Madonietis ZIGMĀRS RAIMO ir Latvijas Jaunatnes basketbola līgas čempions U-19 grupā 2016. gada sezonā. Pārstāvējis Latviju Eiropas U-16 un U-18 čempionātos, tika iekļauts arī U-20 izlasē. Nākamsezon viņš mācīsies Hawaii universitātē un spēlēs SV studentu čempionāta pirmajā divīzijā NCAA komandā "Hawaii".
Kad "Stars" aicināja uz sarunu jauno un talantīgo basketbolistu, Valdemāra Baumaņa kausa ieguvēju Zigmāru Raimo, viņš vēl pavadīja vasaras brīvdienas Madonā. Interviju puisis jau lasīs viņpus okeānam, jo ir uzsācis mācības Hawaii universitātē. Jaunais mācību gads šajā augstskolā iesākās 22. augustā, un Zigmāram sācies jauns studiju un basketbolista gaitu posms ārzemēs. Viņš ir izlēmis pavadīt četrus gadus ASV – Havaju salās.
– Pakavējies pie savām izglītības un sporta gaitām Latvijā!
– Līdz 9. klasei mācījos Madonas pilsētas 1. vidusskolā, absolvēju Rīgas 49. vidusskolu. Basketbolu uzsāku spēlēt Madonas BJSS pie trenera Agņa Beķera, turpināju "VEF skolā" pie Jāņa Gailīša un Raimonda Feldmaņa, bet šogad debitēju LBL čempionātā "VEF/Rīga" un Latvijas Universitātes komandā.
– Kā pieņēmi lēmumu studēt ārzemēs?
– Gribēju studēt Amerikā, nevis Latvijā, jo te ir grūtāk apvienot basketbola spēli ar studijām. Spēlējot basketbolu, nopelnīju apmaksātas mācības Amerikā, tāpēc arī tas motivēja studēt Hawaii universitātē. Gadā mācības maksā 50 000 USD, bet labiem basketbolistiem skola piedāvā pilnu stipendiju. Lai pārliecinātos, ka studijas sāks basketbola spēles lietpratējs, viņi seko līdzi Eiropas čempionātu videoierakstiem, piedāvājot savā komandā spēlēt arī dažiem basketbolistiem no Eiropas valstīm. Arī man piedāvāja apvienot studijas ar basketbolu Hawaii universitātē, un es piekritu.
– Kādu specialitāti apgūsi Hawaii universitātē?
– Tur ir citādāka izglītības sistēma. Pirmo gadu mācīšos vispārīgi – 13. klasē. Tikai pēc tam, kad tikšu skaidrībā, ko gribu apgūt, izvēlēšos kādu novirzienu, kas mani ieinteresēs, kas vairāk patiks. Pēc tam triju gadu laikā apgūšu zināšanas šajā novirzienā. Pagaidām domāju, ka profesionālās karjeras intereses saistīšu ar biznesu vai ko tamlīdzīgu –
tas vēl nav noteikts, dzīve parādīs, kas būs mana specialitāte. Basketbola man tāpat būs ļoti daudz.
– Pastāsti, kādā komandā būs jāspēlē?
– Hawaii universitātei ir savas tradīcijas sportā, ir sava spēcīga vīriešu basketbola komanda, sieviešu volejbola komanda, un – pats par sevi saprotams – lielā cieņā ir amerikāņu futbols. Darīšu to, ko jau esmu darījis gadiem, – spēlēšu basketbolu.
– Kā basketbols kļuva par tavu lielo aizraušanos?
– Ieinteresējos jau kopš 2. klases. Gāju draugiem līdzi uz zāli, gribējās pamēģināt arī man pamētāt oranžo bumbu, kas, kā man sacīja, esot forši. Galvenais, ka spēle notika kopā ar draugiem, ka vienmēr laukumā bija daudz spēlētāju, un sākumā spēle saistīja kaut vai tikai draugu pēc. Aizgāju uz pirmo treniņu, pamazām iepatikās pati spēle, sapratu, ka mani arī atbalsta skatītāji, bija prieks, ka varēju iemest bumbu grozā, gūt punktus. Atceros, ka sākumā mūs mācīja Mārtiņš Knostenbergs, bet pēc tam – kā tiku pie trenera Agņa Beķera, tā viņš visu laiku ir mans treneris. Taču man patika arī citas spēles – futbols, volejbols, hokejs, ko ar draugiem brīvajā laikā uzspēlēju.
– Izvēlētais sporta veids – basketbols – no tevis ne tikai daudz prasījis, arī devis.
– Bija regulāri treniņi pēc stundām, un, ja ir maza motivācija trenēties, tad arī daudziem ir grūti, daži nodarbības pamet. Bija jāceļas agri rītos, jātrenējas arī pirms skolas, tas daudzreiz nogurdināja. Brīvdienās, kad citi atpūtās, braucām uz sacensībām. Apvienot mācības ar sportu vispār nebija viegli. Jābūt galvai uz pleciem, un, ja nevari treniņu vai spēļu dēļ aiziet uz stundām, nevajag lekties ar skolotājiem, bet gan saglabāt labas attiecības, sarunāt, kā varēsi nokavēto atgūt. Sapratu, ka man dzīvē sports un ar treniņiem un spēlēm saistītā disciplinētība palīdzēs. Ja ar basketbolu varu nopelnīt mācības ārzemēs, kā tagad, tad motivācija turpināt iesākto ir liela. Latvijā es tādu summu gadā, kādu man sedz Hawaii augstskola par mācībām, nevarētu nopelnīt. Basketbola spēlētprasme man ir pavērusi ne tikai logu, arī durvis uz ārzemēm, aizvedusi uz daudzām valstīm. Piemēram, šogad esmu spēlējis Somijā Eiropas čempionātā, turnīros Polijā, Baltkrievijā. Ja paskatās, kur notikuši Eiropas čempionāti, kopā ar Latvijas izlasi esmu pabijis Turcijā, Grieķijā u. c. valstīs.
– Kāds tavā vērtējumā ir spēlētāju meistarības līmenis Latvijā un citās valstīs?
– Latvijā vīriešu basketbolā līmenis kļūst augstāks, ir konkurētspējīgs. Ir spēlētāji, kuri daudz ko sasniedz, piemēram, Kristaps Porziņģis. Amerikā basketbols mazliet atšķiras, ir citādāks spēles laiks (Amerikā spēlē 20 minūtes pa diviem puslaikiem), bet tas nemaina spēles būtību. Tur ir cits spēles tips – viņi spēlē ātrāk un atlētiskāk, man būs jāpierod pie tādas spēles.
– Kam, tavuprāt, ir nozīme, lai veicinātu izaugsmi basketbolā, – pašam, trenerim?
– Trenerim ir ļoti liela nozīme, un Madonā daudz ko iemācījos. Nezinu, kāds es būtu, ja ne treneris Agnis Beķeris. Tie, kas nevar izturēt treneru prasības, neko arī nesasniedz. Turpretī tie, kas var saprast to, ka treneris vēlas tikai labu, ka viņu interesē, lai katrs spēlētājs pilnveidotu savu sportisko meistarību, iemācītos saprast basketbolu, kas ir komandas spēle, jau mācoties līdz 9. klasei, daudz sasniedz. Mana izaugsme tika pamanīta, vēl spēlēju Madonas BJSS U-14 komandā, kad braucu kopā ar treneri uz Rīgu, spēlēju arī Latvijas izlasē Baltijas kausa izcīņā. Tad sekoja piedalīšanās Eiropas čempionātā U-16 un U-18 grupā, tālāk – U-20. Basketbolā ir nozīme gara auguma spēlētājiem, un mans augums ir 2,01 m, bet tas nav noteicošais. Svarīgākais ir spēlētprasme, arī vēlēšanās pilnveidoties. Nesen noskatījos filmu "Sapņu komanda 1935", kas bija iedvesmojoši. Ja grib, var izdarīt ļoti daudz.
– Kā pārzini angļu valodu?
– Te viss kārtībā, jo būs jāsarunājas un jāmācās angļu valodā. Iepriekš kopā ar mammu biju aizbraucis pāris dienu vizītē uz Hawaii, kas atrodas ļoti skaistā un eksotiskā vietā – Havaju salās, lai saprastu, kur turpmāk paies mani studiju gadi. Nebija problēmu ne valodu saprast, ne sarunāties. Kad padzīvošu ilgāk, ceru, ka ne tikai iejutīšos, arī perfekti apgūšu angļu valodu.
– Ko par tavu izvēli sacīja tuvinieki?
– Mamma, tētis, māsa mani atbalstīja, lai es turpinātu savu attīstības ceļu basketbolā, sekotu jaunajām iespējām. Vecmammas gan pārdzīvoja, gribēja, lai palieku studēt tepat Latvijā, jo tagad mani reti varēs satikt. Vecmamma un vectēvs bija redzami līdzjutēju pulciņā katrā spēlē, kas notika Madonas sporta centrā, un arī to es uztvēru kā atbalstu. Man tas ir svarīgākais, ka domās kopā ar mani ir ģimene, jo tas dod spēku un paļāvību, ka viss būs labi.
– No kurienes, tavuprāt, ģimenē ir sportiskais gēns?
– Vectēva brālis Visvaldis Eglītis (1936-2014) Eiropas čempionātā ir kļuvis par čempionu basketbolā. Viņš mācījies Cesvaines vidusskolā, 10. un 11. klasē, spēlēdams basketbolu, mūža novakari pavadījis Iecavā savās mājās. Par Visvaldi Eglīti un viņa basketbolista gaitām ir iznākusi grāmata. Savā laikā arī mamma spēlēja basketbolu, tā ka manī laikam ir kas no paaudzēm mantots.
– Nu dzīvosi un mācīsies tālu no mājām, kas zina, kad tagad atbrauksi.
– Varbūt – tikai nākamajā vasarā, jo ceļš ir tāls. Taču ir modernās tehnoloģijas, internets, skaips, e-pasts. Aizbraucot prom no mājām, no Latvijas, visvairāk ilgošos pēc ģimenes. Kad pēc 9. klases devos mācīties uz Rīgu, jau sapratu, kā dzīvot vienam pašam, kļuvu patstāvīgs. Tagad dzīvošu mazliet (smejas) tālāk, bet nekur jau nepazudīšu, pēc četriem gadiem, kad būšu izmācījies, apguvis pieredzi, valodu, atbraukšu atpakaļ. Kas zina…