Ar rotaļīgu izspēli par spieta ķeršanu rudenī Madonas muzejā aizvadītajā svētdienā iesākās dziedošo, muzicējošo un dejojošo ģimeņu „Spieta" 25 gadu jubilejas svinības.
Mūspuses „Spieta" jubileju šai rudenī iezīmē divi notikumi – tematiska izstāde Madonas muzeja izstāžu zālēs (autore – Anita Kļaviņa un Danute Vēze) un tradicionālais „Spieta" lielkoncerts, kas 5. novembrī ritēs Madonas kultūras namā.
Sarīkojumā Madonas muzejā, lai pateiktu paldies visiem labvēļiem, „Spieta" dvēsele Anita Kļaviņa kopā bija pulcējusi tos cilvēkus, kuri daudzu gadu garumā bijuši uzticīgi ģimeņu muzicēšanas un kopāsaukšanas idejai. Tepat bija „Spieta" dalībnieki, kas senāk vai ne tik sen kāpuši uz skatuves, lai ar ģimenes izkoptajiem talantiem priecētu citus.
– Latvietis dziesmu ir iznesis cauri gadsimtiem, – atklājot sarīkojumu, uzsvēra muzeja direktore Līvija Zepa. – Latvietis vienmēr ir dziedājis – ar dziesmu gājis druvā, ar dziesmu – karā un ar dziesmu pavadīts tai saulē. Dziesma ir bijusi mūsu spēka avots, izdzīvošana, pašapziņas celšana, un būtībā „Spiets" Madonā ir unikāla parādība. 25 gadi cilvēka mūžā ir tikai jaunība, bet, lai 25 gadus kopā noturētos draugu kopiena, tas ir vienreizēji. Paldies „Spieta" kopsaucējai Anitai Kļaviņai, un lai dziesmas spēks mūs visus sasilda!
Septītās dienas adventistu mācītājs Agris Bērziņš ar savu ģimeni novada „Spieta" kustībā iesaistījies pēdējos trīs gadus. Uzrunājot sanākušos, mācītājs atzina: – Ģimene, tāpat kā dziesma, ir Dieva dāvana. Tas, ka varam būt šeit, dziedāt, muzicēt, ir tāpēc, ka Dievs mums devis spēku, enerģiju, un visvairāk enerģijas Dievs šai ziņā devis Anitai Kļaviņai. Kā jau ģimenē, arī „Spieta" kustībā gājis dažādi: ir priecīgi brīži –
koncerti un uzstāšanās -, un ir rūpes un ikdiena, kas nav tik pacilājoši. Dzīvē piedzīvojam ne tikai sauli, arī stiprākus vējus un problēmas. Tāpēc ir labi, ka varam Kādam, kas ir stiprāks par visām vētrām un uzbrukumiem, uzticēties un būt Viņa priekšā godbijīgi klusi.
Kopš pirmsākumiem rajona „Spieta" kustībā iesaistījusies un savu pienesumu devusi varakļāniete Zinaīda Raģele. Pasākumā muzejā kopā ar meitu Agnesi viņa bija kopā ar pārējiem. – Kādreiz bijām vienā rajonā, šobrīd dzīvojam dažādos novados, – teritoriālās reformas šķirtni iezīmēja Zinaīda Raģele, ar savu klātbūtni gan apliecinot, ka „Spiets" lido pāri teritoriālo reformu kartēm. – Pirms 25 gadiem, izlasot laikrakstā paziņojumu par muzicējošo ģimeņu tikšanos, nolēmām tajā piedalīties, – atcerējās viņa. – Kaut bijām lauku muzikanti no Latgales stūra, sapratām, ka brauksim. Anitas Kļaviņas siltais smaids mūs sasildīja, ierodoties jutāmies kā vienā ģimenē. Bija Atmodas pirmie gadi, tā sākām… Šobrīd mani četri bērni sen izlidojuši katrs uz savu pusi, esam muzikanti četrās paaudzēs. Mana dzimta nāk no Barkavas. Jau tētis brīvajā laikā izgatavoja vijoli, cītaru un kopā ar brāļiem sāka muzicēt. Cītaru spēlēja arī mana mamma, radu saietos visi labprāt dziedāja un spēlēja.
Ar mūziku Zinaīda Raģele bija saistīta arī jaunības gados. Viņa apprecējās ar baznīcas ērģelnieku, ģimenes lokā bieži skanējusi dziesma. Kaut vīrs agri nomira, visi bērni guva muzikālo izglītību. „Manā dzimtā kopumā ir 19 cilvēki, kas prot un spēlē kādu no mūzikas instrumentiem. Man ir 15 mazbērni, 3 mazmazbērni, mazbērni studē mūziku, spēlē Eiropā un pasaulē. Visas trīs meitas ir apguvušas ērģeļspēli, strādā baznīcā par ērģelniecēm, prot spēlēt arī citus instrumentus. Dēls apguvis sitamo instrumentu spēli. Nākam no Latgales un labprāt dziedam latgaliešu dziesmas. Mēs aizejam un atgriežamies…"
Karlsonu ģimene no Ļaudonas puses – Māris, Anete un meitas Māra, Anna, Irbe – ikdienā muzicē dažādos kolektīvos. – Esam parasta dziedoša ģimene, kas uz skatuves dzied ļoti, ļoti reti, – komentēja Anete Karlsone. – Dziedam koros, Dziesmu svētku estrādē izbaudām kopkora skanējumu, piedalāmies folkloras kustībā un esam folkloras kopas „Vērtumnieki" dalībnieki.
– Kopīgi noietā ceļā kaut kas ir jāatdod, un kaut ko mēs katrs vienmēr iegūstam, – neslēpa Māris Karlsons. – Lai kaut kas taptu no jauna, tā notiek, un par to stāsta arī dziesma…
„Spieta" pirmsākumos klāt bija arī Kumsāru ģimene. Rudīte Kumsāre atcerējās, ka pirms „Spieta" pirmā koncerta dēlam Kārlim laukos iekodusi bite, un koncerta fotogrāfijās var redzēt, ka viņam viena acs bija pilnībā ciet. – Lūk, kur visīstākais spietotājs! Un būtībā Kārlis „Spietam" arī visuzticīgāk kalpo, – komentēja Rudīte. – Tā kā nāku no Kurzemes, suitos ir viena pamatīga dziesma, ko aicinu nodziedāt kopā. Dziesma ir par uzticīgo sirdi, ko redzam dziedošo, muzicējošo ģimeņu kustības pamatā…
– Tas nemaz nav tik vienkārši – gadu no gada veidot „Spieta" koncertus, – aizdomājās Madonas kultūras nama pārstāve Ilze Šulce. – Mēs, latvieši, parasti ceļam savus augstos sliekšņus, kuriem citus nemaz tā nelaižam pāri. Iespējams, ka Madonas kultūras nams ir tas slieksnis, uz kura tomēr cilvēki pakāpjas un vēlas parādīt to, ko sarūpējuši un prot, – visu garīgo bagātību, kas uzkrāta ģimenē. Paldies Anitai Kļaviņai, ka viņa tik neatlaidīgi pulcē muzicējošās ģimenes, lai mums visiem par viņu sniegumu būtu prieks.