Otro gadu Valsts meža dienestā (VMD) tika pasniegta balva „Gada cilvēks". Tituls izveidots, lai apzinātu, popularizētu un godinātu tos nodarbinātos, kuri, veicot savus amata pienākumus, bijuši pozitīvi pamanāmi. Apbalvojums no Centrālvidzemes virsmežniecības šogad tika piešķirts virsmežziņa vietniekam NORMUNDAM JURKĀNAM.
Balvai viņu, demokrātiski balsojot, izvirzīja kolēģi, savu izvēli pamatojot ar secinājumu, ka Normunds Jurkāns ir izcila personība ar enciklopēdiskām zināšanām, labu humora izjūtu, apbrīnojamu spēju saglabāt mieru, analizēt, spriest loģiski pat tad, kad citiem jau iestājusies panika. Lieliski prot darboties ar jaunajām tehnoloģijām, jo īpaši specializējies VMD ĢIS moduļu aprobācijā virsmežniecībā, kā arī ĢIS funkcionālās un praktiskās darbības nodrošināšanā jebkurā sarežģītības pakāpē.
– Lūdzu, atcerieties pirmsākumus, kāpēc notika profesijas izvēle par labu mežiem? – tiekoties ar Normundu Jurkānu, vaicāju nozares „Gada cilvēkam".
Normunds Jurkāns: – Esmu rīdzinieks; mani vecāki strādāja rūpnīcā „Sarkanā zvaigzne": mamma bija metinātāja, tēvs – ceha priekšnieks. Tēvs bija kaislīgs mednieks, un rūpnīcai bija iedots medību objekts Usmas pusē. Jau no pirmskolas vecuma braucu uz Kurzemi tēvam līdz uz mežiem. Dzīvojām pie vietējā mežsarga Usmas mežniecībā, un man patika viss – viņa darbs, forma, motocikls un govis. Tad arī nolēmu – kaut Rīgas puika, bet kļūšu par mežsargu! Pabeidzu pamatskolu un iestājos Ogres meža tehnikumā. Kad tehnikumu pabeidzu, 1990. gadā sāku strādāt Kuldīgas pusē. Vienpadsmit gadus tur veicu mežsarga un mežziņa vietnieka pienākumus. Apprecējos, piedzima dēli, bet, tā kā sieva ir no Barkavas puses, viņa rosināja ģimeni pārcelties uz Vidzemi. Vestienā konkursa kārtā tika meklēts mežzinis, es pieteicos un tiku paņemts. Tā 2002. gadā sāku darbu šai pusē. Reformu gaitā uz brīdi nokļuvu Madonas mežniecībā, līdz virsmežzinis Arvīds Greidiņš uzaicināja uz Cesvaini par savu vietnieku. Sekoja reformas turpinājums, vietnieku posteni likvidēja, strādāju par medību inženieri. Taču drīz atkal mani atjaunoja darbā par virsmežziņa vietnieku.
– Kā jūs raksturotu savu iestādi?
– Esam valsts pārvaldes iestāde, uzraugām mežu apsaimniekošanu – ciršanu, atjaunošanu, uzraugām medības un ugunsdzēsību. Cilvēki bieži mūs jauc ar akciju sabiedrību „Latvijas valsts meži", domā, ka cērtam kokus, esam turīgi, varam daudz ko sponsorēt. Bet mēs esam valsts pārvaldes iestāde, dzīvojam no valsts budžeta, esam kā policisti, tikai mežā.
– Kas šai darbā saista un patīk?
– Ne brīdi nenožēloju, ka bērnībā izvēlējos kļūt par mežsargu. Kaut arī patīk meži, dzīvē iegrozījies, ka, pašam negribot, notikusi kāpšana pa karjeras kāpnēm. Tagad vairāk laika pavadu birojā. Valsts meža dienestā šā gada janvārī sāka darboties Ģeogrāfiskās informācijas sistēma (ĢIS). Ja agrāk visu zīmējām ar roku, tagad Valsts zemes dienests izsniedzis kadastru karti, mums ir digitāli plāni un visi mežu nogabali tajā jāieliek. ĢIS sastāvā tiks iekļauta informācija par mežu (meža inventarizācijas dati) un tajā notikušo mežsaimniecisko darbību; informācija par meža reproduktīvā materiāla ražošanu un izmantošanu, par meža reproduktīvā materiāla piegādātājiem; informācija par medību tiesību lietotājiem, to noslēgtajiem medību līgumiem, informācija par medījamo dzīvnieku uzskaiti un maksimāli pieļaujamo nomedīšanas apjomu, kā arī medību atļauju izsniegšanu; informācija par meža ugunsgrēkiem un dabas aizsardzības objektiem.
Iespējams, šīs jaunās sistēmas dēļ arī kļuvu par „Gada cilvēku", jo ĢIS, kas dažiem ir lamu vārds, citiem – izaicinājums, mani ļoti ieinteresēja. Tā ir inovatīva sistēma, kas daudziem vecākā gadagājuma mežziņiem nepatīk. Tad cenšos palīdzēt, apgūstam to kopīgi. Šobrīd ir milzīgs darba apjoms, jo salāgojam Valsts zemes dienesta datus ar mūsu mežu datiem. 5600 kadastru vienībām Centrālvidzemes virsmežniecībā ir nesakritības lielākas par 10 procentiem, tās jānovērš.
– Pastāstiet par savu kolektīvu!
– Kolektīvā ir 38 mežziņi, no tiem 6 ir vecākie mežziņi. Madonas mežniecībā ir 3 referentes, tāpat – Cēsu mežniecībā. Virsmežniecībā esam 12 cilvēki, kopā tātad ap 60. Regulāri tiekamies sanāksmēs, vasarā ir kopīgi semināri – mācām novitātes, ejam mežā, sacenšamies. Esam draudzīgs kolektīvs, un to lielā mērā veidojis virsmežzinis. Mums ļoti paveicies ar mūsu līderi, jo Arvīds Greidiņš ir vadītājs ar lielo burtu. Prasīgs, bet par savējiem ceļas un krīt. Ir prieks kopā strādāt.
– Dzīvē nav tikai darbs, kā aug bērni?
– Par bērniem – abiem dēliem un meitu – un savu sievu varu teikt tikai labus vārdus. Vecākajam dēlam būs 20, viņš studē Rīgas Tehniskās universitātes Mašīnbūves fakultātē. Otrs dēls mācās Madonas pilsētas 1. vidusskolā, nākamgad skolu beigs. Meita mācās Madonas Valsts ģimnāzijas 9. klasē. Viņa ir muzikāla, spēlē akordeonu, nākamajā mācību gadā beigs Madonas mūzikas skolu. Es saku, ka mūzika ir kaut kas neaprakstāmi skaists, un, ja Dievs devis spējas un izglītību, tās jāattīsta tālāk. Bet katrs bērns domā pats, mēs, vecāki, viņu domas respektējam un atbalstām. Paldies mūzikas skolas skolotājai Silvijai Bērziņai, kas ir skolotāja ar lielo burtu. Viņa ved savus audzēkņus uz starptautiskajiem akordeonistu konkursiem Limbažos, festivāla gala koncertos kā skatītāji piebiedrojamies arī mēs, vecāki.
– Vai esat pilsētnieki?
– Mums ir lauku māja (sievas vecāku māja) Barkavas pagasta Stalīdzānos. Dzīvojam Madonas dzīvoklī, bet regulāri braucam uz šo īpašumu. Ir žēl māju aizlaist postā, tāpēc to uzturam. Pie sevis prātoju – bērni aizdosies mācīties uz galvaspilsētu, aizies savā dzīvē, dzīvokli uzturēt nebūs jēgas, jo komunālie pakalpojumi ir dārgi, tad iesim uz laukiem. Uz akmeņiem bērnību jau Rīgā esmu pavadījis, un tas asfalts man nemaz tā netīk.
– Cik viegli, pārceļoties no Kurzemes, bija iejusties vidzemnieku vidē?
– Kurzemē mums gāja ļoti labi, kaut vispār jau rīdziniekam laukos neklājas viegli. Pilsētnieks no lauku darbiem neko daudz nemāk, un viss (arī braukšana ar traktoru) ir jāiemācās. Tas zināmā mērā ir izaicinājums. Bet, ja salīdzina Kurzemi un Vidzemi, cilvēku ziņā te ļaudis ir mīļāki. Kurzemē tevi nemaz tā nepieņem. Mēs 12 gadus tur nodzīvojām, un tikai pāris draugu guvām. Tagad katru gadu gan braucam uz piemiņas pasākumu Kuldīgas novada Vārmē. Tur tiek organizēts pasākums „Torņu sasaukšanās", un tā ir piemiņa manam draugam, kas pāragri aizgāja mūžībā. Katru gadu maijā tur ierodamies, tad cilvēki nāk klāt, runā, un tad liekas, ka tomēr tur bijām savējie. Kuldīgā dzīvoja ģimenes draugs Dainis Āboliņš. Maiznieks, dārznieks, agronoms. Viņam bija firma „Zelta kliņģeris", kur tika cepta maize, kūkas, smalkmaizītes. Dainis bija viens no pirmajiem šīs nozares uzņēmējiem, izveidojoties neatkarīgajai Latvijai, viņš nodarbināja daudz cilvēku. Daiņa tēvs bija luterāņu draudzes priekšnieks, un, tā kā Vārmes baznīcas vietā bija drupas, viņš uzcēla jaunu baznīcu. Diemžēl Dainis pāragri tika aizsaukts viņsaulē un nepaspēja uzbūvēt baznīcas torni. Tagadējais ēkas tornītis ir lēzens, bet nepieciešams skaists, spics tornis. Tad nu katru gadu braucam, ziedojam, Vārmes pagasta pašvaldība rīko pašdarbnieku koncertu. Sabrauc daudz cilvēku, ziedo, lai tornis beidzot šim dievnamam būtu, kā nākas.
– Vai varat pastāstīt par saviem vaļaspriekiem?
– Patīk makšķerēt, kaut laika tam īpaši nesanāk. Agrāk biju kaislīgs mednieks, nu jau gandrīz 6-7 gadus medīt nepatīk. Laikam jau savu šai ziņā esmu paveicis – agrāk (90. gados) tā lielā mērā bija iztikšana. Bērni bija mazi, alga – nekāda, braucu medībās. Pārtikām no Kurzemes briežiem. Bet vienā brīdī sapratu, ka man medības nepatīk, nepatīk nogalināt un šaut. Cilvēks dzīves laikā nereti mainās.
– Kas vēl šai pasaulē saista?
– Man patīk, ka nodibinājusies jauna partija. Esmu viens no tās dibinātājiem. Daudzi varbūt Artusu Kaimiņu uzskata par populistu un klaunu, bet tā nebūt nav. Viņš vēro ar atvērtu skatu. Madonā ir partijas reģionālā grupa, Artuss ar saviem palīgiem bija arī atbraucis. Reģionālās grupas ir visā Latvijā, sešās pilsētās tās nodibinātas Lielbritānijā. Uzskatu – kamēr valstī nesāks kaut ko mainīt un sakārtot un – galvenais – kamēr par prioritāti nekļūs cilvēks, ir jāsaka savs vārds. Masu informācijas līdzekļi potē, ka esam nabagi, ka valstij trūkst naudas. Mums nekā netrūkst! Nauda tiek izsaimniekota, trūkst saimnieciska skatījuma uz Latviju. Esam nabagi, bet patiesā situācija ir cita. Mums ir vieni no lielākajiem nodokļiem Eiropā, valsts kase nav tukša. Valstī nav kārtības, un to apliecina cilvēki, kas no Latvijas izbrauc. Mazai tautai tas ir smagi, vienīgā cerība, ka cilvēki noticēs un Saeimā iebalsos jaunus spēkus. Ticu, ka nākamajās Saeimas vēlēšanās no mūsu politiskās partijas tiks iebalsots lielāks pārstāvju skaits un Artuss kā cīnītājs tur nebūs viens.