Dzejas dienu laikā Madonā tikās grāmatas „Savējie" autori, lai atcerētos, kā tapa pirmais Madonas apkārtnes dzejnieku izdevums, un pastāstītu, ko šobrīd dara izdevumā iekļauto darbu autori.
Tikšanos ievadīja tās iniciators Zigmunds Bekmanis, vēstot, ka šovasar viņā atgriezusies dzejnieka dvēsele: – Braucu garām maiznīcai-kafejnīcai „Māmuļa", tikos ar Andreju Broku un nospriedu, ka šeit noteikti jābūt kādam dzejas pasākumam. Izvērtējot Madonas laika pieredzi, pamanīju, ka pagājuši 15 gadu kopš grāmatas „Savējie" klajā nākšanas, tādēļ pasākums veltīts šai jubilejai.
Tā kā izdevumā iekļauta 25 autoru dzeja, tika apzināti un kopā pulcēti iespējami visi. Deviņi radošie ļaudis – Marta Bārbale, Andrejs Eglītis, Jānis Sirmbārdis, Broņislava Martuževa, Pēteris Jurciņš, Adina Ķirškalne, Juris Brežģis, Jānis Meldrājs, Andris Priedītis – izrādījās mūžības ceļos aizsaukti. Savukārt dzejnieks Uldis Auseklis, Leons Briedis, dzejniece Anda Līce šai dienā bija devušies citās gaitās.
Sarmīte Radiņa klātesošajiem atgādināja izdevuma tapšanas laiku: – 2000. gada Dzejas dienās Poruka ielas pagalmā, kad bibliotēkas sarīkojumā viesojās Uldis Auseklis, viņš ieteica sapulcēt dzejas vārdus kopīgā grāmatā. Man tika uzticēts apzināt rakstošos autorus, kuri uzskata sevi piederīgu mūsu pusei. Pamazām sāka ceļot vēstules ar dzejoļiem, autoru fotogrāfijām un atļaujām publicēt dzejoļus kopīgā grāmatā, neprasot autora atlīdzību. Kopā ar Beāti Ozoliņu rakstījām projektu Valsts Kultūrkapitāla fondam, kur atbalstu neguvām. Tad bibliotēkas direktore Imelda Saulīte vērsās pie vietējās pašvaldības, un tas bija unikāls gadījums Latvijā, jo Madonas rajona padomes deputāti vienas sēdes līdzekļus nolēma atvēlēt grāmatas izdošanai. Tie toreiz bija 200 latu. Protams, ar šādu summu nepietika, ieslēdzāmies pasākumu ciklā, lai grāmatiņu atpelnītu. Tas bija brīnišķīgs laiks – braucām no vietas uz vietu, līdzi ņemot „Savējo" grāmatu un lasot dzeju. Grāmatas atvēršana notika 2001. gada septembrī Madonas bibliotēkā. Muzeja pārstāvis Indulis Zvirgzdiņš autorus izvadāja pa pilsētu, lai katrs atcerētos tos mīļos stūrīšus, kas viņam saistās ar Madonu. Lasījām dzeju Madonas slimnīcā, 2002. gada februārī grāmatu atvērām Rīgā, ciemojāmies Rakstnieku savienībā. Dzejas vakari notika arī autoru darbavietās. Tas bija tik neparasti, kā devāmies pie Aivara Aivieksta uz uzņēmumu „Madonas ūdens" un šajā kolektīvā svinējām Dzejas dienas. Ciemojāmies arī Rīgā, Okupācijas muzejā, kur Anda Līce izvadāja pa savu darba pasauli. Raiņa un Aspazijas mājā satikāmies ar Andreju Eglīti, Jāni Sirmbārdi, Pēteri Jurciņu, Juri Brežģi. Tikšanās notika arī skolās, klubos, kafejnīcās, ar savu ģitāras spēli mums pievienojās Uldis Fridrihsons.
Sarmīte neslēpa, ka ar grāmatu „Savējie" lielā mērā saistās viņas liktenis, jo tā bija uzdrīkstēšanās, no kuras vēlāk izauga autores sešas grāmatas un pieredze organizēt Dzejas dienas.
Interesanti, ka šogad Madonas novada bibliotēka izdeva vēl vienu grāmatu, šoreiz to veltot Madonai. – Esmu novērojusi, ka laikā, kad autoriem ir savas grāmatas, viņi ir patstāvīgāki, neatkarīgāki un kopīgā izdevumā sapulcēties vairs nevēlas, – novērojumā dalījās Sarmīte Radiņa.
Aivars Aivieksts pastāstīja, ka viņš joprojām pie dzejas turas vaļasprieka statusā un savā rakstīšanas manierē. „Man patīk īsi dzejoļi, kurus var atstāstīt otram vai uzkonstruēt domās kā mazu glezniņu. Svarīgi, lai autora doma ierosina domāt arī lasītāju." Aivars dzīvo Pitragā, bieži ir dabā – ogo, makšķerē, tie ir viņa izvēlētie hobiji.
Oļģerts Skuja, aicināts atcerēties, kā laikrakstā „Stars" radās lappuse „Pieskāriens", kurai pateicoties savējo ir tik daudz, pieminēja laikraksta kādreizējā redaktora Jāņa Salenieka vārdu. „Gods un slava viņam, jo arī tad, kad Pelše Latvijā neļāva līgot, „Stars" rakstīja par Līgo svētkiem un tāpat ar Jāni varēja sarunāt par dzejoļiem. Kādā brīdī autorus pamācīja Marta Bārbale, „Pieskārienam" sāka rakstīt Pēteris Jurciņš, un tā mēs mazā bariņā sākām." Avīzes literāro lappusi Oļģerts kūrē vairāk nekā 30 gadu, tā „Starā" iznāk reizi mēnesī. – Līdz ar moderno tehnoloģiju attīstību dzejoļus, manuprāt, lasa maz, – par šodienas situāciju teica Oļģerts. – Tomēr „Pieskāriens" ir un, jādomā, būs!
Daina Grūbe vēstīja, ka jau 10 gadu strādā apgādā „Zvaigzne ABC", savā tiešajā darbā ir redaktore. Daina arī tulko un raksta savus tekstus. Gadu gaitā caur Dainas rokām gājušas trīs Leona Brieža grāmatas, šobrīd ceļā uz tipogrāfiju ir vēl viens dzejnieka krājums. Viņa ir sadarbojusies arī ar Uldi Ausekli, Anitu Skrjabi, Lindu Šmiti. No dzejas Daina pati esot „pārmetusies" uz prozas rakstīšanu, un viņas romāns novembrī nonāks lasītāju rokās.
Zigmunds Bekmanis pastāstīja, ka, kūleņojot pa pasauli, vispirms nonācis Rīgā, tad Ogrē, un tagad viņa dzīvesvieta ir Jūrmala. Zigmunds strādā „Latvijas Avīzē", raksta par tūrismu, vasarās ir tūrisma grupu vadītājs, ved ļaudis uz Norvēģiju, Austriju, Bavāriju, Šveici. – Pēdējos gados, pateicoties pensionāru ceļojumu klubiņam, esmu atklājis Latviju, – atzina viņš. – Latvija ir radošu cilvēku zeme, un pie mums ir neskaitāmi daudz mājražotāju, mini zoodārzu, daiļdārzu, vīndarītavu, uz kurām doties. Daudzi cilvēki ir atraduši savu vietu, lai nedotos prom no Latvijas, bet ražotu ekoloģiskus produktus, saimniecībā noderīgas lietas – veidotu savu dzīvi un likteni šeit.
Sarīkojuma laikā tika pieminēti arī klāt neesošie grāmatas „Savējie" autori, tāpat Vidzemes Jauno literātu apvienība un tās paspārnē izdotais krājums „Nenoticiet savām acīm".