Pusotra stunda kopā ar rakstnieci Gundegu Repši (attēlā) Madonas novada bibliotēkā paskrēja intensīvi un nemanot.
Lai uzvedinātu atklātai sarunai, pasākuma organizatore Sarmīte Radiņa bija sagatavojusi jautājumus – citātus no literātes reiz teiktā. Citāti aiz grāmatplaukta durtiņām atklājās kā konkrētu grāmatu nelieli sirdspuksti. Tie saturiski uzvedināja rakstnieci godīgām un brīvām atbildēm.
„Arī no nakts blāzmām acis top gaišākas." Mamma. Sibīrija. Braucieni uz nometņu vietām. Pagātnes stāstu uzjundīšana, sevis sakārtošana vai izlīgšana ar laiku?
– Interesēties, kas ir mani tuvinieki, tai skaitā mamma, sāku samērā vēlu, – vēstīja Gundega Repše. – Izzināt, kas tā ir par sievieti man līdzās, kā viņa ir dzīvojusi, noskaidroju Atmodas un vēstures faktu atklāšanas posmā, līdz ar to dabūju zināt daudz detalizētāk mammas stāstu par jaunību un to, kāpēc viņa man bieži bija nesaprotama, lai gan bijām ļoti tuvi cilvēki, sirdsdraudzenes. Nerunāšanas lāsts mūsu tautai ir raksturīgs, par Sibīriju nerunāja daudzās ģimenēs. Īstā apjauta, kas es esmu un kas ir viņa, radās vien nesen, kad mātes jau nebija. Kad vienā vakarā sapratu – man jānokļūst Sibīrijā, jo mamma tā savulaik vēlējās, kaut nebiju personīgi pazīstama ar kinorežisori Dzintru Geku, kas katru gadu ar fondu „Sibīrijas bērni" dodas uz Sibīriju ekspedīcijās, aizrakstīju viņai vēstuli e-pastā un īstenoju mātes vēlēšanos tur pabūt. Šo spontāno soli neesmu nožēlojusi.
Taču, kad pagātnes stāstu uzjundīšanu iesākām latviešu literatūrā, tā toreiz nebija konjunktūra. Tai laikā valdīja viendienīšu filozofija – „tver mirkli", „mīli sevi" -, tikai nesapratām, kāpēc gadu no gada kļūstam aizvien stulbāki un nelaimīgāki, tāpat kā gadu no gada tāda kļuva visa valsts. Toreiz caur literatūru iesākām reabilitēt faktu, ka pagātnē noteikti ir jāskatās, jāskatās tāpēc, lai paši nedeģenerētos.
„Griestu augstumu palīdz noturēt pieredze, kura saka, ka iespējams ir it viss, ja cieši tici un sapņo." Gundega Repše – mākslas zinātniece. Vai turpini „nepalaist garām ne dzīves nopūtu…" arī mākslas lauciņā?
– Ciešas un intīmas attiecības ar mākslu zaudēju drīz pēc Latvijas neatkarības atgūšanas. Ne tāpēc, ka būtu iekritusi kādā konservatīvismā vai „tradicionālajās vērtībās", bet neguvu gandarījumu no valstiski atbalstītā instalāciju viļņa, kas mani neuzrunāja. Tāpēc mākslas kritikas nerakstu, un mani visvairāk interesē literatūra – patīk vētīt un lasīt. Lāgiem gan gadās, ka kāda izstāde aizskar, bet visu nevar pagūt, savas izvēles esmu veikusi. Tagadnes mākslas procesos Latvijā jūtos nekompetenta. Savus laikabiedrus, protams, uzmanu, jo mani interesē, kā cilvēki iztur, kā turpina darīt to, ko ir izvēlējušies, nevis maina savu profesiju par ko nebūt ienesīgāku.
Kopumā esmu vērīga pret jebko, kas apkārt notiek, un dzīves norises uztveru personiski. Ne tāpēc, ka tas būtu kāds egocentrisms, drīzāk tāpēc, ka paviršība, grābšana, satikšanās, ātrās sarunas, atrādīšanās presē bieži dzīvei noņem garšas sajūtu, un es pieturos pie sava – labāk mazāk, bet iedziļinoties.
– Kāpēc jums bija tuvs Kurts Fridrihsons?
– Radu raksts ir vienkāršs – Kurta Fridrihsona sieva bija mana krustmāte – manas mammas māsa. Tā kā tēvs nomira, kad biju 12 gadu veca, faktiskais tēvs un audzinātājs bija Kurts Fridrihsons. Protams, ka viņu dievišķoju un idealizēju. Tā bija liela savstarpēja mīlestība, reizē tuvums un distance. Fridrihsons nevarēja izturēt tikšanos ar savecējušiem cilvēkiem, viņam nepatika radu saites, mietpilsoņu doktrīnas, bet ar bērnu iespaids bija tiešs (kā tiešs triepiens glezniecībā), kopā varējām fantazēt, veikt iztēles ceļojumus, ko arī darījām. Kad pieaugu, joprojām bija iespaids, ka sabiedrībā Fridrihsona kā mākslinieka it kā nav. Katras izstādes noorganizēšana pat perifērā vietā Fridrihsonam bija burtiski jāizkaro. Tas toreiz man nebija saprotams. Kolēģi, lai arī viņu apbrīnoja un cienīja, nevarēja paciest, ka mākslas konjunktūras un čekas piedāvājuma priekšā Fridrihsons nav salūzis. Pēc atgriešanās no Sibīrijas čeka viņam piedāvāja sadarbību, bet viņš uz to neizgāja. Tad tā arī pateica – varat taisīt izstādes, bet par jums nezinās, publiskajā telpā jūs nebūsiet. Starp citu, ar šo problēmu saskaros joprojām. Gandrīz neviens projekts, kas saistīts ar Kurta Fridrihsona vārdu, netiek atbalstīts. Šogad viņam paliktu 105 gadi, un ar labu cilvēku atbalstu un personīgiem ziedojumiem 7. septembrī, Kurta Fridrihsona dzimšanas dienā, iznāks mākslinieka darbu reprodukciju albums. Būs piecu izstāžu cikls Ventspilī, izstādes būs bibliotēkās un skolās. Ja nebūtu manis (tādas urdošās, aktīvās radinieces), mūsu valsts neko tādu nedarītu. Fridrihsona vārds apaugtu ar zāli, bet mēs kā sabiedrība kļūtu nabagāka, pliekanāka.
– Konceptuālajai mākslai šais laikos ļoti svarīgs ir teksts. Kā jūs uz to raugāties?
– Raugos rezervēti, jo man šķiet, ka ļoti daudzu profesiju pārstāvji parazitē uz radošo garu, uz radītāju – komponistu, gleznotāju, rakstnieku. Ir PR speciālisti, interpreti, koncepciju rakstītāji, kuratori – vesela mašinērija ar labiem attaisnojumiem – lai vieglāk varētu aiznest radīto vēsti publikai. Man iekšēji tas nav pieņemams, jo izskatās kā galmā – ir karalis, un nopakaļ, krinolīnus vicinot, skrien pārējie, kas grib ko iegūt no šīs zvaigznes putekļiem. Turklāt mūsdienās notiek deformācija – galminieks reizēm karalim diktē noteikumus. Piemēram, mākslas izstādēs: kurators ir izdomājis tevi uzaicināt vai neuzaicināt, un tu esi atkarīgs no šī ielūguma. Iespējams, no organizatoriskā viedokļa tas ir brīnišķīgi, jo māksliniekam atliek mazāk sadzīvisku klapatu un viņš var kontaktēt ar Visumu, bet no morālā viedokļa tas ir nepieņemami. Komandēšana un iznešanās, kad kurators mākslinieka darbus teju uzskata par savu nopelnu, man kā autorei rada cemmi.
Smaržu pasaule. Kāre pēc smaržām, eļļām, vīrakiem. Kāda priekšvēsture? Nozīmība tagad?
– Liekas, ka smaržu pasaule ir instinktu līmenī, lai gan tas varētu būt radies kopš bērnības pelēkās ikdienas, kad komunālajā dzīvoklī valdīja estētiskais vājprāts. Zaļganas sienas, zilganas virtuves, visiem vienādi trauku dvieļi. Un tad ģībšana par to, ka krustmāte pēkšņi atver drēbju skapi un tur smaržo angļu ziepes. Nevis fizioloģiska patika, bet nojausma par citas pasaules esamību. Smaržas joprojām man ir ļoti svarīgas un tieši tāpēc, lai norobežotos. Mājās reizēm kvēpinu vīraka kociņus, un tā ir vēlēšanās nomest dienišķību, nomest virskārtu, lai aizceltos citā pasaulē.
„Dzīvi griež un groza sievietes." Pati bērnības vasarās – tipiska barvede ar diktatoriskām spalvām. Indiāņu periodā – Asā Bulta.
„Man riebjas nesamērīgi aktīvas sievietes" – ja šīs īpašības pamani sevī – ko dari?
– Cenšos rimties, bet tas nav viegli. Manuprāt, tā ir tipiska padomju trauma, jo mūsu mātes taču bija kombaini, viņas varēja pilnīgi visu. No šīs „visa varēšanas" man sāka likties, ka tas ir par vienkāršu, jo maigums ir kas niansētāks un noskaņas ir kas smalkāks. Parādījās, ka īstā pasaule ir intonācijās, toņos un gaismās, nevis tiešā traktora braucienā. Vagu, protams, traktors izar, bet tur nav stāsts ne par lietu, ne saules gaismu. Tomēr gēni dara savu – ir situācijas, kurās uzvedos tieši tikpat smagnēji. Tad tas man riebjas.
„Sāpes, pārdzīvojumus noslīcināt kā akā, vārdos paust vien pašu nepieciešamāko, bet ģimenes (arī tautas) tradīcijas pucēt kā sudrablietas." Patvēruma svētība – mājas jēga tev pašai.
– Kādreiz domāju, ka mājām jābūt kā slēpnim – tu aizver durvis, un ir tava pasaule. Bet kur tad visa pasaule, aizverot durvis, ir aizgājusi? Eiropa aiz savām villām pievēra durvis un tagad joprojām nevar saprast, kas apkārt īsti notiek. Tāpēc šobrīd man šķiet – ir robeža, kad uzturēties mājās un kad būt kaut uz mājas jumta, lai tomēr redzētu, kas notiek aiz strautiņa, apkārt.
Īstenībā tas ir katra cilvēka dzīvnieciskais instinkts – rūpēties, lai viņam būtu alas, dobumi, migas. Tas nav cilvēka panākums, šādā brīdī mūsos runā nevis kultūra, bet dabiskā instinktu daļa. Tāpēc man patīk vērot dzīvniekus, jo tad var saprast, cik liela pievienotā vērtība kā cilvēkiem ir mums pašiem. Vai tāda vispār ir, vai darām to, par ko rūpējas dzīvnieciņi.
Ideja sērijai „Mēs. Latvija, XX gadsimts". Vai tas ir apzīmējums labai literatūrai; kvalitātes rādītājs – pirktākās un lasītākās grāmatas, rindas bibliotēkās; iedvesmas spārni latviešu rakstniekiem?
– Jā, tas ir viss šeit pieminētais! Ir gan pacēlums, gan skaudība no tiem rakstniekiem, kas netika uzaicināti šajā absolūti riskantajā pasākumā. Tagad daudzi gribētu pieslieties un pagarināt šo sēriju, bet tas ir tagad, kad sērijas grāmatas pie lasītāja ir labi aizgājušas, kad grāmatas ir populāras. Rakstnieki, kas toreiz piekrita rakstīt šos gabalus, nezināja, ka tas izvērtīsies sekmīgi. Viņi riskēja katrs ar savu personisko biogrāfiju un spēja piedāvāt jaunu attiecību modeli. Kas gan var būt vēl individuālāks kā rakstnieka darbs? Bet šie 13 rakstnieki spēja vienoties, reizē esot kā komanda un, protams, katrs pilnīgi suverēns un brīvs. Par to es lepojos, jo sadarbībā, nevis konkurencē ir nākotne.