To, ka apvienot uzņēmēja darbu un deputāta amata pienākumus nav viegli, apliecina bijušā Madonas novada pašvaldības domes deputāta Raimonda Aizstrauta piemērs, kurš pērn neilgi pēc numura intervijas „Starā" nolika savas deputāta pilnvaras (cerams, ka abi notikumi nav saistīti – aut.). Kaut arī otrs plašāk zināmākais uzņēmējs šajā domes sasaukumā – SIA „RDN" izpilddirektors ANDRIS DOMBROVSKIS – gadu līdz vēlēšanām par promiešanu nedomā, arī viņš sarunā min, ka uzņēmējdarbība un deputāta amats nav viegli apvienojami.
– Esmu dzimis Madonā. Pēc Madonas pilsētas 2. vidusskolas absolvēšanas iestājos Rīgas Politehniskajā institūtā, pašreizējā Rīgas Tehniskajā universitātē. Bija 80. gadu vidus, un tolaik armijā ņēma studentus, un arī mani jau pirmajā studiju gadā paņēma dienestā padomju armijā. Dienēju Maskavā, kur tiku vadājis augsta ranga armijas priekšnieku. Pārnākot no dienesta, biju ieguvis citu skatījumu uz dzīvi. Sapratu, ka nevēlos sēdēt vecākiem uz kakla, un iekārtojos darbā Madonas lauktehnikā. Nāca 80. gadu beigas, kad arī Padomju Savienībā ļāva nodarboties ar sava veida uzņēmējdarbību. Sapratu, ka tas ir mans lauciņš. 90. gadu sākumā kopā ar dažiem partneriem, tostarp brāli, nodibinājām uzņēmumu „EVA" (vēlāk SIA „Madeva"). Kā vieni no pirmajiem sākām nodarboties ar degvielas tirdzniecību un kā pirmie Madonā uzstādījām benzīntanku. 90. gadu vidū privatizācijai tika piedāvāta Madonas naftas bāze. Piesaistot partnerus no Rīgas, to privatizējām, tādējādi būtiski paplašinot un attīstot degvielas tirdzniecību. Tuvākajos pāris gados sameklējām spēcīgu investoru – „Ziemeļu nafta", kam naftas bāzi pārdevām. Pats turpināju darbošanos „Ziemeļu naftā" un kopīgiem spēkiem sakārtojām vienu Madonas stūrīti, uzbūvējot degvielas uzpildes staciju, kas bija pirmā DUS Latvijā arī pašai „Ziemeļu naftai".
Turpmākajos gados pavērās citas iespējas un attīstības ceļi. Tiku nodarbojies ar koksnes biznesu, bet šobrīd mans galvenais rūpju bērns ir ražotne „Baltic Block" un koģenerācijas stacija.
– Kā vispār radās ideja, ka Madonas pievārtē – Sauleskalnā – varētu uzbūvēt milzīgu ražotni, kurā ražotu tik specifiskus produktus, kā paletes un presētus koka blokus?
– Savā mūžā esmu darbojies rezerves daļu tirdzniecībā, degvielas tirdzniecībā, sabiedriskajā ēdināšanā, taču ar laiku sapratu vienu: ir pašiem kaut kas jāražo. Brīdis, kad, tautas valodā sakot, piegriezās tirdzniecība, bija 2007. un 2008. gads. Kopā ar kolēģi sapratām, ka pietiek tirgoties, pašiem kaut kas jāražo, un investējām koka palešu ražošanā. Tobrīd man bija viens princips – ja kaut ko ražojam, tam jābūt produktam, ko šobrīd neražo nedz Baltijas valstis, nedz Skandināvijā. Ar šo pārliecību uz atbalstu spēju iededzināt arī citus partnerus, un rezultātā ir uzbūvēta ražotne „Baltic Block", kas jau vairākus gadus veiksmīgi darbojas un savu saražoto produkciju sūta uz visām pasaules malām. Pie sasniegtā gan nav plānots apstāties, jo uzņēmējdarbība – tā ir mūžīga attīstība. Ja uzņēmējs kādā brīdī apstājas un pārstāj darboties, jo domā, ka ir labi tā, kā ir, un tādā pašā garā var turpināt, agrāk vai vēlāk pienāks beigas. Man nemitīgi galvā šaudās domas, ko vēl vajadzētu uzlabot, attīstīt, paplašināt.
Ja vaicā, kādēļ ražotne atrodas Madonas novadā, nevis, piemēram, Pierīgā, iemesli ir vairāki. Pašu īpašumā bija iegādāta zeme, uz kuras tagad atrodas ražotne, arī Madonas reģions ar savu ģeogrāfisko novietojumu un resursu pieejamību ir ļoti pateicīgs šāda tipa ražotnei, taču pats galvenais iemesls ir tas, ka visu mūžu esmu nodzīvojis Madonā un kā šīs vietas patriots uzskatu, ka jācenšas attīstīt savs novads.
– Nu jau teju trīs gadus par jūsu atbildības jomu var uzskatīt arī visu Madonas novadu, jo pildāt domes deputāta pienākumus. Vai uzņēmēja domāšanu ir viegli pieregulēt domes darbam?
– Reizēm tiešām ir grūti saprast, par ko īsti cīnās kolēģi pie domes galda. Pats sev vaicāju – kur šajā argumentā ir loģika, jo bieži daudz kas tiek pamatots tikai ar emocijām. Pats, būdams uzņēmējs, esmu racionāls cilvēks un katrā lēmumā meklēju šo racionālo graudu, taču ne vienmēr to var atrast. Viens no piemēriem ir deputātu diskusija 21. jūnija domes ārkārtas sēdē par to, kuras pašvaldības ēkas vajadzētu pieteikt ēku siltināšanas projektam. Daži deputāti bija gatavi projektu konkursam pieteikt ēkas, kurām ir mazāk punktu un līdz ar to arī mazākas iespējas, ka finansējums tiks apstiprināts. Šāda pieeja man nav īsti saprotama.
Ja kopumā paraugāmies uz domes sasaukumu, man ir radies iespaids, ka pietrūkst kopīgas vīzijas un saliedētības, kas, ja šāda vīzija būtu, ļautu iet uz tās piepildīšanu. Tas attiecas arī uz pašreiz degpunktā esošo jautājumu par pilsētas skolu apvienošanu. Laiks rādīs, kā visas šīs aktivitātes noslēgsies, taču normālam cilvēkam ir pilnīgi skaidrs, ka apvienošana ir jāveic. Mums ir dota iespēja investēt izglītības iestāžu un līdz ar to arī mūsu bērnu nākotnes attīstībā. Kāds no šī procesa zaudēs, taču sabiedrība kopumā būs ieguvēja.
– Kas jūs pamudināja piedalīties vēlēšanās kā deputāta kandidātam?
– Impulsu deva vairāki pašvaldības lēmumi, kas bija situši pa manu pašcieņu. Atceroties neseno vēsturi pēdējā Madonas pilsētas domes sasaukumā un pirmajā novada domes sasaukumā, daudzi no tā laika un daži no pašreizējiem deputātiem asi iestājās pret koģenerācijas stacijas būvniecību Madonā. Argumentācija, kas tolaik tika izteikta, bija skarba, taču nu cilvēki, redzot, ka Sauleskalnā siltums tiek pārdots par kārtu lētāk, nekā to saražo „Madonas siltums", var tikai pārdomāt tā laika lēmuma sekas. Uzskatu, kā deputāts varu kritiskāk paraudzīties uz vienu vai otru domē lemjamo jautājumu, kā arī iestāties par atbalstu uzņēmējdarbībai.
– Vienam no saviem tā laika lielākajiem oponentiem Valentīnam Rakstiņam šobrīd pie domes galda sēžat blakus, un šo trīs gadu laikā neesmu manījis, ka jūs būtu nopietni konfliktējuši.
– Nedzīvoju pēc principa: ja man kāds ir nodarījis pāri, tad man ar viņu vēl desmit gadus jāturpina cīnīties. Dzīve rit savu gaitu arī pēc konfliktiem.
– Bērzaunes pagasta pārvaldes vadītājs Ivars Miķelsons, kuru drīz pēc vēlēšanām nomainījāt deputāta amatā, savā pirmajā un pēdējā domes sēdē minēja, ka katram iedzīvotājam vajadzētu kaut neilgu laiku atrasties domes deputāta amatā, lai labāk izprastu, kāds patiesībā ir deputāta darbs un lēmumu pieņemšanas process.
– Pilnībā piekrītu Ivara Miķelsona teiktajam. Arī man darbs deputāta amatā ir sniedzis vērtīgu pieredzi. Tiesa, šobrīd vēl nezinu, vai kandidēšu nākamā gada pašvaldības vēlēšanās. Darbs domē nogurdina, un dažbrīd šķiet, ka uzņemto saistību paliek jau par daudz.
– Kādēļ, jūsuprāt, tik maz uzņēmēju kandidē un tiek ievēlēti?
– Ja aplūko vēlēšanu sarakstus, uzņēmēju tajos netrūkst, taču diemžēl uzņēmējs jau pēc savas būtības sabiedrības uztverē ir slikts cilvēks. Vienalga, ar ko viņš nodarbojas un cik daudz atbalsta valsti, uzņēmēju cilvēki nemīl un nevēlas redzēt arī deputāta amatā. Ar ko skaidrojama šāda attieksme? Nezinu. Iespējams, pie vainas ir mentalitāte. Esam postpadomju valsts, kurā pēc 70 gadu pārtraukuma, salīdzinoši nesen, ir atjaunota iespēja nodarboties ar biznesu. Pirms 30 gadiem par to, ka nopirki vienu lietu un pēc tam to dārgāk pārdevi kādam citam, lika cietumā. Latvijā arī cilvēku, kas spēj un vēlas būt uzņēmēji, nav daudz, taču uz nākotni es raugos cerīgi, jo mums ir daudz jauniešu, kuri sevi vēlas apliecināt un kļūt par uzņēmējiem. Īpaši tas attiecas uz informāciju tehnoloģijām. Man ir paziņas, kas veiksmīgi Latvijā attīsta uzņēmumu, kas nodarbojas ar 3D drukāšanu. Malači! Jo vairāk būs šādu jauniešu, jo lielākas ir mūsu izredzes kādreiz tikt pie sava „Skype".
– Kāds ir jūsu gan kā uzņēmēja, gan deputāta skatījums uz Madonas novada tālāko attīstību?
– Manuprāt, nozīmīgs ir jebkāda veida atbalsts uzņēmējdarbībai: gan finansējums jaunu uzņēmumu attīstībai, gan infrastruktūras sakārtošana, kā tas līdz šim ir noticis un vēl notiks, piemēram, ar no ES piesaistīto naudu, sakārtojot ceļus līdz ražotnēm. Svarīga ir arī vide, kurā cilvēkiem dzīvot, un saskatu, ka daži objekti papildu jau uzbūvētajiem Madonā vēl ir nepieciešami – baseins, jo citās, pat par Madonu daudz mazākās pilsētās, šādi objekti veiksmīgi ir uzbūvēti un funkcionē, kā arī jāpārbūvē estrāde. Ja būs sakārtota pilsētvide, kur cilvēkiem atpūsties, un veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, kas nodrošinās darba vietas, arī par cilvēku trūkumu mums vairs nebūs jāuztraucas.
AGRA VECKALNIŅA foto