri vienā" un „Dadži" – vadītāja. Jauno izpildītāju konkursā „SuperMikrofons 2016" uzvarēja tieši madoniešu grupa „Četri vienā", balvā iegūstot iespēju veikt grupas pirmā singla ierakstu profesionālā studijā.
Dzīves ritms Ilzei ir blīvs – darbdienas paskrien Rīgā, piektdienas vakarā viņa dodas uz kora mēģinājumu Mētrienā, sestdien atvēlēts laiks mēģinājumiem Madonā, bet svētdien Ilze dodas atpakaļ uz Rīgu.
– Darba ir daudz, bet man patīk, – neslēpj Ilze. – Ir daudz lekciju Mūzikas akadēmijā, trīsreiz nedēļā – obligātās kora nodarbības pie diriģenta Māra Sirmā, tāpat atdziedāšanas, uz kurām daudz jāmācās un jāspēlē diriģēšanas partitūras. Bakalaura programma aptver četrus mācību gadus, pēc tam vēlos apgūt maģistra studiju programmu kompozīcijā, tomēr nezinu, vai tas izdosies. Šajā mācību gadā kompozīcija būs otrajā pusgadā, to apgūšu pie Ērika Ešenvalda. Nevaru vien sagaidīt, jo zinu, ka tas būs lieliski –
Ēriks Ešenvalds ir viens no maniem mīļākajiem latviešu jaunajiem komponistiem.
– Kā īsti radās doma pašai rakstīt mūziku, dziesmas?
– Kad beidzu devīto klasi, domāju par skolu, uz kuru doties. Apsvēru iespēju par dizaina studijām, jo man patika māksla. Tobrīd nelikās, ka mūzikā varētu būt spēcīga. Tā kā tētim tuvojās dzimšanas diena, gribēju viņu apsveikt un sadungoju veltījuma dziesmu. Pēc tam atvērās tāda kā plūsma – dziesmas sāka nākt un nākt pašas, spēju vien pierakstīt. Melodija parasti ienāk prātā, ejot pa ielu. Tad telefonā iedziedu, uzreiz varbūt neizmantoju, bet, kad rodas vajadzība, atrodu failu un tēmu attīstu, savienoju ar citām. Piecdesmit dziesmas gan vēl nebūs, bet ir uzrakstītas samērā daudz dziesmu. Arī tādas, ko ar grupu vēl neesam iestudējuši. Ir dziesmas ar latviešu tautas dziesmu tekstiem, tāpat daudz aranžiju.
– Kas ierādīja mūzikas ceļu?
– Rīgā beidzu Pāvula Jurjāna mūzikas skolu, pēc tam ģimene pārcēlās uz Madonu, trīs gadus mācījos Madonas mūzikas skolas kora klasē. Pēc tam trīs gadus no mācībām bija pauze, un tad uzreiz iestājos Mūzikas akadēmijā. Diriģēšanu tur pasniedz Aira Birziņa, kas nāk no Lubānas puses. Viņa ir stingra, bet labi iemāca. Tā kā diriģēšanā nebija pamatu, pasniedzēja prātīgi ievirzīja. Sākumā pēc stundām mājup gāju asarām acīs, jo diriģente ir ar raksturu, tomēr spēj panākt to, ko vēlas. Vokālu akadēmijā māca Kristīne Gailīte, ļoti jauka pasniedzēja – mierīga, pozitīva, nelec virsū ar saviem padomiem, bet panāk, ko grib, ar mieru un gudru metodiku.
– Ko saki par straujajiem grupas „Četri vienā" panākumiem?
– Grupas sastāvu izveidojām, lai piedalītos „SuperMikrofona" konkursā. Man bija dziesma, savācāmies dienu pirms uzstāšanās, un konkursā pēkšņi uzvarējām. Arī finālā Rīgā negaidīti ieguvām galveno balvu, kas visiem bija pārsteigums. Tagad darbojamies, darām tālāk, uz lauriem nesēžam. Man pat neliekas, ka tie būtu kādi ļoti pelnīti panākumi. Dziesmas ir, cilvēkiem patīk, bet neko pārcilvēcisku izdarījuši neesam. Gribas ierakstīt studijā jaunas dziesmas, šobrīd tam meklējam sponsorus. Top video, mūs vairāk atpazīst, panākumi iedvesmo. Dziesma „Nokāp lejā", piemēram, tikko iedota Radio 2. Atceros, ka to rakstīju, iedvesmojoties no grupas, jo esam aktīvi, draudzīgi un jautri. Vēl interesants projekts ir sadarbībā ar Dailes teātri. Nākamgad 5. jūnijā būs jauna izrāde, ko iestudē topošais režisors, kas mācās Kultūras akadēmijas 4. kursā. Viņam būs diplomeksāmens ar folklaikmetīgās dejas izrādes iestudējumu. Tā kā režisoram iepatikās mūsu grupas izpildītā dziesma „Glezna", viņš vaicāja, vai varam piedalīties izrādē. Līdzās mūsu grupai tur darbosies meiteņu ansamblis „Tautumeitas". Mūzika jākomponē gan man, gan otra ansambļa vadītājai. Tēma ir filozofiska – par to, kā pasaule savienojās, kā satikās jūra un mežs. Dziesmas jau top, nepieciešams liels muzikālais materiāls, tas priecē.
– Kā rit darbs ar sieviešu kori „Jūsma"? Skatē kolektīvam piešķirta I pakāpe.
– Darbs ar kori man ļoti patīk, jo kolektīvs ir atsaucīgs. Tas ir ikviena diriģenta sapnis, lai dziedātāji būtu aktīvi un atsaucīgi. Vakar strādājām, un es atkal paslavēju savas dāmas – kaut grūta dziesma, visas ir muzikālas, uzreiz klausās, ko iesaku. Man pašai svarīgi korī pielietot to, ko dzirdu mācām akadēmijā. Metodiku uzreiz varu pielietot praksē. Tā kā vokālu mācos pie Ineses Romancānes, kas ir viena no labākajām koru vokālajām pedagoģēm Latvijā, priecājos, ka viņas teikto varu izmantot.
– Kāds ir kora repertuārs?
– Kā jau pašdarbnieki, uzstājamies valsts svētkos, Ziemassvētkos, Lieldienās, atbilstošs ir arī repertuārs. Man ir iecere veidot sadarbību arī ar tēta – Jāņa Rijnieka – vadīto sieviešu kori Inešos. Tad kori sadziedātos ar Dziesmu svētku obligāto repertuāru. Interesanti, ka korī „Jūsma" dzied mana mamma, tas nemaz arī netraucē.
– Ko vari teikt par saviem vecākiem, cik svarīga ir viņu aizmugure? Vai apjaut, ka talanti tevī nākuši arī no viņiem?
– Protams, ka gēni pārmantojas. Komponēšana noteikti nāk no mana vectētiņa, tāpat tēta brāļa, mana krusttēva Didža Rijnieka, kas raksta mūziku. Vecākos man patīk lielā aktivitāte, radošums un pozitīvisms. Viņi vienmēr ir smaidīgi un rosīgi. Šobrīd nedaudz pietrūkst laika, lai visi apsēstos un būtu kopā. Katrs skrienam uz savu debess galu, bieži satiekamies tikai koncertos. Ar mammu vismaz, braucot mašīnā, pa ceļam uz kora mēģinājumu varam izrunāties. Esmu pamanījusi, ka ar vecākiem ne vienmēr pats svarīgākais ir saruna, man svarīgi būt cilvēkam blakus. Zinu daudz draugu, kas regulāri vecākiem zvana, es zvanu maz, bet man svarīgs ir tiešais kontakts. Gribas samīļot, paskatīties acīs, būt blakus un sajust viņu siltumu.
– Vai redzi sevi pēc gadiem? Kādā jomā vēlies darboties?
– Visvairāk vēlos atraisīties kompozīcijā, tas man patīk un interesē. Gribas, protams, dziedāt, būt kora priekšā, bet komponēšana ir pāri visam. Arī no skatuves nokāpt nevēlos, jo tur jūtos ērti un labi. Nav ne baiļu, ne milzīga uztraukuma, visērtāk jūtos brīžos, kad sēžu pie klavierēm, man ir mikrofons un varu spēlēt un dziedāt. Pirmā dziesma varbūt izskanēs klusi, bet drīz apkārtne aizmirstas un ir vienkārši labi. Apzinos, ka šai pasaulē man vienmēr būs, ko darīt, jo visa ir tik daudz. Uzstājamies ar ansambli, ar grupu – mīļi ir visi sastāvi.
– Kā jūties Rīgā? Vai vienlīdz labi uztver dzīvi galvaspilsētā, mazpilsētā un laukos?
– Man patīk gan lauki, gan Rīga. Neesmu no cilvēkiem, kuri brauc uz galvaspilsētu un domā, kā viņiem tur nepatīk. Rīga ir samērā zaļa; ir dažas lietas, kas var kaitināt, piemēram, netīk sabiedriskais transports, jo tur vairākkārt esmu pamanījusi piedzērušos. Esmu dzimusi Rīgā, līdz ar to Rīga man netraucē. Dzīvoju kopmītnēs, divatā ar grupas biedreni. Visu dienu gan esmu prom, pārrodos dziļā vakarā. No akadēmijas uz kopmītnēm cenšos iet kājām. Kaut arī esmu nogurusi, vienmēr atrodu sevī uzņēmību un izstaigājos.
Mazpilsētā savukārt nepatīk, ka par tevi visi visu zina, te nevar izbēgt no baumām. Uz ielas dažkārt pasapņoju, Rīgā neviens tam nepievērš uzmanību, Madonā viss tiek piefiksēts. Īstenībā man patīk lauku mājas, tādas, uz kurām ceļš ved pilnīgi nomaļus, mežā. Tādu es gribētu arī sev. Protams, tuvāk Rīgai, lai var normāli aizbraukt uz pilsētu, bet man vajadzīgs liels miers. Esmu pamanījusi, ka klusums ir īpaši svarīgs, ja visu dienu esi starp cilvēkiem un skaņām, tad mājās alkstu mieru. Daudziem vienaudžiem telefonā ir dažādi mūzikas ieraksti, man to nevajag, man nepieciešams klusums. Vēl esmu ievērojusi, ka jāstrādā pie dienas režīma. Neesmu stingra režīmu piekritēja, man nepatīk, ja viss ir pārāk saplānots, ja nav vietas improvizācijai. Man vajag māksliniecisko nekārtību, lai ir interesanti. Nevaru ciest rutīnu. Ja jūtu, ka tā ieviešas, mēģinu ko apzināti mainīt, izdarīt citādi.
– Cik svarīgi ir draugi un vai to ir daudz?
– Man ir daudz paziņu, bet daudz arī tuvu draugu. Varu pat pateikties mūsdienu tehnoloģijām, ka ir iespēja izveidot saraksti ar cilvēkiem, kurus sen neesmu redzējusi, un satikties. Man ir lieliskas kursa biedrenes, ar kurām jūtos kā ar māsām – mēs cita citu atbalstām un to darām no sirds. Ir grupas biedri, kas visi ir mīļi, tāpat tuva ir ģimene, radinieki. Galvenais ir neaizmirst katram piezvanīt, aizbraukt ciemos. Ir arī klases biedrenes no skolas laika, ar kurām mēģinām regulāri tikties. Reizi mēnesī mums ir randiņš, lai uzturētu kontaktus un savstarpējās attiecības.