Mūsu, Ošupes pagasta rakstniece KELĪNA KLĀNA, kas visu mūžu nodzīvojusi Kalnagalā, atzīmējusi savu skaisto dzīves jubileju – 85 gadi. Ciemojos pie viņas, kad vāzēs tvīkst viesu dāvātie ziedi un pati Elīna smaidīga un priecīga. Sēžam pie skaisti klāta, balta galda, un mūsu saruna sākas ar bērnības atmiņām.
– Uzskatu, ka cilvēks, kas nav izlasījis jūsu grāmatu "Zvaigznīte un maizīte", ir sevi mazliet "apdalījis". Pastāstiet par savu bērnību!
– Sākumā man gribas teikt, ka intervēt vajadzētu kādus tālu ceļu gājējus vai augstu kalnu kāpējus. Šoreiz izvēlēts pavisam pelēks ļautiņš, sava kaktiņa tupētājs. Tajā pašā piekalnītē, kur reiz pirms gadiem stārķis nometa, aizritējis viss mans līdzšinējais mūžs, un domājams, ka tāpat kādreiz te lāpstas manu kapu raks. Mana laimes zeme ir bijusi un paliks, kā dzejnieki mēdz sacīt, divi balti bērzi dzimtās sētas istabas galā. Dzimtais Kalnagals tālajos laikos bija pārlieku biezi apdzīvots sīkzemnieku miestiņš. Pie tam vairums sētu bija svētītas ar kuplu bērnu pulciņu. Patiesībā šai vietā daudzos gadījumos bērnus par nekādu svētību neuzskatīja, jo, lai izaugtu, mazajiem cilvēciņiem maizīti vajadzēja. Kur tēvam un mātei katrai kārajai mutei riecienu ņemt, ja Lubāna plūdi dažpavasar tīrumus slīcināja vai līdz pašai Jāņu dienai? Populārs ļaužu mēlēs toreiz bija izteiciens: kur daudz bērnu, tur maz maizes, visiem nepietiek… Bet muļķa sarkankājis putns neņēma neko vērā un stiepa tik klāt ēdājus vienu pēc otra. Daudzus sanesa. Kur viņi visi tagad, mani vienaudži – toreizējie smējēji, skrējēji, "dreipātera sitēji"? Esmu palikusi viena no kuplā pulka, stāvu skumji tukšajā Kalnagalā un jautāju sev. Kādēļ esmu palikusi savā Kalnagalā? Vai esmu bijusi laimes apdalīta pamuļķīte, nemākule, nevarīte, tāliem pasaules ceļiem nepiemērota, nederīga? Liekas gan, ka vairāk manu rīcību ir noteikuši no manas dzimtas mantotie gēni. Senčos, cik zināms, ir bijis viens vienīgs tālu ceļu gājējs. Cilvēks ar neparastu, savdabīgu likteni – vectēva (no tēva puses) brālis Aloizs Laurs Trops, kas no nomaļā Lubāna purvāju kakta aizkūlies līdz pēdējā Krievijas cara galmam, ieticis tā dienestā un kopā ar imperatoru arī nogalināts (tagad arī pārapbedīts). Maizīti ēdām, vai citādi būtu lieli izauguši… Tikai rieciens bija tāds paknaps. Bērnības pieminēšana man vienmēr izsauc šādas asociācijas: gribas ēst, salst kājiņas un ir bail… Visvairāk no žagara… No pēriena… It īpaši smaga roka bija tēvam. Dresūra bija nežēlīga. Bet es neko nepārmetu saviem vecākiem. Viņi citādāk nevarēja. Tāda bija dzīve. Citādi mēs nemaz nebūtu izauguši. Kad tēvs un māte uz garu dienu aizbrida klānu pļavās sienu pļaut, man, knapi piecus gadus sasniegušai knīpiņai, un četrgadīgajam brālītim vajadzēja atbildēt ne tikai pašiem par sevi, bet arī par mājlopiem un savām divām pavisam mazajām māsiņām. Mūsu vecākiem bija jāizdzīvo atbilstoši savām reālajām iespējām. Uz trīs hektāriem baltsmilšu platības jāuzceļ pajumte sev un saviem mazajiem bērniem, kā arī jāsarūpē ģimenei dienišķā iztikšana.
– Ko iemācīja dzīves skarbums?
– Lai to vērstu vieglāk panesamāku, agri iemanījos radīt savā iztēlē brīnumjauku fantāzijas pasauli. Tajā visa bija diezgan – gardu jo gardu baltu maizi varēja stumt zobos, cik vien tīk, nosalušās kājeles tika iestumtas siltos, mīkstos zābaciņos, un vasaras vējā plivinājās košu kleitiņu kruzuļi. Manas iedomas bija tik pārliecinošas, ka brīžiem tās patiesi sāku jaukt ar īstenību. Šī mana apsēstība ļoti kaitināja tēvu. – Ko te, meiten, valkājies kā pusaizmigusi? – viņš bieži man uzbrēca. Savā fantāzijas pasaulē dzīvodamās, tā es īstenībā sāku rakstīt savus pirmos romānus, praktiski rakstīt vēl nemaz nemācēdama. Mamma bija liela rokdarbniece, gribēja arī man visu iemācīt, taču mammu sarūgtināju –
nepatika man tie rokdarbi. Varēju tā aizsapņoties, ka neredzēju, kur aiziet manis ganītās govis. Spēlēju vienatnē "cinatas", katrs cinītis man bija iedomāta sēta. Iespraudu žagaru – tas bija saimnieks, puķi – tā bija meita. Iztēlojos, kā viņi kāzas rīko. Skatījos mākoņos, redzēju večus ar deguniem. Reti varēju ieraudzīt jaunavas ar lieliem, viļņainiem matiem. Tā bija tāda apsēstība, ko veicināja visi apstākļi. Tās "zilās ilgu puķes" meklējumi – tas mans lāsts un mana laime. Kas ir laime? Laime ir dabas un Dieva dotā spēja izjust laimi. Reizēm esmu laimīga, kad citiem liekas – nekā nav, bet man mirklis ir bijis skaists.
Rakstīšanai iedvesmu vajag. Ja nav, tad no sevis neko neizspiedīs. Rakstu, tad pārlasu un pārdomāju, metu pie malas un rakstu no jauna. No tā laika romantika, sapņošana ir bijusi kopā ar mani nesaraujami visu dzīvi. Manām večiņas acīm pretī vēl joprojām tā Aspazijas "zilā ilgu puķe" zied…
– Kā ar skolas un darba gadiem?
– Pirmais skolas gads toreiz bija bērnam jāmācās tā saucamajos "ābečniekos". Sāku tepat netālu no mājām Kalnagala četrgadīgajā skolā, kas bija izvietota saimnieku Šķēļu sētā. Bija skaidrs, ka kļūšu skolotāja, jo tad ir laiks lasīt grāmatas, kas nekad nepadarāmo darbu dēļ nav vēlēts ne mammai, ne citām zemnieku sievām. Pie tam – skolotāja var skaisti ģērbties, neiespējami tas ir fiziski smago un netīro darbu veicējām. Pēc Lubānas vidusskolas beigšanas iestājos neklātienē Rēzeknes pedagoģiskajā skolā un tūdaļ sāku skolotājas darbu. Skarbo pēckara laiku neizlutinātie bērni bija ļoti jauki. Nepatīkamas bija tikai augstāk stāvošo instanču izvirzītās muļķīgās, bezjēdzīgās prasības. Katrs vārds, ko pedagogs grasījās sacīt bērniem, vai desmit vietās bija jāatraksta uz papīra, kas prasīja milzīgu laika patēriņu, tādēļ vairs neatlika, kad veikt dzīvo darbu ar pašu skolēnu. Modē bija visādi metodiskie jauninājumi, kas bieži nomainījās. Prātā palikusi tā saucamā Ļipeckas metode, kad mācību stundai vajadzēja noritēt milzīgā tempā un spriedzē. Piemēram, 1. klases skolnieciņš matemātikas stundā raksta uz tāfeles vai savā burtnīcā un rakstītajam skaļi runā līdzi. Mani interesantākie darba gadi bija, strādājot (runājot toreizējā terminoloģijā) par ciema izpildkomitejas vadītāju. Skolā zināmā mērā dzīve ritēja starp dziesmām un pasakām, šeit nācās piešaut savu mēli klāt reālās īstenības lielajam sāls klucim. Tieši šis laiks deva bagātīgu materiālu manām rakstniecības iecerēm. Tobrīd arī sāku vākt kopā gadiem visās atvilktnēs izmētātās piezīmes, iedvesmas brīžos radītos fragmentiņus un pamazām siet savu "slotu no tīreļa mirtēm".
– Kā nāca klajā jūsu pirmā grāmata?
– Pirmā grāmata, kas iznāca, arī bija "Slota no tīreļa mirtēm". Pašai tādas domas rakstīt grāmatu nebija. Madonā nodibinājās jauno autoru seminārs. Jānis Gavars sāka mani skubināt, ka vajagot pamēģināt, neviens ārā no kakta nevilkšot, lai cilvēki redz, uzzina un vērtē. Tā arī sāku. Arī seminārā Rīgā tiku skubināta ko uzrakstīt. Uzrakstīju, aizvedu, un mana darba pirmie vērtētāji bija Regīna Ezera un Laimonis Purs. Viņi mani atzinīgi novērtēja, no kā es mazliet apreibu. Tālāk Rakstnieku savienībā mani vērtēja Zigmunds Skujiņš. Tur tik labi negāja, daudz lika labot. Daudz galvā neņēmu, jo patika rakstīt, to darīju sava prieka pēc. Sākās valsts brīvestība, pazuda cenzūra, tad grāmatu "Slota no tīreļa mirtēm" aizsūtīju uz žurnāla "Karogs" konkursu. Nesaņēmu nekādu vietu, bet dabūju veicināšanas balvu, ar ko man pietika, lai dienas gaismu ieraudzītu grāmata. Literatūrkritiķe Zēhauza arī atzinīgi bija vērtējusi šo darbu. Saņēmu pat E. Veidenbauma prēmiju.
– No kurienes jums tāda "štengra" valoda?
– Valoda ir no manas dzimtas, viņi tā runāja. Patlaban vairs tā nenāk ārā, agrāk gan, īpaši, kad atceros tēva brāļu un vecāsmātes valodu. Ai, ko dzirdēt! Mana vecāmāte bija cēlusies no Dekšārēm, viņai bija tāda interesanta valoda. Kā beigās noskaidroju no "Katoļu Dzīves" redaktores, runa bijusi senā latgaļu izloksnes forma. Viņa mēdza vārdu galotnēs likt -um. Tas skanēja tā, piemēram: ko jūs darītum, ja manis nebūtum.
– Vēl par mūsu pagasta ļaudīm, kādi tie ir?
– Šī zemīte un šīs zemītes ļaudis ir likušies labāki. Arī māsas man to ir minējušas. Viena dzīvo Burtniekos, atminas to sirsnību, kad gājām viens pie otra, notika izdziedāšanās, izampelēšanās. Māsa dalījās pārdzīvojumā pēc viena no Degumnieku skolas izlaidumiem: "Viņi nes pujenes, un tas no sirds, es apraudājos. Burtniekos nes rozes, šķiet, ka tās tiek pasniegtas saltā augstprātībā." Māsa Anna saka – tādas sirsnības, kā pie mums, nav nekur citur.