Nedaudz iesildījusies aizvadītajā mācību gadā, SINTIJA ŪZULIŅA (attēlā) „pa īstam" uzsāk skolotājas darbu Madonas pilsētas 1. vidusskolā. „Laba, atsaucīga un aktīva kolēģe" – Sintiju raksturo skolotāji, bērni teic – „Stingra, bet forša!".
Par skolotājas gaitām „Stars" lūdza Sintiju Ūzuliņu pastāstīt pašu.
– Par skolotāju Madonas pilsētas 1. vidusskolā atnācu strādāt gada vidū, – iesāka jaunā speciāliste. – Pirms tam studēju Rīgā un mani uzaicināja strādāt par angļu valodas skolotāju Rīgas 3. ģimnāzijā. Skolotājai, kuru aizvietoju, apstākļu dēļ bija jāatgriežas darbā pusgada vidū, un es paliku tikai ar vienu klasi. Lekcijas tikpat kā bija beigušās, dzīvot Rīgā, neko īsti nedarot, negribēju, nolēmu praksi iziet Madonā. Rīgā paralēli strādāju izglītības centrā „Durbe", kur apmaiņas programmas ietvaros brauca skolēni no Jaņa Rozentāla Rīgas Mākslas vidusskolas. Viņiem angļu valodā bija jāstāsta par mākslu, lai gan mākslas terminus augstskolā īpaši nemāca. Tad, gatavojot lekcijas, mācījos arī pati. Tagad esmu angliski gudra arī mākslās.
– Kādu augstskolu īsti pabeidzi?
– Beidzu Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultāti, iegūstot profesionālo bakalaura grādu un kvalifikāciju „Sākumizglītības un angļu valodas skolotājs". Atnākot strādāt uz Madonas pilsētas 1. vidusskolu, sākotnēji palīdzēju skolotājas Silvijas Rampānes klasei – mācīju matemātiku, latviešu valodu, dabaszinības un tiku arī pie angļu valodas 8. un 10. klasei. Jaunajā mācību gadā turpināšu matemātikas un latviešu valodas stundas 3. klasē un būs daudz stundu angļu valodā – gan 1., gan 3. un 11. klasē.
– Vai svešvaloda saista no sendienām?
– Skolā angļu valoda padevās un patika, labprāt skatījos arī filmas. Kad bija jāizvēlas, kur iet mācīties tālāk, bija grūti izšķirties starp sākumskolu un angļu valodu. Sākumskola saistīja ar daudzpusību – būšu skolotāja dažādos mācību priekšmetos, savukārt angļu valoda bija sirdslieta. Tā kā studēt svešvalodas likās pārāk nopietns solis, izvēlējos sākumskolu, bet tur bija iespēja kā otru specialitāti apgūt angļu valodu. Pasniedzēja mani novērtēja un teica, ka varēju arī nenobīties un iet studēt svešvalodniekos. Madonā angļu valodu mācījos pie skolotājas Vītoliņas, tai laikā mani novērtēja ar 7 ballēm. Likās, nav tik spoži, taču augstskolā zemāk par 9 ballēm nelika. Tad sapratu, cik patiesībā labi mūs angļu valodas apgūšanā sagatavo Madonā. Augstskolā šo priekšmetu padziļināti mācīties nebija grūti. Tagad angļu valodā turpinu skatīties filmas, seriālus, ir draugi no ārzemēm, ar kuriem runāju angliski, tāpat cenšos lasīt grāmatas oriģinālvalodā.
– Vai studēt kādas apmaiņas programmas ietvaros ārzemēs piedāvājuma nebija?
– Bija, bet, uzklausot studentus, kuri apmaiņas programmu izvēlējās, uzzināju, ka ne vienmēr viss ir tik brīnišķīgi. Iespaidi un piedzīvojumi, protams, radās, bet, atgriezies no apmaiņas programmas, kāds Latvijā no budžeta vietas bija izrotējis, kādam vēl bija kādas neērtības. Ģimenē esam pieci bērni, šādu variantu nevarēju pieļaut, tāpēc ar apmaiņas programmām biju piesardzīga. Visus četrus studiju gadus līdz brīdim, kad sāku strādāt, izdevās saņemt arī Vītolu fonda stipendiju, tas bija milzīgs atspaids. Summa varbūt nebija tik liela, bet visam pietika. Iespējams, maz arī tērēju, jo māku ekonomēt.
– Pastāsti vairāk par savu ģimeni!
– Esmu vecākā meita, man ir vēl trīs māsas un brālis. Tētis strādā Lazdonā, autoservisā „Signāls", mamma ir auklīte Madonas pirmsskolas izglītības iestādē „Saulīte".
Brāļa ģimenē šogad piedzima meitiņa, brālis ir nodibinājis savu firmu, kur nodarbojas ar informācijas tehnoloģijām – labo datorus, uzstāda kameras. Māsa šogad sāks studēt žurnālistiku Latvijas Universitātes sociālo zinātņu studiju programmā. No mazajām māsām viena mācās Madonas pilsētas 1. vidusskolas 5. klasē, otra – 2. klasē.
– Tad jau māsām būs jāmāca angļu valoda.
– Ļoti iespējams. Viņas pašas to ļoti gribētu, bet kā jau ir ar tiem pazīstamajiem – viņiem mācīt ir daudz grūtāk nekā svešiem. Katrā ziņā māsas dažreiz ar draudzenēm uz manu klasi atnāk, neko īsti viņām nevajag, bet palepoties abas vēlas.
– Draudzības gars, dalīšanās, kā tas jūsu ģimenē tiek praktizēts?
– Nekas cits taču neatliek, ja kopumā esam tik lielā skaitā! Katru gadu ir kādi kopīgi ceļojumi pa Latviju, Lietuvu vai Igauniju. Uz ārzemēm stipri tālu visiem kopā braukt nesanāk, jo tas ir dārgi. Vēl svinam dzimšanas dienas. Tās parasti ir tematiskas ballītes, pēdējā, piemēram, bija jūrnieku stilā. Viss tiek atbilstoši izdekorēts, un apģērbs arī atlasīts piemērots. Vēl bijušas princešu balles, pieaugušajiem – dzimšanas diena kazino stilā.
– Kā uzskati – vai skolotāja profesija šodienas sabiedrībā ir populāra?
– Mazotnē daudzi jūsmo par skolotāja profesiju. Arī es līdz 9. klasei vēlējos kļūt par pedagogu. Kad mūsu klase devās pie karjeras konsultanta, liela daļa skolēnu rakstīja, ka grib būt skolotāji. Neatceros – kura, bet viena no skolotājām pauda, ka tas taču ir suņa darbs, labāk lai uz skolu neeju. Tas mani nedaudz atvēsināja un no profesijas atgrūda – līdz ar to līdz studiju izvēles pēdējam brīdim uzskatīju, ka došos uz Valmieru, kur studēšu komunikācijas un sabiedrisko attiecību programmu. Kad 12. klase tuvojās izskaņai, vairākiem vienaudžiem palīdzēju gatavoties eksāmeniem, pēc tam pāris cilvēku izmeta, ka man labi sanāk, lai taču eju uz pedagogiem. Bērnības sapnis atgriezās, un es aizgāju studēt par skolotāju. Ieejot skolā, jau pašā prakses sākumā sapratu, ka tā ir mana īstā vieta. Gan veidojās kontakts ar bērniem, gan patīk gatavoties stundām, kas ir ļoti radošs process.
– Kā ar disciplīnu, vai šodienas skolēni jaunos respektē?
– Kā teica mana pasniedzēja – viss atkarīgs no tā, kā ieiesi klasē. Pie tā arī ļoti piestrādāju. Jau pirmajā stundā sniedzu īpašu prezentāciju, kuras laikā sevi atklāju kā skolotāju ar prasībām. Lai bērni domā, ka esmu riebīga un ļauna, bet nebaidos pateikt, ka mājasdarbiem ir jābūt; ja nokavēsi stundas sākumu, būs jāskaita dzejolis, jāstāsta anekdote vai jādzied, protams, angliski. Ja darbs divu nedēļu laikā ir jāizlabo, skolēnam jāatrod laiks un tas jāizdara, nevis pusgada beigās jāmeklē iespēja labot septembra darbu. Tā būtu necieņa pret skolotāju, jo arī man ir savs brīvais laiks, ar ko bērniem ir jārēķinās.
Kad skolēniem to visu nostāstu un viņi iepazīstas ar prasībām, kas taču nav nekas ārkārtējs un faktiski ir visiem zināms, nav kur sprukt. Par sevi esmu dzirdējusi arī pirmās atsauksmes – „Stingra, bet forša!".
– Studiju kursa „Projektu vadīšana izglītībā" ietvaros īstenoji projektu „Es gribu būt skolotājs!". Pastāsti par to!
– Kopā ar vēl divām studentēm apmeklējām vairākas Latvijas skolas un interaktīvā veidā prezentējām skolotāja profesiju. Ir vispārējs priekšstats, ka skolotājs ir tā nodarbošanās, par kuru skolēni, iespējams, zina visvairāk. Taču, pamatīgāk iedziļinoties, var saprast, ka skolēni redz tikai to skolotāja tēlu, kas stāv klases priekšā un māca, bet laiks, kas veltīts, gatavojoties stundām, apmeklējot kursus, meklējot materiālus, paliek nepamanīts.
Projekta laikā vidusskolēnos radījām labāku izpratni par skolotāja darba specifiku, laužot stingri iesakņojušos stereotipus un ieinteresējot skolēnus studēt pedagoģiju. Šobrīd jauniešu skaits, kuri vēlas mācīties par skolotājiem, ir neliels. Ja arī turpmāk skolās būs maz jauno skolotāju, nākotnē Latvijas skolām var draudēt nopietns skolotāju trūkums.
– Kā bija iejusties pilsētas 1. vidusskolas skolotāju kolektīvā?
– Šogad uz Madonas pilsētas 1. vidusskolu atnāca vēl viena jauna skolotāja, tas man ir ļoti patīkami. Sākumā, protams, bija savādi – pašas skolotāji, kā uzrunāt, kā izturēties, bet pamazām viss ir sakārtojies. Katrā ziņā tieku laipni uzņemta, attieksme ir pozitīva.
– Kas tev ir 1. septembris?
– Tā kā šogad kā skolotājai man būs pirmais nopietnais 1. septembris, ļoti cenšos. Savai 3. klasei jau esmu izdekorējusi mācību telpu, un, lai gan no griešanas ir noberztas tulznas, ceru, ka to bērni novērtēs. Katrā ziņā Zinību dienu gaidu ar lielu nepacietību, un visiem vēlu labas sekmes, skolotājiem – izturību un jauniešu sapratni.
– Kā ir ar brīvo laiku, kā tiek piepildīts tas?
– Man patīk palutināt sevi – mājas apstākļos nodarbojos ar jogas vingrojumiem, patīk lasīt grāmatas (īpaši angļu klasiku), skatīties vecās Holivudas filmas, patīk doties izbraucienos, satikt draudzenes. Kādreiz ir arī jāpatērē alga, tad sevi palutinu ar ko skaistu. Man patīk, kad no Valmieras Madonā ierodas rotu tirgotāji, tā ir mana paradīze.
Saista arī muzeju piedāvājums. Tuvākais sapnis ir brauciens uz Angliju, kur vēlos apskatīt Nacionālo galeriju. Labā atmiņā ir Prado muzejs Spānijā. Šis muzejs atrodas Madridē, un tajā izvietota viena no Eiropas lielākajām mākslas darbu kolekcijām no 12. gadsimta sākuma līdz 19. gadsimta sākumam. Divas dienas pavadīju šai krātuvē, baudīju Rafaēla mākslu, patika arī spāņu autoru darbi.