– Kādas ir jūsu emocijas, atskatoties uz Latvijas paralimpiešu startu paralimpiskajās spēlēs Rio? – jautājām sastaptajiem cilvēkiem.
Ināra no Cesvaines: – Es to vērtēju ļoti labi. Uz medaļām cerēju, bet nedomāju, ka būs četras. Paralimpieši iepriecināja visu Latviju, izdarīja to, ko pirms tam nespēja mūsu olimpieši. Valstij viņus noteikti vairāk vajadzētu atbalstīt, tāpat jānodrošina, lai arī viņiem laikus pasūtītu olimpiskos tērpus.
Andrejs no Vestienas: – Es neko daudz par to nezinu. Jūs sakāt, ka ieguva četras medaļas. Tad jau iztikt var, bet varēja arī labāk. Taču, protams, es noliecu galvu viņu priekšā. Daudzi padodas likteņa priekšā, taču daļa cīnās un pārsteidz pat visu pasauli.
Madoniete Jeļena: – Vienkārši malači! Tas ir vienreizēji, ka viņi sasniedza tādus rezultātus. Esmu par to, ka valstij sports būtu jāatbalsta ne tikai par 100, bet pat par 150%. Es atceros tos laikos, kad pēc Padomju Savienības izjukšanas tiem, kuri gribēja nodarboties ar sportu, viss bija jāpērk par savu naudu.
Madonietis Gatis: – Par paralimpiešu olimpiskajām medaļām biju pārliecināts. Vajadzēja jau būt vēl vienai medaļai. Cepuri nost viņu priekšā, viņi Latvijai dara tādu godu. Turklāt nevar salīdzināt, kādos apstākļos trenējas paralimpieši un olimpieši, kuri neizcīnīja nevienu medaļu. Ir jāmaina galva Latvijas Olimpiskajai komitejai, ir vajadzīgas jaunas vēsmas.
Viedokļus uzklausīja
ŽEŅA KOZLOVA