Mūsu novads daudziem māksliniekiem kļuvis par miera ostu, kur sakārtot domas, atgūt savu ritmu. Inta Celmiņa un Edvards Grūbe 1977. gadā iegādājās lauku mājas Liezēres pusē, un kopš tā laika „Miķelēni" abiem ir galvenais iedvesmas avots, lielākā laboratorija, kurā top gleznu ieceres, pats pamats visam gadam.
Rīgas darbnīcā darbi tiek pieslīpēti, pabeigti, sakārtoti. Mākslinieki regulāri, ik pēc 5 gadiem, ļauj mums ielūkoties savā daiļradē. Arī šogad tiksimies izstādē Madonā. Vispirms jaunā kolekcija tika izstādīta Rīgā, Mūkusalas mākslas salonā, kur ir nelielas telpas, tumši pelēkas sienas, otrajā stāvā tikai mākslīgais apgaismojums. Varbūt tieši šī šaurība un sienu tonis deva savu īpašu vidi abu mākslinieku temperamentīgajiem gleznojumiem. Mēs Madonā redzēsim daudz plašāku šīs kolekcijas versiju, jo to pieļauj mūsu izstāžu zāles plašums, baltās sienas un dabiskais apgaismojums.
Raibajā ikdienas riksī no viena pasākuma pie otra, no viena šova uz nākamo, šajā šķietami nepārvaramajā haosā liekas kā brīnums – pat neiespējami pastāvēt kaut kam tik pamatīgam un stabilam, kas veidojas pakāpeniski, bez steigas, pārdomāti, pamatoti, dabīgajā lietu kārtībā.
Šogad nākusi klajā izdevniecības „Neputns" veidots Intas Celmiņas darbu albums, bet 2010. gadā tapa Edvarda Grūbes darbu albums. Abus izdevumus sastādījusi mākslas zinātniece Laima Slava un Inta Celmiņa. Lūk, daži citāti no ievada tekstiem.
Laima Slava: „Edvards Grūbe ir krāsas meistars, kura izvēlētās valodas spēks un ietilpība uzrunā un prasa līdzvērtīgi stipru pretī stāvētāju. Viņa darbi tīko pēc distances, jo to iedarbības lauks ir intensīvs un skar plašu telpu. To vēstījums nav atraujams no glezniecības vielas, kas viņa otai pakļaujas plastiska, eksistenciāli dramatiska, kaismīgi romantiska un saudzējoši maiga.
Edvarda Grūbes glezniecība pašlaik iezīmē vienu no virsotnēm mūsu kultūrā. Vēriens un spēks, pamatots profesionālā visvarēšanā, doma, kuras fundamentālā vienkāršība rūdīta dzīves pieredzē un intensīvā intelektuālā urķēšanās darbā, noskaņojot tās dziļuma dimensijas, kā arī neatkarīgi no laika dotajiem noteikumiem nelokāma stāja mākslas un mākslinieka ētikas jautājumos – tāds ir Edvarda Grūbes radošās bilances aktīvs šodien." (2010. g.)
Laima Slava: „Spēja dzīvot sapnī un tai pašā laikā – lepni stāvēt abām kājām uz zemes. Būt smalkai vizuālu un metafizisku mežģīņu darinātājai un reizē – ar smaidu nest visu praktiskās dzīves bieži vien skarbo nastu. Raganiski gudra, skaista un temperamentīga, īsts sievietes spēcīgā pirmtēla iemiesojums un – eņģeliski pacietīga, pašaizliedzīga sava karaļnama kalpone. Intas Celmiņas duālisma amplitūda ir unikāla un apbrīnojama. Viņas mākslā tas ir ceļš no sevī vērsta klusuma uz jūtu un jutekļu sprādzienu, no bērnišķības liegā smaida uz pilnmēness diedzētās pārapziņas pasauli, no mūzikas gara valdzinājuma uz tās vizuāli enerģisku atklāsmi. Un reizē viņa ir vislielākajā mērā sava laika, savas dzimtās kultūras sakņu bērns." (2016. g.)
Visi laipni lūgti uz izstādes atklāšanu un tikšanos ar māksliniekiem 29. jūlijā pulksten 16.