Jau 26 gadus, iespējams, visaugstāk virs jūras līmeņa Latvijā esošo mācību iestādi – Kusas pamatskolu – vada AGRIS SĀRS, cilvēks, kuram pedagoģiskais darbs vienmēr gājis kopsolī ar vēlmi izpausties glezniecībā. Nu jau aptuveni gadu viņš ir arī Madonas novada pašvaldības domes deputāts, kas skolas direktoram ir sniedzis pilnīgi jaunu pieredzi.
– Pastāstiet par savu izcelsmi!
– Esmu cēlies no Kalsnavas puses. Māte ir kalsnaviete, savukārt tēvs nāk no Alūksnes gala – Liepnas pagasta, kas robežojas ar Igauniju un Krieviju. Viņa vecāki bija ienācēji no Igaunijas, un arī viņam pasē kā tautība norādīta – igaunis. Jūtu, ka arī manī kaut kas no tā igauņu gēna ir trāpījies, kaut arī igauniski zinu pateikt vien dažas frāzes. Esmu dzimis tai pašā mājā, kurā Juris Alunāns. Pirmos dzīves gadus pavadīju Jaunkalsnavā, taču, kad man bija pieci gadi, vecāki pārcēlās uz Sarkaņiem. Tēvam piedāvāja vadīt kolhozu „Jaunais rīts", savukārt mātei – darbu Sarkaņu septiņgadīgajā skolā, kur arī pats uzsāku skolas gaitas. Līdzīgi kā šobrīd, arī tolaik mazajās lauku skolās bija apvienotās klases, un nevaru teikt, ka tādēļ būtu klājies sliktāk. Bijām kompakta, draudzīga skola. Kad man jau vajadzēja iet 7. klasē, vecākus atkal pārcēla citā darbā, šoreiz uz Kusas pusi. Tēvs vadīja padomju saimniecību „Arona", bet māte – Kusas astoņgadīgo skolu. Kusā mācības gan neuzsāku, jo nolēmu uzreiz doties uz Madonas 1. vidusskolu, to absolvēju 1978. gadā. Mācījos klasē ar bioloģijas novirzienu. Mācījos labi, taču teicamnieks nebiju. Paralēli vidusskolai apmeklēju arī Madonas mākslas skolu. Tolaik nesen uz Madonu bija pārcēlies Jānis Simsons, kas kultūras namā izveidoja tēlotājas mākslas studiju, kā arī dibināja mākslas skolu. Biju starp pirmajiem viņa audzēkņiem.
Ātri sapratu, ka dabaszinību virziens man nav sirdij tuvs, tādēļ tajā izglītības ceļu neturpināju. Jāatzīst, ka tolaik biju lielā neziņā, ko tālāk darīt. Biju apmeklējis mākslas skolu, taču nebija nostiprinājusies apziņa, ka vēlos studēt mākslu. Kad pēc vidusskolas beigšanas tomēr bija jāizdara izvēle, centos iestāties Latvijas Mākslas akadēmijā, taču nesekmīgi. Konkurss uz vienu vietu tolaik bija ļoti liels, un es to neizturēju, jo biju saņēmis nepietiekamu vērtējumu speciālajos priekšmetos. Kaut arī cietu neveiksmi, manī tomēr nostiprinājās apziņa, ka šis virziens ir tas, kurā vēlos darboties, taču, tā kā tajā brīdī tas nebija iespējams, iestājos Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātē. Tā bija otra lieta uzreiz aiz mākslas, kas mani saistīja. Iespējams, tas bija arī mātes iespaidā, kas bija literatūras skolotāja. Filoloģiju studēju piecus gadus, taču paralēli mācījos sagatavošanas kursos Latvijas Mākslas akadēmijā, jo no šī sapņa atteikties nevēlējos.
– Kur sākāt pedagoga gaitas?
– Pēc universitātes tiku norīkots strādāt Rīgas 7. vidusskolā, pašreizējā Natālijas Draudziņas ģimnāzijā. Tā bija milzīga skola, un man uzreiz iedeva mācīt 7. klasi. Teica, ka trūkstot skolotāju, jo neviens ilgstoši nespējot noturēties. Jāmāca bija četras paralēlklases, katrā pa 40 bērniem, sak', tiec nu ar visiem galā. Gāja grūti, taču šajā darbā guvu daudz vērtīgu atziņu, kā arī iemācījos pielietot pedagoģijas pamatmetodes, kuras nepieciešamas, strādājot ar tik lielu skolēnu skaitu. Tiesa, šajā skolā nostrādāju vien gadu.
– Kaut kas jūs atsauca atpakaļ uz Kusu?
– Tajā gadā biju beidzis sagatavošanas kursus Mākslas akadēmijā un sekmīgi iestājos akadēmijas neklātienes pedagoģijas nodaļā. Sapratu, ka Rīga nav tā īstā vieta, kas man varētu patikt un kur vēlētos dzīvot. Transports, stress, piesārņotais pilsētas gaiss – tas man negāja pie sirds. Tolaik Kusas skolā bija atbrīvojusies skolotāja vieta, un mamma aicināja, lai nāku strādāt. Tā arī rīkojos, un nu jau vairāk nekā 30 gadu Kusas pamatskola ir mana darbavieta, kurā sāku strādāt kā latviešu valodas, literatūras un vizuālās mākslas skolotājs, bet kopš 1990. gada esmu tās direktors.
– Nereti jādzird vīpsnājoši izteikumi, ka lauku skolas nespēj piedāvāt tikpat kvalitatīvu izglītību kā lielās pilsētu skolas. Droši vien jums ir savs viedoklis, dzirdot šādus apgalvojumus.
– Šādas diskusijas mani noteikti uzrunā, un viennozīmīgu, skaidru atbildi uz šo salīdzinājumu sniegt nav iespējams. Viens gan jāsaprot – ja runājam par individuālu darbu, tas nesader kopā ar lielo skolēnu skaitu. Lai cik prasmīgs būtu skolotājs, individuāls darbs ar bērniem 30 un vairāk skolēnu lielā klasē nav iespējams. Skolotājs parasti vairāk strādās ar tiem, kuri vielu uztver ātrāk, vai vidusposma skolēniem, bet ne ar tiem, kuriem mācības dažkārt sagādā grūtības, līdz ar to katrā šādā klasē būs daļa skolēnu, kas no izglītības sistēmas nesaņems to, ko viņiem vajadzētu saņemt. Te es saskatu jomu, kuru varētu aizņemt lauku skolas. Bērnus, kuriem sagādā grūtības mācīšanās lielās skolās, vajadzētu apzināti pedagoģiski novirzīt uz tām skolām, kur ar šiem bērniem tiešām var strādāt individuāli un viņus pacelt. Protams, es apzinos, ka šobrīd skolas ir ieinteresētas, lai būtu tas lielais skolēnu skaits, no kā atkarīgs arī finansējuma apjoms. Tādēļ arī notiek sacensība par katru skolēnu. Var saprast vecākus, kuri vēlas, lai bērns mācās viņu izraudzītajā skolā, taču skolotājiem būtu jāizdara tas, ko pedagogam ir nepieciešams darīt, – atsevišķos gadījumos pateikt vecākiem – „jūsu bērnam pie mums nav tik labi, cik varētu būt, ja viņš mācītos Kusā, Lazdonā utt., kur ar viņu tiešām būs iespējams strādāt individuāli".
– Nu jau aptuveni gadu esat Madonas novada pašvaldības domes deputāts. Droši vien kontrastu starp darbu skolā un domē netrūkst?
– Mani sākotnēji pārsteidza tas, par kādiem jautājumiem un cik plašās diskusijās dažkārt deputāti var aiziet. Piemēram, vienā sēdē tiek diskutēts par sadzīves atkritumiem, vēl arī otrā, trešajā, taču pie konkrētiem konstruktīviem risinājumiem tā arī netiek nonākts. Šāda muļļāšanās uz vietas skolas darbā nebūtu iespējama, jo mums jāpieņem lēmumi, lai varētu diendienā strādāt ar bērniem. Vienlaikus saprotu, ka politiskajā līmenī ne visu ir tik vienkārši salikt pa plauktiņiem un rīkoties. Redzu, ka liels darba apjoms tiek veikts pašvaldības administrācijā. Manā skatījumā, nodaļu speciālisti savu darbu dara apzinīgi un kvalitatīvi, savukārt mūsu kā deputātu uzdevums ir piefiksēt, vai kādā lēmumprojektā nav ieslēpts zemūdens akmens, no kura iedzīvotāju interesēs mums būtu jāuzmanās.
– Gads nav ilgs periods, un līdz nākamajām pašvaldību vēlēšanām arī nav daudz laika atlicis, taču kāds varētu būt jūsu pienesums šajā posmā?
– Manuprāt, mans pienesums pamanāmāks ir pašreiz notiekošajā izglītības iestāžu reformā, kas ir bijusi gara, sāpīga, taču reizē arī izšķiroša. Savu pozīciju attiecībā uz nepieciešamību apvienot vidusskolas esmu paudis jau agrāk, un arī kā deputāts ar savu balsojumu to neesmu mainījis. Reforma ir solis pareizā virzienā, un ceru, ka tas bremzēs bērnu plūsmu no lauku skolām uz pilsētu. Manuprāt, vidusskolai arī nav jābūt vienīgajam virzienam. Jau šobrīd statistika uzrāda pozitīvu tendenci, ka aizvien vairāk skolēnu pēc pamatskolas beigšanas dodas mācīties uz arodskolām un tehnikumiem. Šogad Kusas pamatskolu absolvēja seši bērni, un tikai viens mācības turpinās vidusskolā, pārējie centīsies iegūt arodu.
– Esmu novērojis, ka jūs domes sēdēs maz izsakāties.
– Nekuļu tukšus salmus par jautājumiem, kuros esmu nekompetents. Vispirms cenšos saprast jautājumu, formulēt savu pozīciju un tikai tad runāju. Esmu pamanījis, ka dažiem kolēģiem palaikam ir vēlme paspīdēt un politiski izcelties. Taču bieži vien tas aizsāk neauglīgu diskusiju. Viens runā, pārējie iesaistās, sēde ievelkas, bet jautājumu vēl daudz. Sēde noslēdzas pēcpusdienā, visiem sāp galva, bet produktīva darba bijis maz.
– Kādā līmenī jums ir palikusi glezniecība – hobijs, darbs, pienākums?
– Patlaban to varētu raksturot kā „vairāk nekā hobijs". Klusībā sapņoju, ka varētu būt brīvmākslinieks, nodarboties tikai ar gleznošanu un no šī darba dzīvot. Varbūt kādreiz par šādu soli arī izšķiršos, taču šobrīd neesmu tam vēl gatavs. Man mazliet vēl ir dzīvē jāatbalsta dēli. Tam nepieciešams stabils, drošs ikdienas darbs, jo, kā zināms, mākslinieka dzīve ir neprognozējama. Var veikties ļoti labi un var neveikties nemaz. Daudzi mākslinieki sava darba augļus materiālā ziņā tā arī nepagūst izbaudīt.
– Gleznošanas procesā gaidāt, kad mūza apciemos, vai piesēžaties pie molberta – un „aiziet"?
– Mūzai jāpaiet pretim. Ja gaidīs, kad tā atnāks, var arī nesagaidīt.