23. jūlijā norisinājās konkurss „Mis un Misters Latvija 2016", kurā sacentās 16 konkursa finālisti dažādos iznācienos – viņu skaistumu un prasmi defilēt varēja novērtēt gan tautastērpos, gan pieticīgākos apģērbos, gan, protams, greznās vakarkleitās un uzvalkos. Viņu starpā bija arī KINTIJA KRASTIŅA, iegūstot godalgoto 2. vietu un „Vice Mis" titulu.
Kintijas ikdiena aizrit Rīgā, bet viņas saknes ir Madonā, un sarunā ar laikrakstu „Stars" viņa atzīst, ka šeit labprāt gan ciemojas, izbaudot dabu, mieru un klusumu, gan nākotnē vēlētos arī savu profesionālo darbību saistīt ar dzimto pusi.
– Ar ko tieši šobrīd nodarbojies?
– Tikko pabeidzu Informācijas sistēmu menedžmenta augstskolu, iepriekš jau biju pabeigusi Kultūras koledžu – ir gan kultūras, gan uzņēmējdarbības vadības diploms. Mans darbiņš ir reklāmas firmā, īstenoju reklāmas projektus, vasarā arī piepalīdzu māsai ģimenes uzņēmumā saistībā ar tirdzniecību. Īstenībā tagad ir tas brīdis, kad jāmeklē kaut kas nopietnāks – atbilstošs apgūtajai profesijai. Sevi saredzu pasākumu organizēšanā, vadīšanā, ko iepriekš jau esmu darījusi; tas varētu būt arī saistībā ar uzņēmējdarbību, tūrismu. Līdz šim ir pieticis, ko darīt, jo, ja konkursā gribi iet uz visiem 100, tad vajag ļoti brīvu darba grafiku. Nevar tā pateikt: „Es rīt nebūšu." Gatavojoties dalībai skaistumkonkursā, vajadzēja strādāt gan psiholoģiski, gan fiziski. Notika fotosesijas, izbraukumi, bija jāapmeklē trenažieru zāle, horeogrāfijas nodarbības un tamlīdzīgi. Neilgi pirms skaistumkonkursa tā arī bija, ka dienu sākām pulksten 8 un tad līdz pat pulksten 22. Bet man bija kaifs no tā procesa, no tā, ka plānotājs ir pārpildīts ar dažādām norisēm, kas mūs arī attīstīja. Ļoti patika džudo nodarbības, jo pēc tām jutos par sevi mazliet pārliecinātāka. Vismaz iemācījos normāli mest kūleni (smejas).
– No malas skatītāji jau neredz, cik ilgs un intensīvs darbs ieguldīts, lai sagatavotos skaistumkonkursiem – cilvēki aiziet un redz tikai trīs stundu garu šovu.
– Jā, daudziem šķiet, ka skaistumkonkurss nav nekas īpašs – aizgāji uz dažām skaistumkopšanas procedūrām un iznāci uz skatuves. Īstenībā gatavošanos konkursam sākām aprīļa vidū, sanāca trīs mēneši. Horeogrāfija un mēģinājumi, trenažieru zāle – katru nedēļu. Bija arī runas mākslas nodarbības, mēles mežģīši – tam visam izgāju cauri jau Kultūras koledžā, bet bija noderīgi to atsaukt atmiņā. Apmeklējām arī „Aerodium" Siguldā, lielisks bija Liepupes muižas apmeklējums. Ja pirmajā gatavošanās mēnesī vēl bija laiks draugam, vēlāk jau atkrita visas pasēdēšanas, festivāli, mājās arī nebiju bijusi tik ilgi, ka jau uztraucos, vai sunītis mani atpazīs (smejas). Bet tās 2-3 stundas šova ir tā vērtas. Nākamajā dienā gan ir tāda tukšuma izjūta.
Tagad, pēc konkursa, cenšos uzturēt kontaktus ar organizatoriem, lai mēs visi nepazūdam. Piemēram, šodien (otrdien. – Aut.) visi brauc uz „Ulubeli" izstaidzināt sunīšus. Es diemžēl netiku, bet gribas, lai uzturam kontaktus, cik vien varam.
– Cik daudz no žūrijas vērtējuma veido tieši dalībnieka ārējā pievilcība, vai tomēr konkursanti tiek vērtēti arī plašāk?
– Skaistumkonkursi, kas notika 90. gados, skaitījās prestiži. Un arī pēc konkursa dalībnieki turpināja dažādas sabiedriskās aktivitātes, turējās kopā. Pēdējos gados, arī tādēļ, ka organizatorei Intai Fogelei pasliktinājās veselība, šķita, ka konkursos vienkārši vajadzēja nostaigāt pa skatuvi. Šogad bija citi organizatori, bija arī horeogrāfi, bet tāpat mazliet pietrūka iespējas dalībniekiem runāt, izteikt savu viedokli, parādīt, ka mums kaut kas galvā arī ir.
Runājot par tituliem – es nekad neapvainošos, ja vērtē manu ārieni un kādam tā nepatīk. Man pats, pats svarīgākais ir iekšējais skaistums. Diemžēl šajā konkursā tik ļoti to nevarēja izrādīt. Konkursā „Mis un Misters Madona 2015" dalībnieki varējām runāt, atbildēt uz jautājumiem pat pa pusstundai, bet šajā konkursā katra meitene pateica pa vienam teikumam. Ja neparādīju savu iekšējo „es" un tas nebija galvenais, ko vērtē, tad tituli ir pilnīgi mazsvarīgi.
Man daudzi prasa: „Ko tu tur meklē? Vai tev trūkst pašpārliecinātības, ka neesi pietiekami skaista?" Bet es vairāk gāju pēc būšanas uz skatuves, gatavošanās procesa, daudz kā jauna apgūšanas. Vēl arī tas, ka sievietēm nereti pietrūkst laika vai motivācijas par sevi parūpēties, jo ir saspringts darba grafiks, mājas dzīve. Dalība skaistumkonkursā man bija kā sava veida motivācija tam vairāk pievērsties. Tas ir forši, ja ar savu dalību konkursā arī kādu citu būšu motivējusi pievērsties veselīgākam dzīvesveidam vai sievišķīgākam apģērbam.
– Izklausās, ka konkurss „Mis un Misters Madona" tev ir palicis labā atmiņā. Vai tā bija pirmā skaistumkonkursu pieredze?
– Pati pirmā pieredze bija defilē Rīgā. Bet par Madonas skaistumkonkursu vismaz šobrīd šķiet, ka diez vai kāda cita pilsēta to pārspēs. Tur bija scenārists, režisors, vienkārši fantastisks gaismotājs. Kā kultūras cilvēks, kas pats ir organizējis pasākumus, to ļoti novērtēju un pamanīju. Malači! Salīdzinot ar to, kas bija iepriekšējos gados, arī konkurss „Mis un Misters Latvija" ir kļuvis labāks. Bet ir, uz ko vēl tiekties. Ceru, ka nākotnē man būs iespēja pašai tajā pielikt roku, jo, kā saka, ja gribi kaut ko mainīt, tad ir jādara pašam. Jau esmu ieguvusi kontaktus un izteikusi vēlmi sniegt savu palīdzīgo roku nākamā gada konkursam.
– Vai neplāno doties uz kādu starptautisku skaistumkonkursu?
– Ļoti gribētu aizbraukt, šogad man šāda iespēja netika – laikam tam līdz galam nenoticēju. Vēlētos redzēt, kā tas notiek pasaules mērogā no organizatoriskā viedokļa; protams, tie ir arī lieliski kontakti un jaunas pazīšanās – tā ka noteikti aizbraukšu, bet konkrētus plānus vēl atklāt nevaru.
– Vai nebaida sāncensība, par ko nereti ir dzirdēts starptautiskajos konkursos – kleitu graizīšana, matu plēšana utt.?
– Ja godīgi, jau šajā konkursā to mazliet izjutu. Tā nejauši pazuda kurpītes… Nu neko, uz skatuves izgāju ar kurpēm, kas man bija izmēru par lielu. Tāpat arī parādījās visādas baumas par nopirktām vietām un visu ko. Man šķiet – kam tas vajadzīgs? Acīmredzot, ir cilvēki, kuri bez intrigām nevar un kuri grib uzvarēt visiem iespējamiem līdzekļiem. Es tam centos turēties pretī, neklausīties un par to nepārdzīvot.
– Visu meiteņu un sieviešu vārdā man noteikti ir jāpajautā – kas ir tavs skaistuma noslēpums?
– Mans noslēpums noteikti ir tas, ka patiesībā ir jāstrādā ar savu iekšējo skaistumu, tad būs arī viss pārējais. Protams, ārējais skaistums katram ir savs, tas atkarīgs arī no gēniem, iespējām. Svarīgākais ir domāt labas domas, bet tiešām domāt, nevis tikai runāt par to, ka tā vajadzētu.
– Laikam jau ir mums, latviešiem, tās rūpju rievas un pelēkais skats uz dzīvi…
– Rīgā ir visādi cilvēki, piemēram, kad kāpju ārā no trolejbusa, tantes vienkārši nelaiž, stumdās ar elkoņiem (smejas). Nu nezinu, man tas tiešām šķiet smieklīgi, un es labāk pasmejos, katrā ziņā nekādu konfliktu neuzsāku. Ir jau visādas situācijas, arī darbā ar cilvēkiem gadās negatīvi noskaņotie. Lai cik grūti dažkārt būtu, jācenšas tomēr iet dzīvē ar pozitīvo skatu. Ja pats esi negatīvs, tas arī apkārtējos tikai vairos negatīvo.
– Kur tu smelies enerģiju tam, lai spētu noturēt optimismu un dzīvesprieku? Noteikti jābūt kaut kam, kas tevi uzlādē.
– Pirmkārt, tā noteikti ir ģimene – mamma, māsa, vecmamma, kas mani vienmēr un visur atbalsta. Ar mammu man ir ļoti labas attiecības, ja jāteic, kas ir mans labākais draugs, tā ir mamma. Mums ir tādi fiksie ceļojumi – izdomājam un kaut kur kopā dodamies. Mēs esam uz viena viļņa. Arī māsa, kas dzīvo Ķekavā, vienmēr ir mans atbalsta plecs. Starp citu, kopā ar māsu septembrī dosimies kruīza braucienā uz Ziemeļvalstīm – to laimēju konkursā, vēl relaksēties izdosies Liepupes muižā, no kurienes saņēmu simpātiju balvu.
Madonā dzīvo mūsu sunītis, kad atbraucu mājās, visur dodamies kopā – uz mežu, izskrieties, peldēties. Vakar (pirmdien. – Aut.) sēņojot uzzināju, ka sunītim garšo mellenes. Sēdēju uz celma mežā un priecājos par šo it kā dzīves sīkumu. Bet tas ir tik forši. Mani ļoti uzlādē būt dabā, tur gūstu pozitīvās emocijas. Kādam varbūt tā ir baznīca, mana meditācijas vieta ir jūra, saulriets. Tur varu sēdēt vairākas stundas, kad saulīte lec, tas mani ļoti iedvesmo. Protams, arī fiziskās aktivitātes. Ja kādu reizi ir tā, ka jūtos uzvilkusies, aizeju paskriet, pavingrot – un uzreiz ir labāk. Fiziskās aktivitātes uzsit tos laimes hormonus.
– Jauniešiem vienmēr jautājam par viņu izvēli palikt Latvijā, dzimtajā pusē, jo mūsdienās tik daudzus tomēr aizvilina labāka dzīve ārzemēs.
– Latvija manī ir līdz kaulam, mūsu tautiskās dejas, dziedāšana man ir svēta. Uz Latvijas simtgadi 2018. gadā ļoti gribētu piedalīties Dziesmu un deju svētkos ar deju kolektīvu. Kādu laiku tautiskās dejas neesmu dejojusi, bet ceru, ka kāds mani paņems. Dziesmu un deju svētkos iepriekš esmu piedalījusies kā brīvprātīgā un ar kori.
Varbūt nākotnē, ja būs tāda iespēja, vēlētos arī savu profesionālo darbību saistīt ar Madonu – organizēt kaut ko no kultūras pasākumiem, varbūt arī saistībā ar tūrismu. Gribētos, kā kādreiz, estrādē tādu riktīgo zaļumballi ar latviešu mūziku – tā pa vienkāršo.