18. septembrī savā pirmajā oficiālajā maratonā savos 92 gados piedalīsies 9. un 10. Saeimas deputāts, 405 zinātnisko publikāciju autors un Latvijas Zinātņu akadēmijas goda doktors, teātra entuziasts VISVALDIS LĀCIS, kas Valmieru sauc par savu dzimto pilsētu, bet jau ilgus gadus dzīvo Vestienas pusē Madonas novadā.
Lāča kungs sabiedrībā vairāk zināms ar savām politiskajām gaitām un publikācijām, taču ar sportu uz „tu" ir dzīvojis visu mūžu. Tagad viņu varam saukt par aktīvu soļotāju. Noteikti varam nebrīnīties, manot ejam pa ielu, bet par to plašāk intervijā.
– Daudzi jūs vairāk pazīst no politiskajām aprindām. Varbūt sākumā īsumā iepazīstiniet ar sevi.
– Esmu dzimis Valmierā 1924. gada martā, Ziloņa ielā 2. Mans tēvs toreiz bija diezgan augsta vietējā ranga policijas ierēdnis. Man bija arī māsa, kas bija dzimusi divus gadus iepriekš, un māte, kas tajā laikā nekur nestrādāja. Kara laikā tā iela ir sabumbota un saspridzināta. Biju aizbraucis uz Valmieru. Šobrīd Ziloņa iela pastāv ar vienu māju. Ar savu dzīvesbiedri nodzīvojām kopā 65 laimīgus gadus, mums ir 3 bērni, 5 mazbērni un 3 mazmazdēli, tagad gaidām mazmazmeitiņu. Dzīvesbiedre pavisam nesen tika pavadīta uz kapu kalniņu. Protams, šobrīd psiholoģiskais spiediens ir, bet tas man netraucēs piedalīties Valmieras maratonā. Tieši soļojot un sportojot, tas viss aizmirsīsies.
– Kā jūs nonācāt līdz domai piedalīties Valmieras maratonā?
– Mans mērķis ir salīdzināt visas distances – vai varu noturēt to pašu ātrumu, ko pirms 5, 6 gadiem. Pagaidām varu. Gribu pierādīt arī to, ka, ja visu mūžu sporto, tad arī 92 gados var piedalīties maratonā.
– Vai līdz šim esat piedalījies kādā maratonā?
– Ar dokumentu, kas to apstiprina, ne. Taču, piemēram, pagājušajā gadā, 2015. gada 15. jūlijā, es nogāju savu pirmo maratonu (tas ir 42 km 194 m), izejot no savām mājām pie Gaiziņkalna, un gāju līdz Madonai pa grantēto ceļu. Es atzīmēju arī lai-
ku – 7 stundas 45 minūtes…
Maratons jau tagad tāda kā klasika. Visā Eiropā jau tagad maratoni. Oslo, Tallina… Man ir viss saraksts. Nākamgad gribu aizbraukt arī uz ārzemēm. Tur gaida 10, 8 stundas… kā nu kurā pilsētā.
– Tad Valmiera, varētu teikt, būs tāds kā pirmais oficiālais?
– Pirmais ar dokumentu! Pirmā īstā pārbaude. Nē, nu otrais…, jo pirmajam nav dokumenta.
– Kā parasti notiek gatavošanās?
– Es šim jautājumam pieeju ļoti nopietni. Jau pirms kādiem 10-12 gadiem man vairs nepatika skriet. Tagad vasarā es tikai soļoju. Man pat tagad līdzi ir dienasgrāmata. 2013. gadā nogāju 2102 km. Es cenšos noiet 5-6 km dienā. Respektīvi, mēnesī tas ir aptuveni 180 km, ja rēķina 30 dienas. Bet, ja man ir tā saucamais deficīts, esmu aizņemts, strādājot Madonā vai Rīgā, tad es eju arī lielākus gabalus. Kādus 20-30 km, tā, lai ir rezerve, ja zinu, ka braukšu uz Rīgu.
Es arī pierakstu vidējo ātrumu, jo iet jau var visādi. Var jau arī iet kā ar meiteni pa Vērmaņdārzu, lēnām sačukstēdamies. Bet tā vidēji eju ar ātrumu 5-6-6,5 km stundā. Ja mēģinu iet ātrāk nekā 6 km stundā, tad ir tā grūtāk, tad ir drusku jāpaskrien. Lielu vērību, protams, pievēršu arī tam, ko saka ārsti. Pēc lielām slodzēm reizi gadā izeju pārbaudes. Tagad, gatavojoties Valmieras maratonam, augustā esmu nogājis 236 km.
– Bet vai jūs atceraties savas pirmās gaitas sportā, pirmo sportošanu?
– Jā, noteikti! Ziniet, vecākajai paaudzei, kā man, ir jau tie 92 gadi un vairāk, tomēr lielākā daļa atzinīgi vērtē Kārli Ulmani. Viņš bija tautsaimnieciski labs saimnieks, lai arī diktators, bet godīgs un domāja. Daudz labu jaunievedumu. Piemēram, es dzīvoju ļoti tuvu Latvijas sporta laukumam un jau no agras bērnības aizrāvos ar sporta skatīšanos. Nu, teiksim, futbolā, basketbolā, kas bija arī populārākie sporta veidi, – bija virslīga, virslīgas rezerve, 1. līga, 2. līga, 3. līga… Toreiz Latvijas virsnieki bija sporta dzīves virzītāji. Tika izdots rīkojums, ka visām pieaugušo komandām basketbolā un futbolā obligāti jābūt zēnu un jauniešu komandām. Mamma atnāca un teica, ka tur varot pieteikties, jo katrai komandai obligāti vajag arī zēnu komandu. Es arī aizgāju. Kopā bijām sanākuši kādi 45. Mani neņēma. Aizgāju uz Rīgu, sporta klubu „Rīgas Vilki" – arī tur neņēma, biju maza auguma. Izstiepos, būdams leģionā. Uz treniņiem jau varēja iet, prom nedzina, tikai uz laukuma spēlēt netiec. Es ar lielu dedzību gāju. Kad bija kādi 13, 14 gadi, es arī tajā sporta biedrībā „Rīgas Vilki" zēnu komandā divus gadus spēlēju futbolu.
– Un kā ar sporta aktivitātēm mūžā kopumā?
– Praktiski es nekad neesmu pārtraucis nodarboties ar sportu. Esmu labi fiziski attīstīts. Tāpat esmu daudz sporta spēles spēlējis. Neesmu mācījies šahu teorijā, bet visu laiku spēlēju šahu. Iesaku arī visiem. Vestienā jau kādus pēdējos piecus gadus tiek organizēti šaha turnīri, no kuriem trijos esmu uzvarējis. Tagad oktobrī būs sestais, kur atkal piedalīšos.
Savukārt padomju laikā savās darbavietās es esmu tūliņ organizējis fizkultūras nodarbības, piemēram, badmintonu. Tas bija tad, kad nesen Latvijā parādījās badmintons kā tāds, un tūliņ darbavietā biju čempions badmintonā. Ilgi esmu spēlējis futbolu Latvijas Virslīgā. Vienmēr sanāca ziemā spēlēt basketbolu, vasarā – futbolu. Pat spēlēju futbolu senioru izlasē pret Lietuvu, kad bija vairāk nekā 40 gadu. Bet tā vispār līdz 43 gadiem es spēlēju futbolu Rīgas priekšpilsētas Zemākajā līgā. No 46 gadiem aizrautīgi spēlēju tenisu trīs četras reizes nedēļā un iekļuvu Latvijas senioru izlasē. Tāpat man ir arī godalgas galda tenisā. 63 gadu vecumā, kad pārcēlos dzīvot uz Vestienu, spēlēju basketbolu, arī futbolu sanāca. Tāpat darbavietās tika organizētas spartakiādes.
Vienmēr esmu bijis ātrs sprintā. Tad 1985. gadā sporta biedrība „Vārpa" organizēja Latvijas čempionātu vieglatlētikā. Neesmu vieglatlēts, bet tā fiziskā sagatavotība un asums vēl bija saglabājies. Tad es skrēju krosu un senioru konkurencē uzvarēju sprintā, lodes grūšanā un 5 km skriešanā paliku trešais.
Aptuveni pirms 10-12 gadiem pārtraucu skriet, un tagad tikai soļoju. Tad, kad es biju Saeimā divos sasaukumos, dzīvoju Imantā – 7,5 km no Saeimas, Imanta – 5 km. No Saeimas kā iziet, tā uz Valdemāra ielu un pāri Vanšu tiltam. Katru dienu un vēl ar portfeli rokās… Tikai ļoti reti, ja bija ziemā putenis vai liels lietus ar vēju, tad gan ne.
– No kurienes tāda aizraušanās ar sportu?
– Esmu par to daudz domājis. Manuprāt, tā vēlme kustēties, sportot ir iedzimta. Praktiski es savā dzīvē nekad neesmu pārtraucis nodarboties ar sportu. Varu teikt, ka esmu stiprs tādēļ, ka individuālajos sportos neesmu dzinies pēc rekordiem. Noteikti tas ir grūtāk. Viens otrs pat tādā veidā arī iedragā savu veselību… pat maratonā.
– Un nobeigumā – varbūt ir kāds kuriozs atgadījums no sporta dzīves?
– 2009. gadā es dabūju pirmo sertifikātu – aizbraucu uz Murjāņu sporta ģimnāziju. Tur sastādīja komisiju. 20 km nogāju 3 stundās 16 sekundēs. Tad man bija 85 gadi. Tā bez lielības… nu bet visi jau pieraduši, ka vecs cilvēks tā nevar. Tur, izejot stadionā, ir tas 400 m aplis, un man vēl jautāja, vai es gribu iet tajā stadionā, bet es teicu nē… un iekritu. Gaujas krastā priežu sili ir smilšaini, un kedas grimst iekšā… tādēļ dabūju pasteigties. Viņi mani pārbaudīja vairākas reizes, šur tur krustceļos. Un man vēl jautāja, cik stundās domāju noiet – piecās? Un es saku: „Ko jūs – trijās!" Pietrūka 16 sekunžu…