Lai gan mūsdienās pietiekami plaši tiek runāts par smēķēšanas kaitīgumu un cigarešu paciņas rotā draudīga paskata (taču reāli) attēli, joprojām smēķēts tiek daudz – uz ielām, publiskos pasākumos, automašīnās – turklāt to dara pat vecāki, klātesot maziem bērniem, un grūtnieces ar ievērojamu termiņu.
Raksta turpinājumā – neliels apkopojums par tām vielām un efektiem, ko cigaretes dūmi „dāvā" ne vien pašam smēķētājam, bet arī apkārtējiem.
Cigaretes dūmi satur vairāk nekā 4000 ķīmisko vielu, tādējādi, tēlaini izsakoties, padarot katru cigareti par ķimikāliju rūpnīcu, bet ikvienu, kas šos dūmus ieelpo, gribot vai negribot, par šīs rūpnīcas atkritumu savācēju.
Zināmākā no šīm vielām ir nikotīns, kas, nokļūstot organismā, savienojas ar nikotīntipa (N-tipa) acetilholīna receptoriem, kas galvenokārt atrodami galvas smadzenēs un virsnierēs.
Nikotīnam savienojoties ar atbilstošo receptoru smadzenēs, izdalās vielas, kas atbild par labsajūtu, jeb laimes mediatori. Turklāt, līdzdarbojoties tabakas dūmos esošai vielai, kas nobloķē enzīmu, kurš šķeļ labsajūtu izraisošās vielas (dopamīnu, serotonīnu un noradrenalīnu), šīs vielas uzkrājas, radot ilgāku labsajūtas efektu, nekā tas būtu fizioloģiski.
Aprakstītā ķīmisko reakciju kaskāde sākas aptuveni 7 sekundes pēc dūmu ieelpošanas un pilnībā izbeidzas pēc aptuveni 2 stundām. Tieši pēkšņā vielu ietekme ir tā, kas rada pierašanu un izteiktu nepieciešamību pēc nākamās nikotīna devas, kā arī atcelšanas sindromu (sevī ietver trauksmi, depresiju, miega traucējumus vai miegainību, galvassāpes, apetītes izmaiņas un koncentrēšanās grūtības).
Atcelšanas fizisko simptomu izcelsme ir atkarīga no tā, cik daudz un cik bieži cilvēks smēķēja. Parasti tie sākas pēc 2-3 stundām kopš pēdējās cigaretes izsmēķēšanas un maksimumu sasniedz pēc 2-3 dienām. Minētie simptomi izzūd, līdzko organisms pārkārtojas un atkal pierod pie normāla ķīmisko mediatoru līmeņa smadzenēs.
Virsnierēs savukārt nikotīns palielina kalcija ieplūšanu noteiktās šūnās, uz ko tās reaģē, izdalot asinīs lielu daudzumu adrenalīna, kas paaugstina asinsspiedienu, paātrina sirdsdarbību, elpošanas biežumu un arīdzan cukura līmeni asinīs. Lūk, arī atbilde, kādēļ smēķētāji ir pati būtiskākā riska grupa sirds un asinsvadu slimībām.
Pētījumi liecina – jo vairāk organismā nonāk nikotīna, jo spēcīgāk izpaužas tā toksiskā iedarbība. Pēc vienas cigaretes izsmēķēšanas organismā nonāk aptuveni 1 mg nikotīna, kas receptorus stimulē mēreni, turpretim pie lielākām nikotīna devām nepieradināts organisms atbild ar pretreakciju – vemšanu, sāpēm vēderā, galvassāpēm, sāpēm muskuļos, krampjiem un pat elpošanas mazspēju. Par šīs vielas toksiskumu liecina arī fakts, ka kādreiz nikotīns ticis izmantots kā kukaiņu inde.
Pārejot pie pārējiem „labumiem", ko ikviens smēķētājs kāri iesūc savās plaušās, gribu atgādināt, ka šīs vielas ieelpo ne vien ar cigareti rokās stāvošais un tam apkārtesošās personas tieša kontakta ceļā, bet arī „padalās" ar citiem pavisam netieši. Proti, ja, piemēram, kāds smēķē dzīvojamajās telpās, uz mēbelēm paliek pelni un dūmu nosēdumi, tātad, lai gan pārējie ģimenes locekļi tobrīd ir ārpus mājas, atgriežoties viņus sagaida pienācīga kaitīgo vielu deva. Tātad bērns rotaļājas uz paklāja vai guļ uz sava spilventiņa un vienlaikus piespiedu kārtā ieelpo daļu no turpinājumā aprakstītajām vielām.
* Visvairāk noteikti ir dzirdēts par arsēnu – nāvējošu indi, ko smēķētāji dažkārt būs sajutuši kā lūpu dedzināšanu. Šīs vielas ieelpošana caur dūmiem nerada tūlītējas letālas sekas, bet rada izmaiņas atsevišķu orgānu stāvoklī, izraisot un saasinot hroniskas slimības. Daži avoti liecina, ka arsēns ir līdzvainīgs arī ļaundabīgo audzēju attīstībā.
* Arī polonijs 210, kas ir radioaktīva viela, var veicināt smagas saslimšanas, tostarp plaušu un kuņģa vēzi, leikēmiju un kuņģa čūlu.
* Ūdeņraža cianīds ir nāvējoša inde, ko senos laikos izmantoja žurku iznīdēšanai. Ieelpojot pat nelielu devu šīs vielas izgarojumu, var rasties nespēks, galvassāpes un reibonis.
* Tabakas dūmos esošā tvana gāze nogalina, ja tiek ieelpota slēgtās telpās un lielā koncentrācijā.
* Kadmijs cilvēka organismā saglabājas gadiem ilgi, un šī ķīmiskā viela ir atrodama arī bateriju sastāvā. Ilgstošas nelielas kadmija koncentrācijas ietekmē tiek bojātas plaušas, nieres, gremošanas sistēma un reproduktīvā sistēma. Tas mēdz uzkrāties arī kaulos, padarot tos trauslus (sevišķi, ja ar uzturu netiek uzņemts pietiekami daudz kalcija, olbaltumvielu un dzelzs vai arī tiek lietots pārmērīgi daudz taukvielu).
* Metanols ir indīgs, degošs šķidrums, kas nelielā daudzumā var izraisīt aklumu.
* Vinila hlorīds īstermiņā rada galvas reiboņus un nogurumu, bet ilgtermiņā – plaušu bojājumus.
Kreozots un darva izraisa elpceļu kairinājumu un tālākus elpceļu bojājumus. Tas izpaužas kā hroniska smēķētāja klepus, turklāt rada labvēlīgus apstākļus audzēju attīstībai.