Latvijas Bāriņtiesu darbinieku asociācija 14. oktobrī rīkos Latvijas bāriņtiesu 20 gadu darbības jubilejas svētku pasākumu, kurā labāko bāriņtiesu darbinieku apbalvošanai izvirzīta arī Madonas novada bāriņtiesas locekle Dzelzavas pagastā ALEKSANDRA MIESNIECE par ilggadēju profesionālu, godprātīgu un atbildīgu amata pienākumu pildīšanu bāriņtiesā kopš 1996. gada, dalību Madonas novada bāriņtiesas izveidošanā un labās prakses ieviešanu bāriņtiesas kompetences jomās.
Uzrunāta intervijai par bāriņtiesā aizvadītajiem 20 gadiem, Aleksandra Miesniece sev raksturīgajā pozitīvisma manierē noteic: „Pašai šķiet pilnīgi neticami, ka pagājuši 20 gadi."
– Kā nonācāt šajā atbildīgajā amatā?
– Vispār jau aizgāju uz augstskolu ar domu, ka gribu strādāt izmeklētājos. Šķiet, vidusskolas laikā visi kriminālromāni bija pārlasīti, tas man ļoti patika. Bet kolhozam Dzelzavā vajadzēja juristu, tā nu 2. kursā šim piedāvājumam piekritu, paņēmu stipendiju un biju spiesta nākt atpakaļ uz šejieni (smejas). Kad jau šeit atgriezos, visi skaistie solījumi bija izplēnējuši, jo tieši bija sākušies pārmaiņu laiki. Piecus gadus nostrādāju par juristi, tad 1996. gada janvārī mani paaicināja uz bāriņtiesu. Izgāju lielos kursus Rīgā un ar 2. maiju sāku strādāt. Visiem tas bija jaunums, jo arī bāriņtiesa kā tāda bija jauna institūcija. Pat ministrijās neko nemācēja īsti paskaidrot, kas būs jādara. Likums bija, bet tas arī viss.
– Un kā bāriņtiesas darbs iesākās tieši praktiskajā dzīvē?
– Sākums bija gana kluss un mierīgs, jo cilvēki par bāriņtiesu jau vēl nezināja. Tagad, kolīdz bērns nav ieradies skolā, uzreiz zvana mums. Līdz tam viss notika rajonā, lietas par bērniem, kas izņemti no ģimenes, izskatīja izglītības pārvalde. Pamazītēm cilvēki saprata, ka mēs esam tie, kam var pasūdzēties par kaimiņu skandāliem, bērniem, kuri neiet skolā, – būtībā par visu, kas saistīts ar bērniem. Pie riska ģimenēm, kad varam, braucam kopā ar iecirkņa inspektoru vai sociālo darbinieci, jo daudzas lietas jau mums ir kopīgas. Man ar sociālo darbinieci ir ļoti veicies, tiešām varam labi sastrādāties. Arī kopumā mums pagastā ir ļoti labs kolektīvs pagasta pārvaldes vadītāja vadībā, visi vienmēr ir atsaucīgi.
Aizbraucot un apsekojot situāciju, kādi apstākļi ir mājās, sākumā vecākiem uzliekam pienākumus, lai situācija tiktu uzlabota. Ja nekādi uzlabojumi nenotiek, skatām lietu. Rīgā semināros skaisti stāsta par dažādajām institūcijām, kas var tikt iesaistītas. Bet kas tad mums ir laukos? Būtībā tikai es un sociālā darbiniece. Rīgā ir citas iespējas un resursi – noslēgti līgumi ar psihologiem, krīzes centriem un tamlīdzīgi.
– Nereti esmu aizdomājusies, vai šiem speciālistiem izdodas sasniegt savu mērķi, vai cilvēku vispār var pārmainīt?
– Ja ir lielāki resursi, domāju, šī iespēja ir lielāka. Pie mums laukos ir diezgan bēdīgi. Tādēļ ir milzīgs prieks, ja kaut vienai ģimenei izdodas atgriezt bērnus atpakaļ, jo ir panākti uzlabojumi. Bāriņtiesa katrā ziņā nav tas bubulis, kā to nereti rāda televīzijā, – kura tikai grib atņemt ģimenēm bērnus. Šādi baisie stāsti rodas, manuprāt, tāpēc, ka bāriņtiesai nav īsti iespējas sevi aizstāvēt. Informācija par katru gadījumu ir konfidenciāla, tāpēc nevaram pateikt: „Nē, tā nebija, bija šādi", kamēr cilvēki savu viedokli var izteikt brīvi. Mēs noteikti sākumā braucam, runājam, brīdinām gan ar papīriem, gan bez papīriem – entās reizes. Bet, ja tu aizbrauc – un mājās ir vienkārši šausmas… Mums nekas cits neatliek, kā bērnus izņemt.
Jāteic godīgi, ir ļoti maz tādu vecāku, kam pēc tam bērnus var atdot atpakaļ. Bija mums reiz mamma, kas meitenīti vairākas dienas mājās bija atstājusi vienu. Kad pie mums atnāca, skaidroja, ka ogās esot bijusi. Bet pie savas meitas uz ārpusģimenes aprūpes centru ne reizi tā arī neaizbrauca. Tagad daudzreiz aizdomājos – un labi, ka tā, lai cik tas skarbi arī izklausītos. Jo meitenīti adoptēja tiešām kolosāla un sirsnīga ģimene tepat Latvijā, viņi braukā ceļojumos, viņai ir viss, kas bērnam nepieciešams. Ko viņa pie savas īstās mammas būtu redzējusi un mācījusies? Tas ir skarbi, jo mamma ir mamma, bet, lai ko teiktu sirds, ar prātu bieži vien saproti, ka tai svešajā ģimenē bērnam būs labāk.
– Šāds un līdzīgi gadījumi pa šiem gadiem noteikti ir bijuši vairāki, vai ir tomēr kāds, kas aizķēris jūs visvairāk?
– Dzelzavas pagastā ienāca ģimene – vīrs ar sievu, visa viņu iedzīve atradās divās somās. Viņi ievācās pamestā lauku mājā. Klausāmies, ka viens iedzīvotājs stāsta par kaut kādiem aizdomīgiem cilvēkiem, kas staigā apkārt, otrs to pašu redzējis. Kolīdz viņi šeit piedeklarējās, bāriņtiesa mums pārsūtīja visu biezo lietu, jo šādi viņi bija staigājuši pa visu Latviju. Ziedojuma veidā viņiem savācām mēbeles, palīdzējām nokārtot pabalstus, iesāka pat savu nelielu saimniecību, mājā ievilka elektrību. Viss bija skaisti, bērnus ģimenei atdevām. Pamazītēm tas laikam aizmirsās, atsākās alkohola lietošana. Tika piesaistīti psihologi, un tur atklājās ļoti nesmukas lietas par vīru… Vīrietis šobrīd izcieš sodu cietumā par iepriekšējiem nodarījumiem, kas gan nebija notikuši šeit, Dzelzavā, bet jau agrāk. Gāja briesmīgi, policija pie viņiem brauca ik pārdienu. Vīrietis bija vardarbīgs, arī policijas darbinieka klātbūtnē mums nažus gar seju vicināja. Tobrīd vēl nebija šī aizsardzības mehānisma pret varmāku, kas liedz viņam tuvoties cietušajiem, tādēļ policija viņu it kā izved no mājas, paved kādu gabaliņu prom, bet pēc laiciņa viņš taču bija atpakaļ. Pamazām tomēr dabūjām vīrieti no turienes prom, smagi ar to gāja. Vīrietis savu sievu laikam bija tādā kā pavadiņā turējis, jo viņa bija burtiski atkarīga no viņa. Bet, gods godam, šī mamma bija pilnīgi bērnu pusē, kā kaķene par viņiem iestājās. Viņa sadarbojās ar mums un policiju, nevienu mirkli nešaubījās par saviem bērniem.
Mēs viņai arī jautājām – kāds bija labums no tās dzeršanas? Sieviete bija atklāta, viņa sevi bija kārtīgi izanalizējusi un nekad neteica, ka nav bijusi pie vainas. Pati šausminājās, kā varējusi gadiem tā dzīvot. „Es iedzēru un gulēju," viņa atbildēja. „Bet, kad pamodies un sāki domāt, vai tad problēma bija atrisināta?" „Nu tad es dzēru atkal." Es cilvēcīgi šīs sievietes it kā saprotu – bērni iet skolā, nauda vajadzīga, bet tās nav, jo nav darba. Vīrietis vismaz var kaut kur pabraukāt, kādos meža darbos. Bet mammai? Vai nu darbs, vai sēdi mājās ar bērniem. Mēs varam viņu motivēt, cik vien gribam, bet nevar no cilvēka izspiest vairāk, kā viņam tobrīd ir to iespēju.
Tomēr šī sieviete saņēmās, divas reizes izgāja Minesotas programmu. Un nu jau ir divi gadi, kā viņa turas, Madonā ir atradusi darbiņu, bērni mācās.
– Tas daudzkārt ir izskanējis, ka Latvijas lielākā problēma ir pārmērīga alkohola lietošana, sevišķi laukos.
– Pat ja iziet Minesotas programmu, ja draugi un apkārtējā vide paliek tie paši, ļoti ātri atgriežas arī vecie ieradumi. Cik tad laukos to iespēju ir? Cilvēku ir tik, cik viņu ir. Un kur citur arī aiziesi? No vienas puses, pluss Dzelzavai ir brīvie dzīvokļi Aizpurvē, bet reizē tas ir arī mīnuss, jo – kam tad tos piešķir? Ar sociālo darbinieci esam secinājušas, ka vietējie, dzelzavieši, mums sagādā vismazāk rūpju. Mūsu klienti ir tieši ienācēji.
– Kā ar šiem klientiem ir tikt galā būtībā divām sievietēm – jums un sociālajai darbiniecei? Ja reiz sakāt, ka mēdz nažus gar seju vicināt. Vai tad nav bail?
– Ir bail, protams! Uz trakākiem gadījumiem saucam līdzi policiju. Ir bijis, kad domāju, kā tikt ārā no dzīvokļa, kurā pirms laiciņa kāds jau ticis noslepkavots. Tā bija tā reize, kad, ārā izejot, man vienkārši sāka birt asaras. Ar laiku jau tas pāriet, bet ir momenti, kad ir bail. Bāriņtiesu asociācijai ir priekšlikums vismaz apdrošināt darbinieku dzīvību, jo mums jau nekā nav… Ne bāriņtiesas locekļiem, ne sociālajiem darbiniekiem. Kas un kad šo priekšlikumu atbalstīs, tas vēl ir jautājums.
– Kas tad ir tas stimuls palikt šai amatā jau divu gadu desmitu garumā?
– No vienas puses, jā, tas ir morālais gandarījums par gadījumiem, kad ir izdevies palīdzēt. No Dzelzavas institūcijā šobrīd ir tikai viens bērns, kas tur atrodas jau kopš dzimšanas. Jāteic – labi, ka šī meitenīte vispār staigā, zinot to, ka māte dzērumā ziemā, stāvoklī būdama, gulēja šķūnīšos, klīda pa Rīgu. Bet visā pārējā meitenītei ir nepieciešama 24 stundu aprūpe. Fiziskās, garīgās attīstības atpalicība… neviens viņu, diemžēl, neadoptēs. Nav jau jābrīnās, ar kādiem traucējumiem šie bērni mēdz piedzimt, ar to ir jārēķinās, jo daudz kas tiek ielikts jau gēnu līmenī. Pārējie bērni ir vai nu adoptēti, audžuģimenēs vai aizbildniecībā. Ar viņiem sazināmies, turpinām sadarboties, un ir prieks redzēt, kā katram tālāk dzīve attīstījusies, kaut mazliet ar mūsu piepalīdzēšanu.
No otras puses, es arī apzinos – kur tad es aizskriešu? Te ir mājas, te visa dzīve aizvadīta. Ir, protams, arī citi darba piedāvājumi bijuši, bet tas ir vai nu Madonā, vai Gulbenē. Tas nozīmē attālumu; ja katru dienu būtu jābraukā – kādi ziemā dažkārt ir ceļi… Šurp es sliktākajā gadījumā varu kaut vai atbrist (smejas).
– Vienmēr ar domām par darbu… Bet kā jūs atslēdzaties?
– Savā ģimenē. Man ir divi sirds akumulatori – mazbērniņi, divus un sešus gadus veci, pašā jaukākajā vecumā. Dzīvo gan viņi Rīgā, bet vasarā bieži pie mums viesojas, arī pārējā laikā brauc ciemos. Esmu tik bagāta un laimīga, jo mani dārgumi ar katru dienu kļūst arvien lielāki un lielāki. Atpūtas brīžiem ar kolēģiem mēdzam arī paceļot. Es ļoti relaksējos savā dārziņā, tad var visu pārdomāt. It kā jau visos modernajos semināros teic, ka nedrīkst laist šos gadījumus caur sevi. Bet nu nesanāk jau. Iesākumā bieži asaras gāja pa gaisu, tagad esmu nedaudz iemācījusies to nelaist caur sevi – bet tikai mazliet, pilnībā tas nekad nesanāks.