11. augustā, atceroties Jāņa Zābera (1935-1973) dzimšanas dienu, ieskatīsimies daudzajos sūtījumos operdziedātājam – vēstulēs, apsveikumos, zīmītēs, pateicības vārdos, kas glabājas Madonas novadpētniecības un mākslas muzeja krājumā.
Savulaik tika stāstīts, ka vēstuļu esot bijis neskaitāmi daudz – vairāki maisi. Daļa nonāca muzejā, un tajā esošajās pirms padsmit gadiem ieskatījās arī Lubānas amatierteātris „Priekšspēle", lasot „Vēstules mīļotajam, cienītajam, biedram". Nosacīti šādās grupās J. Zāberam sūtītie vēstījumi arī sadalās. Pie oficiālajiem sveicieniem varam pieskaitīt, piemēram, Oktobra svētkos sūtītu apsveikumu no Meirānu astoņgadīgās skolas 1964. gadā un no Lubānas vidusskolas 5.b klases – 1965. gadā. Daļa sūtījumu ir vienkārši zīmītes vai kartītes, kas bijušas piesietas puķu pušķim, un tad teksts ir pavisam īss, vien adresāta vārds un sūtītājs, piemēram, Tautas koris „Vidzeme", skatītāji, talanta cienītāja Māra, bijusī „zaļā līdaciņa", kas lūdz „neēdiet mani, pirms neesat izcepuši", vai zīmīte ir vispār bez paraksta.
Apsveikumi pa pastu dziedātājam sūtīti dažādos svētkos. Tie ceļojuši no daudzām Latvijas un tālākām vietām. Sveicienus sūtījusi Ruta ar ģimeni no Aizpurves, radinieks Jānis no Lubānas puses, tante Zelma no Jūrmalas un citi tuvinieki. No Operas kolēģiem J. Zābers saņēma arī ļoti sirsnīgu sveicienu – lielu lapu ar vēlējumu un daudziem autogrāfiem. Bija arī talanta cienītājas, pielūdzējas, kas apsveikumus sūtīja daudzkārt dažādos svētkos – Vija, Mārīte, Inta, Maija… Daļai apsveikumu nav datējuma, kā, piemēram, dzimšanas dienas sveicienam no Zaķīša baltļipīša. J. Zābers ir saņēmis arī apsveikuma telegrammas, kuras nosūtot, izvēlēts greznāks variants –
ar ziedu motīvu vai kādu citu krāsainu attēlu. Viņa dzīves pēdējos gados dzimšanas dienas sveicienos ir galvenokārt veselības vēlējumi. Sūtījumi adresēti gan uz Operu, gan mājas adresi. Tā T. P. 1972. gada dzimšanas dienas kartītē ierakstījis: „Lūdzu, lūdzu, veseļojaties!!!"
Dziedātājs saņēma arī ļoti daudz vēstuļu. No klusām un kautrīgām pielūdzējām, neatlaidīgām satikties aicinātājām, ar pateicības rindām par viņa balss skanējumu, ar lūgumu atsūtīt savu foto. Tā kādā anonīmā vēstulē ar Ojāra Vācieša dzejas rindām „Kaut ko klusiņām, klusiņām – kā krīt sniegs…" lasām: „Pasmaidi, draugs! Es domāju par Tevi. Es vienmēr būšu pie Tevis", bet citā: „Paldies Tev par mūsu pēdējo tikšanos, paldies par Tavu mīlestību. Joprojām ar mani ir Tavas lūpas, Tavas acis, apskāvieni, skūpsti." Bet pirms 50 gadiem kāda meitene raksta par savu draudzeni, nosaucot konkrētu vārdu, uzvārdu un adresi: „Man gribētos pateikt jums, ka jūs mīl viena meitene. Viņa nevienam to neteica un noteikti neteiks, bet es to jūtu, jo viņa ir mana draudzene. Viņai ir 23 gadi, sauc viņu T. P., strādā un mācās universitātē. Nezinu, kāpēc es rakstu jums vēstuli, vienīgais, ko jūs varat izdarīt priekš manas draudzenes: aizsūtīt viņai uz mājām ielūgumu vai biļeti uz jūsu koncertu un varat uz kādu pirmizrādi. Tas sagādās viņai lielu prieku, bet jums, es ceru, tas nebūs par grūtu."
Tā visi daudzie sūtījumi vēsta par laiku, kad dzīve ritēja bez iespējām, ko sniedz šolaiku tehnoloģijas. Sajūsmā par iemīļotu dziedātāju tika dāvātas puķes pēc izrādes vai koncerta, sūtīti apsveikumi un vēstules, cerot saņemt atbildi vai pat satikties.