Ar ĒRIKU POMERI tiekamies Skolotāju dienas priekšvakarā. Jau 42 gadus skolēni Ēriku sauc par savu skolotāju. Šajā mācību gadā pēc 25 gadu pārtraukuma viņa, pati iepriekš to galīgi neplānojot, ir atgriezusies Ļaudonas vidusskolā, kur savulaik uzsāka skolotājas gaitas.
– Ko jums pašai nozīmē Skolotāju diena? – tiekoties vaicāju pieredzes bagātajai skolotājai.
– Skolotāju diena man ir īpaša diena, jo tad, kad man jautā, kāpēc esmu izvēlējusies skolotāja profesiju, atbildu: manai dzimšanas dienai vistuvākie ir mani profesionālie svētki – Skolotāju diena. Savukārt, uz jautājumu, kāpēc kļuvu tieši par sporta skolotāju, smejoties saku: esmu piedzimusi vienā dienā ar laikrakstu „Sports" – 1955. gada 4. oktobrī (kas gan šobrīd vairs neiznāk).
Bet, ja nopietni, tā tiešām ir tāda īpaša diena. Tie ir profesionālie svētki, par kuriem domājam gan mēs, skolotāji, gan bērni: kā pateikt paldies saviem skolotājiem, saviem tuvākajiem, jo mīļu, jauku skolotāju, pie kuriem var rast patvērumu, izkratīt sirdi, uz kuru savu reizi var arī padusmoties, bet kurš vienalga tevi mierinās, mums ir daudz.
– Kad tad sapratāt, ka izvēlēsities pedagoga profesiju?
– To, ka būšu skolotāja, izlēmu jau trešajā klasē, jo man bija brīnišķīga pionieru vadītāja, kurai man visu laiku gribējās pie rokas dzīvoties. Mēs abas ar jaunāko māsu mācījāmies Gaujienas internātskolā, brāļi mācījās Rīgā (ģimenē pavisam bijām septiņi bērni), un vecāku ikdienā mums klāt nebija. 3. klasē, kad mani uzņēma pionieros, biju tik priecīga, ka varu piedalīties pionieru vadītājas rīkotajos pasākumos, sanāksmēs, pārgājienos, ekskursijās. Laika gaitā šis lēmums tikai nostiprinājās, un tad, kad beidzu vidusskolu, vienīgais jautājums bija, kādu mācību priekšmetu es gribētu mācīt skolā –
vēsturi, ģeogrāfiju vai iet mācīties uz Fizkultūras institūtu. Izvēlējos pēdējo, jo nospriedu: bērniem taču tik ļoti patīk sportot. Tā es aizgāju uz Fizkultūras institūtu.
Strādāt sāku tūlīt pēc vidusskolas beigšanas Trikātas pamatskolā par pionieru vadītāju, jo diemžēl pirmajā gadā pēc vidusskolas, stājoties Fizkultūras institūtā, neizturēju konkursu. Paldies toreizējam Valkas rajona izglītības nodaļas vadītājam, kas iepriekš bija mūsu internātskolas direktors, un manai bijušajai pionieru vadītājai, kas tolaik jau strādāja par pionieru nama vadītāju, kuri man uzticējās. Bet pēc gada es veiksmīgi iestājos institūtā. Kad pabeidzu studijas, pēc sadales tiku nosūtīta uz mana vīra Jāņa (kas institūtu jau bija beidzis gadu pirms manis) dzimto pusi Madonu. Sāku strādāt Ļaudonā, Kirova padomju saimniecībā par sporta metodiķi. Šajā amatā vajadzēja nostrādāt obligātos trīs gadus, bet jau paralēli sāku strādāt arī Ļaudonas vidusskolā par sporta skolotāju meitenēm un vēlāk arī par direktora vietnieci ārpusklases audzināšanas darbā. Tā bija tāda brīnišķīga vieta, kur uzsākt savas pedagoga darba gaitas. Toreizējā skolas direktore Antonija Urža mācēja saliedēt kolektīvu, mācēja uzmundrināt, motivēja strādāt kopīgi vienam mērķim. Ļaudonas vidusskolā nostrādāju divpadsmit gadu, līdz pat 1991. gadam.
– Tagad pēc gadiem atskatoties – kāda bija pirmā tikšanās ar līdz šim nezināmo Madonu?
– Uz Madonu esmu atnākusi iegātņos. Ar Jāni iepazināmies un apprecējāmies jau studiju gados. Arī vecākā meita Anta piedzima jau studiju laikā. Atceros, kad pirmo reizi braucu uz Madonu, Jānis ļoti slavēja, cik Madona ir skaista pilsēta. Es atbraucu, skatos – pilsēta kā pilsēta. Normāla. Bet tagad, kad šeit esmu nodzīvojusi gandrīz 40 gadu, tiešām varu teikt, ka Madona ir ļoti skaista un sakopta pilsēta. Ik uz soļa var redzēt, kā tā veidojas, aug un attīstās. Jāsaka godīgi, tajā reizē es to nepamanīju, bet nu varu no sirds to apgalvot ikvienam.
– Pēc Ļaudonas vidusskolas sekoja darbs Praulienas pamatskolā. Ar ko saistās šī darbavietas maiņa?
– Droši vien tā arī būtu turpinājusi strādāt Ļaudonas vidusskolā, bet nāca Atmodas laiks, un vīra vecāki atguva dzimtas īpašumu, nodibināja savu zemnieku saimniecību Praulienas pagasta „Pakuļos". Savulaik vīra vecmāmiņa 1949. gadā no šejienes tika aizsūtīta uz Sibīriju. Pēc īpašuma atgūšanas vīra vecāki ļoti vēlējās, lai mēs atgriežamies senču mājās un palīdzam viņiem šeit saimniekot. Paralēli strādāju Praulienas pamatskolā par sporta skolotāju, biju klases audzinātāja. Es jau smejos, ka pamatskolu esmu beigusi piecas reizes – trīs reizes kopā ar savām meitām un divas ar audzināmajām klasēm. Tie ir bijuši skaisti, piepildījuma pilni gadi. Vēl tagad ar bijušajiem audzēkņiem ir ļoti labas attiecības, ar daudziem ir izveidojušās ciešākas saites – dažiem pat abi ar Jāni kāzās esam bijuši vedēji. Tas gandarī, jo ne jau visās profesijās jūti to, kā izaug veselas paaudzes. Taču tas nav viegli. Es vecākiem bieži atgādinu Ziedoņa Purva vārdus, ka visgrūtākais ir cilvēku izaudzināt. Mēs varēsim iemācīt viņam daudzas gudrības, bet izaudzināt cilvēku ar atvērtu sirdi un mīlestību sirdī – tas ir grūti izdarāms.
Bet, atceroties 90. gadus, neslēpšu, ka no Ļaudonas gāju projām ar dziļu sāpi un lielām asarām, jo vajadzēja mainīt gan dzīvesvietu, gan darbavietu. Es nevaru iedomāties, kā kādreiz cilvēki katros Jurģos varēja mainīt darba un dzīves vietu. Man tas bija ļoti grūti un sarežģīti. It īpaši izmaiņas, kuras nāca reizē ar Atmodu, un vilšanās tās valsts iekārtā, kurai es ticēju. Tas īstenībā mani iekšēji satrieca. Man dzimtā šādu traģisku izsūtīšanas stāstu, kā manam vīram un tūkstošiem latviešu, nebija, un arī skolas un studiju gados par to neviens skaļi nerunāja… 35 gadu vecumā dzirdēt un apzināties, ka visa iepriekšējā dzīve, kas likās pati pilnība, ir bijusi pilna melu, šausmu un traģisma, – tas nebija tik vienkārši pieņemams.
Tāpēc jau arī vajadzēja kaut kur meklēt spēku, kā atgūt stabilitāti, ticību dzīvei, jo to nebija tā vienkārši pieņemt un, kā saka, sagremot. Tā arī pamazām pievērsos kristietībai. Īpaša loma tajā bija arī manai vidējai meitai Santai, kas tobrīd studēja Rīgā, un, kad viņa atbrauca, mēs ļoti daudz – bieži vien līdz pat diviem trijiem naktī – diskutējām par Dievu, ticību, cerību, mīlestību… Pamazām iepazinu un sāku uzticēties Dievam, saprast mūsu dzīves jēgu un uzdevumu.
– Ticība droši vien palīdz arī ne tik vieglajā skolotāja misijā?
– Tad, kad sāku iet uz baznīcu, ticēt un uzticēt visas lietas Dievam (un tas nebūt nebija tik vienkārši, kā izkāpt no grāvja – un tūlīt es būšu tur, un viss būs labi), pamazām nācu pie atziņas, ka Viņš ir tas, kurš nekad nepievils. Un tad tu, cilvēk, sāc domāt par to, ko tu dari, kāpēc, kāda tam visam jēga. Dievs to visu parāda, ka ir jēga dzīvot, ir jēga zināt Viņa baušļus. Ne velti Viņš saka: ziniet to, ticiet Man, un Es būšu jums klāt katru mīļu brīdi. Un tā tas arī ir – ja mēs uzticamies Viņam, daudzas lietas sevī nobremzējam. Pirms negāju baznīcā, man likās – esmu normāls cilvēks – it kā nemeloju, it kā nezogu, bet tikai tad, kad sāc sevi Dieva gaismā analizēt, parādās tādas lietas, kuras īstenībā visu laiku tevi ir bremzējušas un neļāvušas dzīvot patiesu dzīvi. Un tā pamazām es mācos no tā visa tikt vaļā, kā arī saprast, ka ir lietas, kuras tu nevari mainīt, un atrast drosmi darīt to, ko vari mainīt. Man pat bērni skolā teica, ka esmu mainījusies, palikusi mierīgāka. Tas, ka varbūt savās dusmās kāds bērns kaut ko atļaujas pateikt – nevajag uzreiz viņu rāt un strostēt, bet mēģināt saprast. Tās ir viņa dusmas, protests pret izveidojušos situāciju, ne jau viņš tā arī domā vai vēršas pret tevi personiski. Un sports jau ir tā vieta, kur sevi fiziski var izlādēt.
Man ļoti palīdz arī aktīva darbošanās draudzē. Jau vairāk nekā gadu esmu Madonas luterāņu draudzes priekšniece, un arī šos pienākumus uzņemu kā misiju, kalpošanu Dievam un saviem līdzcilvēkiem. Es vispār nevaru savu dzīvi bez draudzes iedomāties – lūgšanas, aizlūgumi, palīdzēšana cits citam, uzmundrinājumi pārbaudījuma brīžos…
Šopavasar, kad es jau biju izlēmusi doties priekšlaicīgā pensijā un uzrakstīju Praulienas skolā atlūgumu, daudzi man vaicāja – kas tad tā priekšlaicīgā pensija, cik tur to naudiņu saņemsi, atbildēju: nesatraucieties, gan jau Kungs manas lietas sakārtos, man tikai jāmācās Viņam uzticēties, un tā arī notika. Viņš tik brīnišķā veidā sakārtoja to, ka es atgriezos savā Ļaudonas vidusskolā kā direktora vietniece mācību darbā. Vienkārši izlasīju darba sludinājumu „Starā" un nolēmu piezvanīt bijušajai mācību pārzinei…
– Teicāt, ka vidējā meita jums daudz palīdzējusi atrast sevi un attiecības ar Dievu. Pavisam jums ar Jāni ir trīs meitas…
– Jā, mums ir trīs jaukas meitas – Anta, Santa un Linda. Un es pat brīnos, kā mums, tik jauniem un aizņemtiem (jau teicu, ka Antiņa mums piedzima vēl studiju gados), ir izdevies izaudzināt tik brīnišķīgas meitas, un tagad ir arī trīs tikpat brīnišķīgi znotiņi un jau deviņi mazbērni. Man liels prieks, ka viņi visi tepat apkārt dzīvo un ka mēs varam ik mīļu brīdi satikties – mēs ļoti daudz sadarbojamies un, kur vien var, savstarpēji palīdzam.
– Joprojām mācāt arī kristīgos pamatus Madonas pirmsskolas izglītības iestādē „Kastanītis"?
– Strādājot Praulienas pamatskolā, arī tur pirmajām trim klasēm mācīju kristīgo mācību. Te es vislabāk redzu, kā tās mazās sirsniņas atveras, cik viņi ir brīnišķīgi un kā no tāda maza ķipariņa izaug zinošs, gudrs cilvēkbērns, kas saprot sakarības, prot pastāstīt par Dievu. Un tas, kas mazās dienās ir ielikts, ja arī uz kādu mirkli pazūd, pamatos tomēr paliek, un cilvēks zina, kur meklēt patvērumu grūtā brīdī vai – gluži otrādi – ar to dalīties priekā un pateicībā.
– Ko jūs saviem kolēģiem un arī topošajiem pedagogiem varētu novēlēt ne tikai Skolotāju dienā, bet arī ikdienā?
– Man vienmēr gribas visiem atgādināt trīs vārdus – „Pateicība, prieks un paklausība". Pateicība par katru pašu mazāko darbiņu, ko izdevies veikt, par visu, kas mums apkārt, un pāri visam pateicība Dievam; prieks par katru dienu, par to, ka esi vesels, par rudeni, kas šobrīd ir tik skaists. Paklausība – varētu domāt, kam tad mums, pieaugušajiem, jāklausa. Bet, protams, jāklausa – jāievēro dažādi likumi, uzvedības normas. Galu galā jāklausa tam, ko mums Tas Kungs ir vēlējis.