Uz Bērzaunes pagasta viesu namu "GaiziņStars" tā īpašnieks Jānis Celms katru gadu mēro tālo ceļu no Amerikas. Atbrauc šurp gan ziemas laikā, gan arī vasarā. Arī šogad jūnija sākumā viņš paviesojās Latvijā un apmeklēja "GaiziņStaru", taču Jāņus svinēt devās atpakaļ uz mājām Losandželosā.
– Kā latviskos Jāņus svinat Losandželosā?
– Jāņi man ir ļoti svarīgi, jo pats esmu Jānis. Visu savu mūžu svinu Jāņus, esmu to darījis vienmēr latviešu saimes vidū. Mums katrā pilsētā ir latviešu nams, baznīca, sabiedrības telpas, kur sanākam kopā. Vecāku dzimtene ir Latvija, Rīga. Viņi emigrēja no Latvijas, esmu uzaudzis zemēs, kas tālu prom no Latvijas, bet latviskās tradīcijas nāk līdzi. Uzaugu Amerikā, Sietlā, kurp aizbraucu sešu gadu vecumā. Atceros, ka tur arī vienmēr bija Jāņi, kad sapulcējās latvieši. Laikam tikai vienu gadu izlaidu Jāņus, kad biju Honkongā. Losandželosā, kur šogad būšu pa Jāņiem, svētkus svinēsim pilsētā, Latviešu namā. Parasti gan vienmēr cenšamies doties ārpus pilsētas – zaļumos. Sabrauks latvieši, kas tur dzīvo, arī mākslinieki, mums ir slavens Losandželosas vīru koris, kas pabija Rēzeknes vēstniecībā "Gors", arī deju grupas, Lolita Ritmane. Mēģinām svētkus rīkot tā, lai būtu tradīcijas – dziesmas, dejas, protams, siers un alus.
– Kādos gadalaikos vairāk vēlaties apmeklēt Latviju?
– Parasti – ziemas laikā, kad ir vieglāk atlidot, dabūt biļetes, taču vairākus gadus esmu te pabijis vasarā. Atceros, kā reiz svinējām Jāņus Cēsīs, un mums līdzi bija visi mani četri bērni. Izvērtās burvīgs vakars, vēl tagad atmiņā. Lietus nelija, brīnišķīgs koncerts. Šogad te pa Jāņiem nesanāks uzturēties.
– Kāds ir skats uz Gaiziņu?
– Uz Gaiziņu vienmēr gribas skatīties un domāt par to. Burvīga vieta no dabas viedokļa, citas lietas saistās ar cilvēku darbību. Skatu torni te gribētos kādreiz atbraucot redzēt, jo tad uz Gaiziņu brauktu vairāk tūristu. Tāpēc jau ieguldījumu te veicu, jo domāju, ka uz šo pusi vasarā brauks daudz dabas mīļotāju, ekskursantu, bet ziemā – slēpotāju. Taču tagad iznāk, ka ir grūtāk, nav apgrozījuma, maz kas notiek. Arī cilvēkiem ir liela izvēle – vai grib dabas tūrismu vai komfortu. Gaiziņš mums ir tikai viens, bet arī citas vietas Latvijā ir vilinošas.
– Ar kādu apsvērumu savulaik tapa viesu nams "GaiziņStars"?
– Viesu namu "GaiziņStars" sākotnēji vēlējos izveidot kā sapni par vietu, kur ziemā pēc slēpošanas ikvienam rast atpūtu, naktsmājas. Pats esmu sportists, biju vieglatlēts, daudz esmu arī slēpojis. Gribēju ko pasākt Latvijā, un, kad nonācu Gaiziņā, te bija dziļa ziema, daudz sniega un lieliskas iespējas slēpošanai. Tā radās doma par vietu, kur veidot viesu nama infrastruktūru tiem, kas te brauc slēpot. Atceros, kā man bija jaunībā, kad nevarēju atļauties palikt glaunās viesnīcās, jo nebija tādas kabatas naudas, kāda bija citiem. Gribējās, lai jaunie sportisti te var visu dienu izslēpoties un lai vakarā var atrast naktsmājas, kur ir dušas, lai var nomazgāties, kur ir siltums, lai pārnakšņotu, un lai ir virtuve, kur varētu tikt pie ēdiena. Otrajā dienā – atpakaļ uz kalnu, jo tūrisma lozungs vecajos laikos bija "Uz slēpošanu Gaiziņkalnā!". Biju iecerējis vecajā Smilteņu skolā iekārtot kādu muzeju, datorklasi, vietu, kur jaunieši varētu iemācīties kādas jaunas zināšanas. Taču kā biznesmenis saprotu arī to, ka nav vērts sviest naudu zemē, jo cik tad te ir to jauniešu. Arī sniegs ziemā turas labi ja pāris mēnešu. Tagad arī slēpošanas trašu ir daudz, katrs izvēlas, kurp doties. Savā laikā, kad te Gunārs Ķirsons uzsāka biznesu, priecājos, jo uz šejieni parādījās kustība, un kustību mums vajag, lai varētu piepildīt viesu māju. Tā bija cerība, tagad nezinu, kā jaunajiem Viešūra kalna īpašniekiem iznāks, bet viņi orientējas uz citas kategorijas apmeklētājiem. Taču mana sirds ir šeit, tāpēc arī te nācu ar ieguldījumu, nezinot – prātīgi vai neprātīgi, vai tā ir laba ideja. Tēvs vienmēr teica: "Ja rodas iespēja ko darīt Latvijā, tad ir jādara." Man te vienmēr ir iespēja iegriezties, pavadīt skaistas dienas Latvijā. Pirmo reizi iegājām jaunajā melnajā pirtiņā, un nemaz dušas nevajadzēja.
– Kā jūs vērtējat ekonomisko emigrāciju, kuras dēļ Latvijā iedzīvotāju paliek arvien mazāk? Atkal bēgam no savas valsts?
– Pirms mēneša biju Losandželosā Amerikas Latviešu apvienības konferencē, kur esmu biedrs sporta nodaļā. Piedalījās arī vairāki referenti no Latvijas, un mums bija lielākais temats par to, ka latvieši izbrauc no savas valsts. Taču tie ir arī jaunieši, kas meklē lielākas attīstības iespējas. Kā lai atgriež atpakaļ ekonomisko pulksteni, kad visā pasaulē meklē lēto darbaspēku? Var runāt, cik grib, bet nevar pagriezt atpakaļ pulksteni. Amerikā ir tā pati lieta – te saplūst daudz izmisušu cilvēku, kas vēlas strādāt, gatavi to darīt, un ir pieejams lētais darbaspēks. Tagad ir otra lieta – kā dabūt darbu saviem cilvēkiem, nevis tikai to lētāko strādnieku. Mūsu vēlēšanās – lai darbs būtu vietējiem. Mans bizness ir tuvu pie Meksikas, un izmantoju Meksikas darbaspēku. Tā ir problēma, bet esmu par to, lai jaunieši meklē labākas iespējas.
– Ko parasti aizvedat ciemakukulī no Latvijas?
– Parasti alu daudz nedzeru, bet teikšu atklāti – latviešu alus ir labākais pasaulē. Vedam rupjmaizes kukuli. Rupjmaizi ēdu kopš bērnības, un tās lietas un vietas, ko mamma un tēvs stāstīja par Latviju, meklēju. Aizvedīsim labus iespaidus. Braucām divas dienas ar motociklu pa Zemgali, apskatījām Rundāles pili, Tērvetes dabas parku un bijām sajūsmā, ka te nav nekādas satiksmes, kas traucētu motocikla braucējiem. Pabijām ekoloģiskā, pareizā pasaulē, kur viss ir zaļš, uznāca arī zibens, pērkons. Mana sirds turas pie dabiskā.