Arvien biežāk izdodas dzirdēt par latviešu veiksmes stāstiem, kuru pamatā ir spoža ideja un apņēmīgs idejas autors ar degsmi to īstenot. Šādu veiksmes stāstu autore ir arī AGNESE FŪRMANE, pašlaik rīdziniece, taču dzimusi cesvainiete un joprojām ar Cesvaines pusi dvēseliski cieši saistīta.
Agnese Cesvainē ir absolvējusi vidusskolu un aizvadījusi neaizmirstamas bērnības dienu gaitas, ko sarunas ievadā spilgti atsauc atmiņā, aizdomājoties un novērtējot, cik īpaši bija mācīties Cesvaines pilī (lai arī tobrīd tas nešķita kas ievērojams un likās, ka visas skolas ir vienādas), kā arī atceras skolas laika aizraušanos – jāšanas sportu un zirgus, kas padarīja dzīvi krāsainu un piepildītu. Sasniedzot pilngadību, viņa līdzīgi kā citi jaunieši devās studēt uz Rīgu un palika uz dzīvi galvaspilsētā, kur nodarbojas ar aizraujošām lietām, kas ir krasi atšķirīgas, taču cita citu papildina.
– Pastāstiet, lūdzu, ar ko nodarbojaties savā ikdienā!
– Nu jau vairāk nekā 10 gadu esmu profesionāla astroloģe, astrologu asociācijas valdes locekle. Daudzus gadus konsultēju kā astroloģe, rakstīju dažādiem žurnāliem prognozes un vairākkārt esmu sniegusi intervijas televīzijā.
Šobrīd no aktīvas konsultēšanas esmu paņēmusi pauzi, jo bija periods, kad jutos pārstrādājusies un bija iestājies tā saucamais izdegšanas sindroms. Gribējās laiku, kad varu padomāt un apdomāties, pabūt vairāk mājās. Šinī laikā man dzima ideja par diviem projektiem, ar kuriem es šobrīd esmu pilna laika nodarbinātā. Viens no tiem ir saistīts ar astroloģiju – tā ir mobilā aplikācija „AstroSecret", kas palīdz sievietēm noteikt labāko bērna ieņemšanas laiku no astroloģijas viedokļa, apvienojot šīs dienas arī ar fizioloģiskā cikla kalendāru. Patlaban mums ir jau krietni pāri tūkstotim atzīmētu grūtniecību visā pasaulē. Nu jau vairs neskaitu, bet, kad skatījos statistiku pēdējo reizi, aplikācija un kalendārs tika izmantoti 56 valstīs pasaulē.
Manuprāt, šī ideja, ko gribēju pasniegt un parādīt citiem – ka arī šādā veidā var risināt problēmu, kad sieviete kāda iemesla dēļ nevar palikt stāvoklī -, ir īstenota veiksmīgi. Esam saņēmuši gan pateicības, gan paldies vārdus no pāriem, kuri nevarēja ieņemt bērniņu ilgu laiku – gadu, divus, pat vairāk -, bet palīdzēja aplikācijā norādītie labvēlīgie datumi.
– Un otrs projekts ir saistīts ar papīra leļļu izgatavošanu. Kā radās šī ideja?
– Papīra lelles mūsu ģimenē ienāca caur manu vīru. Vīramāte tās zīmēja savai meitai pirms vairāk nekā 20 gadiem, kad viņas meita – mana vīramāsa – bija vēl pavisam maza. Kad mums ar vīru piedzima meita, vecmamma, tai paaugoties, parādīja šīs lelles viņai, un abas daudz laika pavadīja kopā spēlējoties. Tas bija pirms pāris gadiem, bet ideja par to, ka šādas lelles varētu piedāvāt arī citiem, radās nesenāk. Iedvesmojoties no meitas vecmāmiņas zīmējumiem un attīstot ideju, esmu tikusi tiktāl, ka šobrīd ir atjaunotas visas lelles, kuras bija vecmāmiņai: kolekcijas „Draugi" un „Jaukā ģimene", un ir izveidotas vēl trīs jaunas kolekcijas. Viena no tām ir „Meitenes", kur būs modernas lelles ar mūsdienīgiem un stilīgiem tērpiem (pirmā šīs kolekcijas lelle ir Adele, taču nevis slavenā dziedātāja, bet gan vienkārši Adele). Otra ir slavenību kolekcija, kurā ir lelle Aija, kas ar dziedātājas atļauju un piedalīšanos veidota pēc Aijas Andrejevas prototipa, izmantojot viņas tērpus un aprakstus par to, kur viņa šos tērpus ir vilkusi, kas tos ir darinājis un tā tālāk. Šī kolekcija radās, vēloties bērniem parādīt, kā iespējams uzzināt ko vairāk par savu iemīļoto dziedātāju vai kādu citu sabiedrībā populāru cilvēku, un to noteikti turpināsim.
Savukārt trešais un viens no, manuprāt, interesantākajiem un man pašai aizraujošākajiem projekta novirzieniem ir lelles Latvijas novadu tautastērpos, kuru esmu iecerējusi izveidot līdz Latvijas simtgadei, izgatavojot lelles no pilnībā visiem etnogrāfiskajiem Latvijas novadiem – Kurzemes, Vidzemes, Zemgales, Latgales un Sēlijas -, un šajā kolekcijā būs arī Rīgas meita un puisis. Ja projekts gūs atzinību un cilvēkiem būs interese, mans sapnis ir izveidot katra Latvijas novada lelli ar šim novadam raksturīgo tērpu, lai tautastērpus redzētu, zinātu un iepazītu. Lai ģimenēs tiktu runāts par to, ka šis ir mūsu tautastērps un ka tieši šī novada tērpu valkāja vecmāmiņas un vecvecmāmiņas. Gribētos, lai sabiedrībā ar šī un līdzīgu projektu starpniecību atdzimst un ieviešas tradīcija tautastērpus valkāt ne vien svētkos, bet arī ikdienā.
– Kur un kā lellītes tiek realizētas?
– Pašlaik lelles var iegādāties gan Jāņa Rozes grāmatnīcās, gan lielveikalos „Rimi", tiesa, ne visos. Savā mājas lapā www.papiralelles.lv esam apkopojuši precīzas veikalu adreses un veikalus, kuros tas iespējams Latvijā (lelles var apskatīt un iegādāties arī salonā „Divi torņi" Cesvainē. – Aut.). Mums ir mājas lapa arī angļu, krievu un lietuviešu valodā, bet pašlaik ārzemēs lelles var iegādāties vienīgi Viļņā, Lietuvā. Uz pārējām valstīm tās ceļo ar interneta starpniecību.
– Cik plaši jūsu piedāvājums ir aizgājis tautās?
– Es cilvēkiem bieži stāstu, ka pat nevarēju iedomāties, cik daudziem cilvēkiem papīra lelles ir bijušas bērnības mīļākās rotaļlietas. Ne tikai Latvijā un ne tikai padomju laika cilvēkiem. Nupat vienā festivālā satiku puisi no Peru un viņam izstāstīju par savu projektu. Viņš par tādām zināja un pastāstīja, ka papīra lelles joprojām ir saglabājušās arī viņa mājās no mammas bērnības. Ņemot vērā, ka par tām zina visā pasaulē, varētu braukt jebkur un parādīt mūsu izpildījumu un īpašo stāstu. Vajag tikai strādāt un darboties, attīstot ideju ne tikai Latvijā, ko palēnām arī sāku darīt.
Esot vidē starp dažādiem projektiem, varu teikt, ka Latvijā ir ļoti daudz radošu un interesantu cilvēku, un mēs varam ļoti daudz. Ja kādam noder iedrošinājumam, gribu uzsvērt, ka manam papīra leļļu stāstam ir līdzvērtīgi stāsti par dažnedažādiem priekšmetiem un idejām, ko cilvēki gatavo un izgudro. Turklāt nevajag nemaz izgudrot ko jaunu – ļoti daudz ir stāstu, kuru pamatā ir cilvēka spēja paraudzīties sev apkārt, padomāt un nesabīties no savas idejas pat tad, ja liekas, ka viss šajā lauciņā jau ir izdomāts. Jā, arī papīra lelles jau reiz ir tikušas izgudrotas – tālajā 18. gadsimtā – un kopš šī laika ir pazīstamas, bet es izlēmu piedāvāt savu mūsdienu versiju par tām.
– Runājot par projektiem – pamanīju, ka nesen viesojāties Roberto Meloni vadītajā kulinārijas šovā „La Dolce Vita". Noprotu, ka arī ēdienu gatavošana jums ir sirdij tuva nodarbe.
– Ir sanācis tā, ka, nodarbojoties ar astroloģijas izzināšanas ceļiem, esmu vairākas reizes bijusi Indijā un pievērsusies veģetāram dzīvesveidam, tāpēc vajadzēja vairāk piedomāt pie tā, ko es ēdu, kā es ēdu, kas ir pilnvērtīgs ēdiens, kā to sabalansēt un tamlīdzīgi. Līdz ar to arī radās nepieciešamība raudzīties pēc jaunām receptēm un idejām. Pakāpeniski viss jaunais ienāca mājās un ģimenē.
Pašlaik gan sabiedrībā ir iesakņojies priekšstats, ka veģetārieši ēd tikai salātus. Bet, ja cilvēks ir interesējies, ko var ēst veģetārietis, tad atskārš, ka klāsts ir milzīgs un ēdieni – garšīgi.
Pavāršovā pie Roberto es mēģināju parādīt topinambūra burvību. Tas ir Latvijā audzis augs, kuru arī es pati nepazinu, pirms biju sākusi par to interesēties un uzzināju, ka tas aug pats, labi pārziemo, tas vienkārši jārok laukā no zemes un jāēd. Topinambūrs aug tepat, mums visapkārt, un vecmammas noteikti zina par tā eksistenci, bet mēs to esam aizmirsuši.
Esmu pievērsusies arī ājurvēdai – mācījusies, kā ar ēdienu var sakārtot sevi un uzlabot veselību ne vien sev, bet arī apkārtējiem un ģimenei, jo pamatu pamats nebūt nav tas, ko izdarām vienreiz gadā vai vienreiz nedēļā, bet gan tas, ko darām katru dienu. Mēs sastāvam no tā, ko ēdam, tāpēc ēdiens principā ir zāles. Ja ikdienā daudz lietojam tā saucamo fast food vai vienkārši nedomājam, ko ēdam, rodas dažādas slimības. Veselīga ēšana ir pats pamats, un man tā ir ļoti svarīga. Turklāt Latvijā ir pieejami tik daudz labu produktu, ko būtu grēks neizmantot.
– Cik bieži sanāk iegriezties dzimtajā pusē?
Ņemot vērā, ka man joprojām ir saglabājušās netālu no Gaiziņkalna esošās dzimtas mājas, ziemā braucot slēpot vai dodoties uz kādu pasākumu, piemēram, tradicionālajiem kapusvētkiem Līdērē, kuros sabrauc visi radi no tuvām un tālām pusēm, dzimtajā pusē sanāk atgriezties. Kaut gan arī mani vecāki vairs nedzīvo Cesvainē, nevarētu teikt, ka no šīs puses esam aizgājuši prom pavisam. Saikne ar dzimto vietu saglabājas uz mūžiem, un ik reizi, šeit iegriežoties, pārņem ļoti siltas un patīkamas izjūtas. It īpaši tāpēc, ka agrāk tik tuvās pilsētas tiek koptas un izskatās skaistas, sakārtotas, neradot izjūtu, ka turp, kur aizbraucu, vairs neviena nav un viss ir pamiris. Tieši pretēji – var redzēt, ka cilvēki rosās un darbojas, ka viss notiek.