Nedēļā, kad visapkārt virmo Olimpisko spēļu noskaņa, šķiet likumsakarīgi uz sarunu aicināt sportistu, tādēļ tikāmies ar godalgoto orientieristu, Latvijas IV olimpiādes čempionu ANDRI JUBELI. Jāpiebilst, ka brīdī, kad šis laikraksta numurs ir devies pie lasītājiem, Andris atrodas pasaules čempionātā Zviedrijā, tādēļ, lasot interviju, jātur īkšķi, vēlot sportistam panākumus.
– Ievadam mazliet iepazīstiniet ar sevi!
– Pašlaik dzīvoju dzimtajās mājās "Kaupēri" Sarkaņos, un arī visas manas saknes ir šeit. Tēta vecāki nāk no Dagdas puses, taču viņi pārnāca dzīvot uz Sarkaņu pusi, kad tētis bija pavisam mazs. Arī mamma un viņas vecāki ir no Sarkaņiem. Līdz 9. klasei mācījos Sarkaņu pamatskolā, bet tālāk – Madonas Valsts ģimnāzijā. Pēc tam pabeidzu bakalaura studijas RTU un arī maģistrantūru IT projektu vadībā. Šobrīd mācos Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā par treneri.
– Kopš cik gadu vecuma esat sportā?
– Sportisks esmu jau kopš bērnības – skolas laikā piedalījos visur, kur vien varēju. Gāju arī mūzikas skolā – trīs gadus spēlēju sintezatoru un klavieres, bet tur man īsti nepatika. Ja nemaldos, mācoties 4. klasē, nejauši atklāju, ka skolā ir orientēšanās pulciņš. Visi klasesbiedri (un arī mans brālis) uz to gāja – viņi teica, ka ir interesanti, tādēļ izlēmu aiziet un pamēģināt. Tā arī pievērsos šim sportam. Vecāki gadu vai divus vadāja uz iknedēļas sacensībām Madonā, un tad Jānis Lejiņš paaicināja uz treniņgrupu sporta skolā. Tad arī orientēšanās sportam pievērsos nopietnāk.
– Tagad piedalāties ne vien klasiskās orientēšanās sacensībās, bet arī cita veida skrējienos.
– Salīdzinot orientēšanos ar citiem sporta veidiem, piemēram, skriešanu, peldēšanu, riteņbraukšanu, orientēšanās sportā skābekļa patēriņš ir viens no augstākajiem. Ņemot vērā, ka tas ir fiziski viens no grūtākajiem, tas var būt par pamatu arī citiem sporta veidiem. Ja skrien orientēšanos, nevajadzētu būt problēmām skriet pa ceļu vai kalnā. Nav jau tā, ka es katru treniņu pavadu mežā – orientējoties. Es pārsvarā skrienu, un varbūt divi no desmit treniņiem ir orientēšanās. Uztrenējot izturību, nav problēmu piedalīties arī citās disciplīnās ārpus orientēšanās sporta (varbūt gan ar ne tik labu rezultātu, jo skriešanā labākais Latvijā neesmu – Latvijas čempionātā pusmaratonā finišēju 7. vietā).
– Cik laika sanāk pavadīt treniņos?
– Vasara ir vieglākais periods, jo ir sacensības un līdz ar to arī nedaudz vairāk atpūtas. Ziemā treniņu ir krietni vairāk: 15-20 stundas nedēļā, bet pašlaik – vasarā – ap 10. Gadā tas ir ap 600 stundu, tātad vidēji 1,5 stundas jeb divi treniņi dienā un 45-50 treniņi mēnesī. Strādāju pēc trenera sastādīta treniņplāna, par kura izpildi katru nedēļu atskaitos. Treneris ir Rīgā, tādēļ mēs pārsvarā komunicējam skaipā un to, kā gājis, pārrunājam gandrīz katru dienu. Plāns ir ļoti detalizēts – noteikti kilometri jānoskrien noteiktās dienās. Ja trenēšos vairāk, nekā noteikts gadā, pārslodzes dēļ iespējamas traumas.
– Kādām īpašībām jāpiemīt, lai skrietu mežā un orientētos?
– Orientēšanās sports ir tipisks izturības sporta veids. Otra komponente ir orientēšanās spēja. Tā pat nav ģeogrāfija, bet vairāk spriestspēja. Jāizvēlas īsākais maršruts, jāspēj analizēt un salikt kopā to, ko mēs redzam kartē un dabā. Ieraugot karti, man ir jāizvēlas maršruts, jāizdomā, kur labāk skriet, kā maksimāli labāk paņemt kontrolpunktu. Jāprot orientēties apvidū, saprast karti, tāpat jāpiemīt matemātiskai domāšanai, loģikai un redzes atmiņai. Katrā distancē es pieņemu simtiem komplicētu lēmumu, nevis tikai skrienu, jo jāzina katrs solis uz priekšu.
Ļoti daudz atkarīgs arī no koncentrēšanās spējas augstas slodzes apstākļos. Tas, par ko mēs cīnāmies distancē, ir noturēt koncentrēšanos augstā līmenī, jo bieži vien treniņos var skriet bez kļūdām, visu izdarīt perfekti, bet, augot slodzes intensitātei, kļūst arvien grūtāk. Svarīgi ir spēt salikt kopā ātrumu ar orientēšanos. Uzvar tas, kurš perfekti orientējas, skrienot tuvu labākajam ātrumam, jo, protams, orientējoties nekad nevar skriet maksimālajā ātrumā – ar karti tas vienkārši nav iespējams.
Vajag arī daudz spēka, jo jāskrien apvidū, un lielu pieredzi. Latvijas izlasē nav neviena sportista, kurš būtu sācis trenēties šajā sportā vēlāk par 16 gadiem. Izvēlēties labāko skrējēju un uztrenēt par pasaules līmeņa sportistu te būtībā nav iespējams. Vajag vismaz 5-10 gadu pieredzi. Līdzīgi kā, manuprāt, biatlonā slēpotāju iemācīt arī labi šaut ir gandrīz neiespējami.
Ļoti labas izredzes ir tad, ja sportists orientēties ticis virzīts no bērnības. Protams, ir cilvēki, kuriem tas nevedas, bet citi virzās ļoti strauji. Tas droši vien atkarīgs no katra spējām, redzes atmiņas, vizualizācijas prasmes un citām īpašībām. Droši vien šādas spējas piemīt arī vairumam mākslinieku un mūziķu.
– Zinu, ka arī daudzi ārsti nodarbojas tieši ar šo sporta veidu.
– Orientēšanās sportam ir divas puses: mazākā ir elites puse, kurā pagaidām esmu es un pārējie, kas trenējas uz rezultātu, savukārt otra puse ir tautas sports, kas atbilst orientēšanās sporta pamatmērķim. Šis sporta veids ir īpašs ar to, ka cilvēkam, kuram ir grūti vai nepatīk vienkārši skriet, šķiet, ka kilometri un mežā pavadītās stundas paiet ļoti viegli. Ieskrienot mežā, ir jādomā vienīgi par karti, atslēdzoties no ikdienas rūpēm, tādēļ cilvēkiem, kuri strādā sarežģītu, stresainu darbu, aizbraukt uz mežu paskriet ir ļoti labs relaksēšanās veids, kas ļauj visu pārējo atstāt malā.
Arī treniņos, kad vienkārši skrienu, daudz par ko domāju, taču, skrienot ar karti, jākoncentrējas vienīgi uz lēmumu pieņemšanu. Izlaižot vienu lēmumu, izjūk visa pārējā ķēde, un rodas kļūdas, plānojot maršrutu.
Šajā sporta veidā unikāls ir arī tas, ka sportists pats izvēlas savu maršrutu, nevis skrien pa noteiktu trasi. Var skriet vienu un to pašu distanci 100 reižu, bet katru reizi pa pilnīgi citu ceļu. Esmu par to pārliecinājies, ziemā Smeceres silā izskrienot vienu distanci 20 dažādos veidos.
– Ko varat minēt kā lielākos līdzšinējos panākumus?
– Šogad uzvarēju Latvijas olimpiādē, ko uzskatu par vienu no vērtīgākajiem sasniegumiem Latvijas līmenī, jo konkurence bija spēcīga, turklāt nākotnē orientēšanās sports olimpiādē var arī nebūt. Šajā gadā sasniedzu arī savu līdz šim augstāko rezultātu Eiropas čempionātā, ierindojoties 30. vietā garajā distancē, bet pagājušajā gadā notikušajā pasaules čempionātā biju 34. vidējā distancē. Esmu ieguvis 5. vietu pasaules militārajās spēlēs, taču šis skrējiens bija nedaudz zemākas konkurences, nekā ierasts. Pagājušajā gadā kļuvu par Baltijas čempionu orientēšanās sportā.
– Esmu ievērojusi, ka vietēja mēroga sacensībās jūs vienmēr atbalsta sieva ar dēliņu.
– Cenšamies uz visām Latvijā notiekošajām sacensībām doties visa ģimene, jo tā ir iespēja izbraukāt un apskatīt Latvijas skaistākās vietas. Arī sieva skrien, un, ja vien līdzi ir vēl kāds, kas var pieskatīt mazo, arī viņa var paskriet. Ja līdzi ir kāds, kas atbalsta, vienmēr ir foršāk.
– Ar ko nodarbojaties ārpus sporta?
– Paralēli treniņiem lēnām mācos un pārņemu no vecākiem rūpes par zemnieku saimniecību. Jāsaka vecākiem liels paldies, ka šajā ziņā mani atbalsta, jo vienmēr, kad neesmu mājās, lielāko darbu daļu paveic viņi. Lai arī esmu uzaudzis laukos, vēl daudz kas ir jāmācās, jo, pievēršoties zemnieku saimniecībai profesionāli, atklājas, ka ir vairākas nianses, kas jāzina.
Ņemot vērā, ka viss ir automatizēts, ļoti smags fizisks darbs nav jāveic, taču neliels papildu treniņš un slodze ikdienai tā ir. Sanāk pat dienas, kad ar traktoru jānobrauc kādas 8-10 stundas. Tas prasa daudz enerģijas.
– Minējāt, ka mācāties par treneri. Kādi ir plāni saistībā ar šo profesiju?
– Mana filozofija ir mācīties, kamēr ir tādas iespējas. Nenožēloju, ka pabeidzu maģistrantūru IT un četrus gadus šajā jomā pastrādāju, jo tā bija laba pieredze un es sapratu, ko negribu. Esmu tālmācībā ieguvis diplomu arī lauksaimniecībā. Tiklīdz sapratu, ka ir iespēja studēt vēl, nolēmu to izmantot, jo, kamēr es sportoju, Sporta akadēmija man piedāvā budžeta vietu. Nezinu, vai noteikti strādāšu par treneri, taču vēlējos garantēt, ka varēšu to darīt, jo mācību cikls būs aiz muguras. Kad beigšu nopietni sportot, nebūtu slikti zināšanas un sportā gūto pieredzi nodot tālāk bērniem. Ja ne kā trenerim, tad vismaz saviem bērniem, darot to profesionāli.
– Vai šonedēļ sanāk laiks pasekot līdzi mūsu izlases panākumiem Olimpiskajās spēlēs?
– Brīvākos brīžos sekoju līdzi Latvijas pārstāvju startiem, bet pārsvarā vakaros apskatos rezultātus, lai zinātu, kā kuram gājis. Interesantāka šķiet vieglatlētika, to arī paskatos vairāk. Īpaši jutu līdzi Ilonas Marheles maratona skrējienam, jo ar viņu esam personīgi ļoti labi pazīstami – arī tieši pirms došanās uz Rio viņu satiku.