Madoniete Kristiāna Rozentāle tēlotājas mākslas studijā „Madona" darbojas kopš 2004. gada. Pirms tam uz studiju un tās dalībniekiem viņa skatījās kā uz ko neaizsniedzamu.
– Nemaz nepieļāvu domu studijai tuvoties, – apstiprina Kristiāna. – Reiz tomēr draudzene Biruta mani iedrošināja aiziet paskatīties, jo arī pati gribēja atsākt gleznošanu pēc ilgu gadu pārtraukuma. Nolēmu doties viņai līdzi, divatā tomēr drošāk. Tā nu es paliku studijā, bet Biruta tomēr ne.
Pirmās izjūtas pie molberta
Kristiāna atceras, ka tai rudenī studijā piepulcējies liels skaits jaunu dalībnieku. Kā jau visiem, sākums esot bijis grūts. „Pirmajā reizē studijas vadītāja Līga Kalniņa mani nosēdināja pie molberta, iedeva krāsas un teica – sāc! Bērnībā labi zīmēju, bet gleznojusi nebiju, eļļas glezniecība mani īpaši nesaistīja. Pēkšņi uzlika uzstādījumu – sēdi un glezno! Apsēdos un man gribējās raudāt. Trakākais, ka pieaugušā vecumā, kad it kā visu vari, pēkšņi tu nevari neko, esi nulle, sēdi kā nobijies bērns. Biju iedomājusies, ka studijā būs klasiska pieeja – mācīs zīmēt lodi, kubu utt., bet – nekā tamlīdzīga. Vēlāk vadītāja paskaidroja, ka tas tādēļ, lai saglabātu un attīstītu katra individuālo rokrakstu. Un tādi mēs studijā arī esam – tik ļoti dažādi…"
Vienīgais, ko Kristiāna pirmajā tikšanās brīdī gribēja – klusiņām pazust.
Netālu pie sava darba strādāja Ivars Veigurs, Ivars labsirdīgi pasmējies un teicis, lai tik ņem krāsu tūbas, izspiež krāsas un, ja vieglāk, lai vispirms uzzīmē. Tā tika darīts –
vēstījums tika uzzīmēts ar zīmuli un pēc tam darbs piepildīts ar krāsām. Līdzīgā manierē autore strādā joprojām.
Pārmaiņu posms dzīvē
Domājot par to, kāpēc pievērsās mākslai, Kristiāna neslēpj, ka tas, pirmkārt, bijis pārmaiņu posms dzīvē. „Jutu, ka vairs neattīstos kā personība, pat degradējos, jo dzīvoju pagātnē, sāpīgos notikumos. Vajadzēja kādu jaunu spēcīgu lietu, kas piesaista. Biju nomainījusi uzvārdu (nereti vaicā, vai man ir kāda radniecība ar izcilo gleznotāju J. Rozentālu. Cik zināms – nav, bet neparastā kārtā gleznošanas talants uzplauka tieši pēc uzvārda maiņas!), sāku gleznot, un izrādījās, ka to varu. Protams, uz pāris pirmajām gleznām tagad negribas pat īsti skatīties, tomēr jau ceturtajai gleznai uzradās pircējs, un tas bija nebijis precedents studijas dzīvē. Iepriekš studijas dalībnieku darbi netika pārdoti, nebija tādas prakses, jo neviens jau īsti nezināja, kādu cenu šiem darbiem likt. Toreiz sēdējām un lauzījām galvu, jo likās – ir jāpriecājas, ka kāds vispār tavu bildi vēlas pie sienas."
Piesaista fotoreālisma tehnika
Kristiāna strādā fotoreālisma tehnikā, tēlotājas mākslas studijā „Madona" citi tā neglezno.
– Mani favorīti latviešu glezniecībā ir Līvija Endzelīna, Miervaldis Polis, Bruno Vasiļevskis un Imants Lancmanis, – uzsver Kristiāna.
– Atceros, ka darbā ar Arlekīnu, lai uzgleznotu klauna acis, izmantoju pīles spārna spalviņu, ko profesionāļu aprindās dēvē par mākslinieka spalviņu. Tā ir ļoti spica, un var smalki strādāt. Toreiz studijas vadītāja Līga teica: „Tu jau esi mūsu Līvija Endzelīna!"
– Jā, man vajag smalki un kārtīgi, pat perfekti, – piekrīt Kristiāna. – Gleznu „Dārzeņi" līdz laimīgam finišam gleznoju trīs mēnešus. Pat iedzīvojos muguras sāpēs, jo tas ir laikietilpīgs darbs, ar degunu teju pie audekla, ilgi sēžot nemainīgā pozā.
Kad vaicāju, cik svarīga ir studijas dalībnieku kompānija, Kristiāna atklāj, ka tagad pamatā glezno mājās. „Gleznoju ļoti lēnām, reizi divos gados top pa bildei. Ikdienas rūpju un ritma dēļ glezniecībai vairāk laika veltīt nevaru."
Gleznošana kā prieks un meditācija
Sarunā atklājas, ka ir bijis arī cits posms. – Kad sāku gleznot, jutos atradusi sevi, un tas mani darīja tik ārkārtīgi laimīgu, ka nevaru izstāstīt. Jutos priecīga no rīta līdz vakaram, burtiski staroju, nācu uz studiju kā uz darbu – katru dienu, – vēsta Kristiāna. – Bija arī produktivitāte. Jutos kā lidojumā. Atklāju, ka tā ir mana meditācija, ceļš uz iekšēju harmoniju, kļuvu gaišāka, apgarotāka. Īstenībā caur gleznošanu būtiski mainījos es pati un visa mana dzīve. Brīdī, kad darbu novērtēja un vēlējās nopirkt, bija liels pārsteigums un milzīgs gandarījums. Toreiz tapa vairākas gleznas mēnesī, tas bija aktīvais posms. Likās, ka manu dzīvi kāds vada, viss notiek pats no sevis. Kuram vēl autoram ceturto bildi nopērk, kuram vēl pēc pusgada gleznošanas tiek noorganizēta izstāde Rīgā? 2005. gadā kā mākslas zinātniece Mākslas akadēmiju beidza mana māsa, viņa galvaspilsētā vēlējās veidot manu darbu ekspozīciju. Nedaudz vēlāk zvanīja no interneta galerijas, ka arī viņi vēlas manas bildes. Drīz saņēmu jautājumu e-pastā no paziņas, vai nevaru kādas gleznas aizsūtīt uz galeriju Anglijā – viss gāja pats no sevis, man nebija jāpiepūlas. Spēju tikai brīnīties, ka kaut kas tāds ar mani var notikt. Un tas tikai apliecina faktu – ja kaut ko dari ar prieku un no sirds, šķēršļu nav, viss piepildās. Turklāt, kad esi tādā pacēlumā, darbi top viens aiz otra.
Nevar pagleznot, kad ir grūti
– Pauzes ir tad, kad dzīve samezglojas, – aizdomājas Kristiāna. – Tad gleznot nevaru. Taisnība gan arī tam – ja ilgi nestrādā, ir grūti pie otas atkal pieķerties. Var smalki izrunāties, ka mūza kaut kur aizklīdusi, bet profesionāļi uzskata – nekādas mūzas, ir jāstrādā katru dienu! Par sevi varu teikt – lai gleznotu, nepieciešams miers, lai nav graujošu problēmu ikdienas dzīvē, lai pati esmu harmonijā. Cits varbūt gleznojot atrisina savas problēmas, es lieliski apzinos, kādu enerģētiku darbā ielieku. Ir teikuši, ka no manām gleznām nāk pozitīvs starojums, un tas ir ļoti svarīgi. Reiz Rīgā, ieejot izstāžu zālē „Arsenāls", kādā zālē darbu tēma bija lopkautuve, kur uz āķiem karājas cilvēku kautķermeņi. Pēc tam enerģētiski biju pagalam. Tad jādomā – kāds gan kopš aizlaikiem ir mākslas primārais uzdevums? Manuprāt, tomēr estētiskais baudījums. Acīm, ausīm, dvēselei kopumā.
Esmu mēģinājusi gleznot arī tad, kad ir grūti, bet nesanāk. Lai varētu radīt, jābūt priecīgai un harmoniskai. Katram ir citādāk.
Sevi izsaka, gatavojot rotaļlietas
Kristiānas radošajā dzīvē šis posms vairāk veltīts rotaļlietu un tekstiliju radīšanai. – Atradu sevi šūšanā, nodarbojos ar to jau ceturto gadu, – apstiprina viņa. – Tomēr ne viens, ne otrs izteiksmes veids nav labāks vai sliktāks. Arī darbs pie rotaļlietām ir ļoti smalks, rūpīgs, interesants un sagādā daudz prieka. Protams, gribas vairāk atgriezties pie glezniecības, bet pagaidām ir tā, kā ir. Studijā esmu un piedalos, retāk – gleznoju. Pirmais populārais darbs bija ķirši, ko uzgleznoju milzīgā palielinājumā. Sveši cilvēki sociālajos tīklos toreiz rakstīja, ka redzējuši darbu izstādē un viņiem tas ļoti paticis. Darbi top pēc fotogrāfijām, jo kā gan, strādājot manā tempā, uzgleznot, piemēram, kluso dabu ar augļiem? Darbs ir skrupulozs. Čili kātiņš gleznā ar dārzeņiem vien paņēma trīs stundas. Gleznā visu vēlos atainot tā, lai izskatās dzīvs, dabisks, līdz ar to gleznošanas ātrums ir apmēram „divi gurķi dienā". Strādāju ar mazām otiņām, zobu bakstāmajiem kociņiem, adatām. Katram ir iedots kas savs – kas patīk un padodas. Esmu gleznojusi arī klusās dabas. Ainavas vai portreti gan mani nevilina. Tas man nepadodas, un tad darbs vairs nesagādā prieku. Bet tas visā gleznošanas procesā ir pats svarīgākais – gūt prieku, darbu radot, un paust to caur savām gleznām arī pasaulei.